Pateicība
ir karaļu alga.
Ne jau tādu,
kas varu vien
grib.
Karalim būt,
tas ir
godīgam, tīram -
no patmīlības,
asins izliešanas.

 

Īsts karalis
mēdz atstāt troni,
ja gadītos
tam zaudēt cīņu,
bet tikai varaskāros
ārā nedabūt
nekad.

 

Karalim būt,
tas ir -
atbildīgam
par katru kustību,
vārdu un soli, ja
sinonīms vārdam
'ATBILDĪBA'
ir 'SIRDSAPZIŅA',
ne tukša skaņa.

Ir arī klusums patvērums,
kad galvenais šķiet pasacīts,
un tikai dienišķs ieradums
liek prātā vārdiem pēdas dzīt.

 

Pār lūpām klājas nopūtas
no neziņas - ko lūgt un kā,
ja viss kas notiek tik un tā
vien atspīdums no vēlamā -

 

vai ņemt, to pašu izkrāsot,
vai pārzīmēt un uzgleznot?
Jo kaut kur dziļi būtībā
tāds urdošs nemiers kūleņo,

 

kas te kā strautam traukties liek,
kā bērim sprauslāt savvaļā,
un neizsvērt ar prātu, šķiet -
kas skrējiens vien, kas sūtība.

 

Ir klusums arī patvērums,
kad daudz, tik daudz jau pasacīts…

cik skaisti
svece deg
ne rūgtas asaras
ne šņuksta
tik klusi uguns
savu dziesmu dzied

tā sveces derība
ar Gaismu
paliekošu
aiz laiku lokiem
mūžīgu
ne izdegšana

cik patiesi
un īsti
svece deg
ne tukši -
balti
sadegdama

tā līdz ar sevi
tumsu sadedzina
par grūtībām
ne vārda
nebilsdama

cik skaisti!

 
 
Atziņa

Ja uz brīdi gadās nosnaust sa-ticību brāļu un māsu vidū, kas neder, bet gadīties var, dārgā eļļa vairs nepil Ārona bārdā, bet rada klupšanas riskus. Tad var mēģināt būt kā karotīte, kas nevis šo eļļu sasmeļ, jo izlieto jau nevar..., bet kas to novada plaisā starp Rakstu vietām, uz kuras nu katra no pusēm balstās, lai šī eļļa var darboties kā attiecības un sirdis dziedinošas zāles - darīt brīnumus.

 

Lasīt tālāk ...

mēs nesam sevī
daļu sāpju
kas bija pasaulē
un būs
tikai ne vienmēr
apzināmies
kas mūsu sirdis
berž un grauž
līdz dzīļu dzīlēm
cilmes iezim
to drupina
vai pušu lauž
kur pīšļu vietā
jaunu sirdi
ar asinsvadiem
jānoauž

lietus freedigitalphotos.net

 

krīt lietus lāsītes
kā zvaigznes
un iejaucas
starp putekļiem
nekas vairs nebūs
tā kā bija
aiz krustcelēm
nāk pagrieziens
kur ja tās laikus
neievēro
var sanākt
tukši pakšķi vien
kā notiek tad
ja visu mēro
pēc bruģakmeņu
likumiem
kam vieglāk taču
šķelt uz pusēm
ne šķelties kaltiem
pakaviem
bet dzirkstīs vēl
kas dubļos jauktas
ar sauli
rīta dzestrumā
viss labais vienmēr
labi beidzas
vai nolīst jaunā
sākumā

Kāds kristīgs psihologs reiz sacīja, ka vainas apziņu, kādu padomju laikā dzimušajos, augušajos sistēmai tolaik izdevies iebalzamēt, ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami dziedināt. Vainas apziņu par ko? Kaut vai par to, ka 'esi tāds kāds esi', sevišķi, ja no daudziem pat ļoti atšķirīgs. Arī kāds ekonomikas zinātnes profesors savulaik atzina, ka 'homo sovjetikus' izmainīt domāšanu tik pat kā nereāli. Diakonija savukārt uzlūko cilvēku nevis kā problēmu, bet - nošķirti, meklējot līdzekļus, kā tieši vai netieši viens otram palīdzēt problēmas risināt.

Lasīt tālāk ...

skudras freedigitalphotos.net

 

es tev stāstīšu par skudru,
kas aizvien vēl baļķi veļ
pāri trejdeviņiem kalniem,
nevis citu skabargām,
lai pār trejdeviņām jūrām
tas var viņu krastā celt,
kur aiz n-tā betonmūra
tipināt ar savējiem
noklusēšu tikai vienu -
kas par skudrām labāk zin -
ja jau zinātu, tad ietu
tā lai kādu ...

Rēķināties ar apkārtējo viedokļiem ir labais tonis. Cik iespējams, rēķināties. Tā, lai nepazaudētu savu identitāti.

Tas, ka dzejā punkti un komati ne vienmēr ir redzami, nenozīmē, ka tos nemana. 

Dzeja var būt arī nevainības prezumpcija. Tas ir pierādīts.

Lasīt tālāk ...

es necelšos spārnos,
pirms atkal tie cels,
un netērpšos vārdos,
kas laizīs un dzels,
kaut strūkliņām labāk
tad pārmijas ceļš,
es palieku parādā
tuvāko dēļ
----------------------------
jo roku vēzieni -
lai kādiem vērieniem,
neko jau neizteiks
----------------------------
viens vārds,
ko elpas attālumā
paturēt...

Kāds varbūt rauks pieri un iebildīs, ka tur tādas nevarētu notikt, bet izrādās, var gan. Jo kā citādi Dievs izvēlētu sev palīgus labākos eņģeļus, no visiem eņģeļiem, par ko cilvēki pēc nāves kļūst.
"Nu, tad stāstiet?" Tas Kungs, Debess un Zemes Radītājs, iekārtojās ērtāk savā tronī.
"Ko tieši? Kas mēs uz Zemes bijām?"

Lasīt tālāk ...

Kamēr augstmanis nenogāžas no troņa ar lielu blīkšķi, viņš sevi var neiepazīt.

Nekad nav par vēlu.

Tuvāk zemei - tuvāk patiesībai.

Nemet "velnam" ar akmeni. Ja neesi Dievs, varbūt tev tikai izlikās...

Ar labu atlīdzināt vēlams visus darbus, arī ne tik labos.

te tās ir
Tavas caurdurtās
plaukstas
no kurām ik malks
par brīvu
tiek dots

es lidojumam
paceļu plaukstas
un ļauju lai vējš
tās pienaglo

vai nav vienalga
kā pasaule griežas
uz vienu pusi
vai pretējo

tā jau dzīve -
Tavs augstākais bauslis
ieper mazliet
un pažēlo

tad ir vienalga
kā pasaule griežas
uz gaismas pusi
vai pretējo

ja uguni plaukstās
var degošu turēt
un sargāt no vēja
un izgaismot

te tās ir
Tavas caurdurtās
plaukstas
uztur veldzē
un nelūdz neko

es lidojumā
paceļot plaukstas
lieku Tavās -
tās neievaino

Visas cilvēkam derīgās atbildes ieliktas viņā jau no iesākuma.

Tikai aizslēgtas.

Uzklausīt citus vajag.

Un ieiet klusumā - pēc tam.

Cilvēks ir gudri iekārtots.

Jau pēc mirkļa - uzņemto informāciju filtrēt un sakārtot.

Ja šis process sāk buksēt, cilvēkam vēlams būt uzklausītam.

Un ceļš līdz patiesajām atbildēm viņā ir atbrīvots.

Īpaša nozīme ir tam - kā mūs uzklausa.

Ja patiesā mīlestībā - būs rezonanse.

Patiesa mīlestība ir nedalīta. Tā ietver vairāk kā spēju aptvert.

* * *

Ja gribas saprast mīlestību, var lasīt matemātikas un citas teorijas.

Ja - vienkārši, īsti un patiesi mīlēt, tad - tikai un vienīgi nesavtīgi.

Un tā, pa solītim,
nevienu netiesājot,
ja sveši nopelni
tiek piedēvēti man,
vēl eju, Tēvs,
es Tavus dubļus
sudrabotus, pie
skaidriem avotiem,
ne doņiem, akmeņiem.

Nē, man nav grūti
dūri parādīt,
kur kāds uz plakstiņiem
vēl dzīviem
smiltis ber.
Bet arī man
no dūres
spārni riešas,
un jāsargā,
lai vējš tos
neaizver.

Un tā, pa solītim,
ne mirkli nepiestājot,
lai apostītu tie,
kas smilkst un rej,
man gribas noskaidrot,
kas tās par karavānām,
jo suns, kaut rej,
tad tomēr - uzticams.

Nē, man nav grūti
nedienas
ar labu atdarīt.
"Par agru," saku,
"gaismu apbedīt," -
tiem, kam tik grūti
acis atdarīt.

svecites 

     freedigitalphotos.net 

Vēl tuvāko,
ne sevi celt,
no plaukstām plaukstās
zvaigznes smelt
un nesūrstēt
par tām, kas deg
no saulrieta
līdz saullēktam.
Savs cēlums arī
komētām -
būt, uzliesmot
un pelnos iet...
Tāds neskaidrs visums,
nojēgums
par to, kas virs
un ir starp mums,
kā diodēm, kā strāvojums
jau brīdi gruzdošs
jautājums:
cik gaismas mirkļu
cels pār mums
un mūsu laiku -
zenītā?

Radošums ir arī spēja nepazaudēt sevi. Dievu sevī.
Ja kaut kur Dievu tomēr var redzēt, tad Viņa spogulī - acīs.
Tādas acis tiecas meklēt labo - citos, pasaulē, visā.
Tas nenozīmē neredzēt vai izlikties neredzam arī pretējo.
Bet uzvarēt - ar labo. Ne katrs tādu uzvaru atzīst. Pār sevi.

Dzeja ir liecība.

* * *
Radoši cilvēki ir Dieva mācekļi.
No Dieva saņemto mācību viņi ar saviem radošajiem darbiem ir aicināti dalīt tālāk. Labo vairot.
Patiesu mācīšanu atpazīst pēc tā, vai māceklis pats to cenšas pildīt, vai vadošas norādes citiem dot.
Tas noskaidrojas. Agrāk vai ... Nekad nav par vēlu.
Dieva scenārijā neko nevar ne sasteigt, ne nokavēt, ne otram ko nodarīt.
Pāri nodarīt pēc būtības var tikai sev.
Un mēs taču tā nemēdzam, vai ne? :)

Pasaule turas uz Viņa naglām.

Pasauli glābt vieglāk, nekā smagus raksturus. Ar tiem pat Jēzum bija grūtības.

Fanātisma ceļš par šauro ir vēl šaurāks. Tā ir taisna vīle.

Ja katru sekundi izdzīvo ar pilnu jaudu, visu būtību, - laiks nesteidzas.

Arī ceļš var iet un aizvest...

Kopš Kristus, kurš ļaunumu ir uzvarējis, nav vairs pat "ļauno liberālo Rietumu".
Ja ir, varbūt kādā - kurš Viņam tos nav atklājis...?

 

 

 

Tādēļ jau ir
spārni,
lai paceltos pāri tam,
ko negribam,
lai mūs skar.
Un tiešām - neskar.

 

Dieva putni
neskatās uz citiem
no augšas.

 

Sapratne, ne tikai saprašana,
arī ir dāvana.
Visaptveroša.

 

Bezgalīgi pacietīgi un saprotoši
ir tie eņģeļi,
kuriem nav miesas un asins.

 

Viss, kam ceļamies pāri,
mūs atceras.
To sauc par nezūdamības principu.
Un tomēr...
Svarīgāka par principu ir
Būtība.