Pateicība
ir karaļu alga.
Ne jau tādu,
kas varu vien
grib.
Karalim būt,
tas ir
godīgam, tīram -
no patmīlības,
asins izliešanas.

 

Īsts karalis
mēdz atstāt troni,
ja gadītos
tam zaudēt cīņu,
bet tikai varaskāros
ārā nedabūt
nekad.

 

Karalim būt,
tas ir -
atbildīgam
par katru kustību,
vārdu un soli, ja
sinonīms vārdam
'ATBILDĪBA'
ir 'SIRDSAPZIŅA',
ne tukša skaņa.

Lūgšana 

Kungs dod šai Zemei
Savu Garu
lai spējam sirdīs
brīvi būt
no tukšu aizspriedumu
varas
no vēlmes ļaunu
atdarīt

un lūdzu neslēp
mīļu Roku
vēl Savus bērnus
noglāstīt

lai mūsu tauta
ņemas spēkā -
par otru sliktu
nesacīt

 

 

 

 



 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

cik skaisti
svece deg
ne rūgtas asaras
ne šņuksta
tik klusi uguns
savu dziesmu dzied

tā sveces derība
ar Gaismu
paliekošu
aiz laiku lokiem
mūžīgu
ne izdegšana

cik patiesi
un īsti
svece deg
ne tukši -
balti
sadegdama

tā līdz ar sevi
tumsu sadedzina
par grūtībām
ne vārda
nebilsdama

cik skaisti!

 

Viņus es satieku katru dienu. Lasītājus. Ne vien šeit. Arī tur. Sētnieks to dara vēl pirms tiek aizslaucītas spožās sapņu drumslas.

Lasīt tālāk ...

mēs nesam sevī
daļu sāpju
kas bija pasaulē
un būs
tikai ne vienmēr
apzināmies
kas mūsu sirdis
berž un grauž
līdz dzīļu dzīlēm
cilmes iezim
to drupina
vai pušu lauž
kur pīšļu vietā
jaunu sirdi
ar asinsvadiem
jānoauž

Dzeja ir dzīva būtne, kas piedzimst autoram, un izdzīvo tad, ja iemiesojas lasītājā – ja lasītājs to atzīst un pieņem kā radniecīgu sev.
I.Ziedonis raksta par pārtīšanos… Varbūt arī tā, no dzejas dzīpariem, pārtinamies viens otrā… līdz veidojas maza varavīksne, daudz varavīkšņu… pāri klasiski stingri iestieptajam, gludi un perfekti notītajam melnbaltajam? 

 

 

Kāds kristīgs psihologs reiz sacīja, ka vainas apziņu, kādu padomju laikā dzimušajos, augušajos sistēmai tolaik izdevies iebalzamēt, ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami dziedināt. Vainas apziņu par ko? Kaut vai par to, ka 'esi tāds kāds esi', sevišķi, ja no daudziem pat ļoti atšķirīgs. Arī kāds ekonomikas zinātnes profesors savulaik atzina, ka 'homo sovjetikus' izmainīt domāšanu tik pat kā nereāli. Diakonija savukārt uzlūko cilvēku nevis kā problēmu, bet - nošķirti, meklējot līdzekļus, kā tieši vai netieši viens otram palīdzēt problēmas risināt.

Lasīt tālāk ...


mēs paši
šo pasauli griežam
mēs paši
uz viņas pleciem
drupinām iežus
zem mantijām nojaušot
laikmeta griežus -
ap patiesību
kā zobens
kas griežas
 
ja paši
tad pasauli
meklējam bieži
un noraidām reizē -
vai tāpēc
mēs ciešam?

Rēķināties ar apkārtējo viedokļiem ir labais tonis. Cik iespējams, rēķināties. Tā, lai nepazaudētu savu identitāti.

Tas, ka dzejā punkti un komati ne vienmēr ir redzami, nenozīmē, ka tos nemana. 

Dzeja var būt arī nevainības prezumpcija. Tas ir pierādīts.

Lasīt tālāk ...

*
Ja daži slimo ar mākslu,
bet citus tā dziedina,
vai tā ir mākslas vaina?
Vai katra īpatnības?
*
dzejnieks...
putns?
vai karavāna?
*
dzeja...
stils?
vai patiesība?

Neitrāli ir tikai pieminekļi...

Kāds varbūt rauks pieri un iebildīs, ka tur tādas nevarētu notikt, bet izrādās, var gan. Jo kā citādi Dievs izvēlētu sev palīgus labākos eņģeļus, no visiem eņģeļiem, par ko cilvēki pēc nāves kļūst.
"Nu, tad stāstiet?" Tas Kungs, Debess un Zemes Radītājs, iekārtojās ērtāk savā tronī.
"Ko tieši? Kas mēs uz Zemes bijām?"

Lasīt tālāk ...

vakar brāļi

viens otram

mazgāja kājas

asarās

arī par to

ka suņiem

nav brīvdienu

paceļu

ūdens glāzi

par tīrām rokām...

un tiem

kuriem neuzdrīkstos

to pasniegt

PUNKTS

te tās ir
Tavas caurdurtās
plaukstas
no kurām ik malks
par brīvu
tiek dots

es lidojumam
paceļu plaukstas
un ļauju lai vējš
tās pienaglo

vai nav vienalga
kā pasaule griežas
uz vienu pusi
vai pretējo

tā jau dzīve -
Tavs augstākais bauslis
ieper mazliet
un pažēlo

tad ir vienalga
kā pasaule griežas
uz gaismas pusi
vai pretējo

ja uguni plaukstās
var degošu turēt
un sargāt no vēja
un izgaismot

te tās ir
Tavas caurdurtās
plaukstas
uztur veldzē
un nelūdz neko

es lidojumā
paceļot plaukstas
lieku Tavās -
tās neievaino

šī rīta kafija
bez cukura un
bez rūgtuma
iekožu lūpā
sāp bet pāries

*

mans iekšējais putns
malko sauli
ar ierasto vieglumu
sirds pilna
baltu taurentiņu

*

tas pats kalns
tie paši krusti
un aktieri
netēlo tikai viens
Viņam var ticēt

Un tā, pa solītim,
nevienu netiesājot,
ja sveši nopelni
tiek piedēvēti man,
vēl eju, Tēvs,
es Tavus dubļus
sudrabotus, pie
skaidriem avotiem,
ne doņiem, akmeņiem.

Nē, man nav grūti
dūri parādīt,
kur kāds uz plakstiņiem
vēl dzīviem
smiltis ber.
Bet arī man
no dūres
spārni riešas,
un jāsargā,
lai vējš tos
neaizver.

Un tā, pa solītim,
ne mirkli nepiestājot,
lai apostītu tie,
kas smilkst un rej,
man gribas noskaidrot,
kas tās par karavānām,
jo suns, kaut rej,
tad tomēr - uzticams.

Nē, man nav grūti
nedienas
ar labu atdarīt.
"Par agru," saku,
"gaismu apbedīt," -
tiem, kam tik grūti
acis atdarīt.

Radošam būt
ir būt 
sev pāri...
ne tik daudz
augšā, cik
visu caur sevi -
debesu caurspīdīgumu,
zvaigžņu pulsēšanu,
ūdens mieru,
uguns nemieru,
zemes griešanos,
dzīvības turpināšanos,
...
ar citādām, dziļāk
jaušamām maņām -
ieelpot,

izJust,
iemiesot,

atdot.

Pasaule,
maigumā radīta,
kā lūgšanu vieta,
kā baznīca.
Otras vienkārši nav.

 

Te svētelis -
priesteris, sprediķo,
aizlūdzot arī
par vardīti,
un laji -
vulkāni uzvirmo
savas svētrīta dziesmas.

 

Būt, pateikties,

pieglausties, ieelpot
brīnumu, teju aizskarot,
ar skropstu galiņiem uzarot
tās vagas,
kur tīrradņi sēti,
līdz kaulam,
līdz kailai apziņai -
cik mazākā kripata vērta.

 
Pašiņš 
 
Inga Audere
Liepājniece. Precēta. Ģimenē audzina dēlu.
Kristīta 2004. gada 14. februārī un iesvētīta 2004. gada 18. aprīlī Liepājas Lutera ev. lut. draudzē.
Kopš 2009. gada novembra iestājusies un kalpo Liepājas Krusta ev. lut. draudzē. 
Augstākā izglītība: 1995-2002 - 2.līmenis, inženierekonomikas speciālitātē, RTU.
Pamatdarbā strādā par grāmatvedi. 
 
Papildus izglītība: mācītāju palīgu-lektoru kursi un diakonijas apmācības LELB Liepājas diecēzē.
Lasīt tālāk ...

 

Kā baltām asarām
raud ievas,
tā arī mūsu
mātes raud,
kad Dievu lūdz,
lai vairāk prieka
zem saules šīs
mums sajust ļauts -
uz mīļām rokām
izšūpota,
lai mūsu ceļi
augšup ved
caur viņu sirdīm,
līdzi dotām,
un dvēselēm,
kas nerimst degt.
Tā laimes atslēga
ir mātēm dota
kā svece balta -
mātes sirds.