Daudzās draudzēs aktīvi darbojas diakonija. Tas ir viens liels un galīgi nenovērtēts resurss mūsu Baznīcā. Es pašlaik nesaskatu nevienu citu vērā ņemamu spēku, kas varētu stāties pretī valdošajai vienaldzībai, bezcerībai un privātnieciskām tieksmēm, kā vien no Baznīcas. Bet lai to realizētu, mums visiem kopā - draudzes locekļiem, diakonijas darbiniekiem, mācītājiem un bīskapiem ir jāskatās, kā mēs katrs savā lauciņā varam īstenot to kalpošanu, ko mūsu Kungs un Pestītājs mums ir mācījis. Diakonijai ir jādod vietu dievkalpojumos, apmācībās, studijās, konventos. 

Mārtiņa Urdzes referātu "Izaicinājumi diakonijā mūsdienās", kas nolasīts Liepājas Diecēzes konventā Saldū 2012. gada 18. februārī, var izlasīt pielikumā.

Kādai ir jābūt mūsu liecībai, ja mēs vēlamies pildīt Dieva prātu, ja vēlamies mazināt to sāpi, izmisumu, kas pašlaik skar ļoti daudzus cilvēkus? Vai ir tā, ka nabagie būs vienmēr šajā pasaulē, un labāk ir cerēt uz debess valstību citā dzīvē? Kāpēc Dievs to pieļauj? Vai tur ir kāda jēga?