Saruna ar Ievu Trimalnieci

Ieva baltā

Man uz zemes ir jānes mīlestība

 

"Saruna ar otru cilvēku tā ir kluss pieskāriens cilvēka dvēselei, tāpēc tā (saruna) ir sargājama no steigas un asiem vārdiem. Saka, ka šajā laikā esot ātri jādzīvo, lai visu iespētu. Tam es nevaru piekrist. Skriešana ir nepareizi saprasta kustība pretī gaismai un mīlestībai. Jo lēnāk, jo tuvāk esam savas dzīves jēgai, savam mērķim. Lai vai cik cilvēks ārēji būtu ass, agresīvs, dziļi iekšā katrs sevī nes ilgas pēc mīlestības, pēc gaismas. Reizēm to var pat redzēt. Cik ļoti dvēsele alkst patieso un īsto. Reizēm ir jāpieiet klāt un otrs ir jāapskauj." Ieva Trimalniece 

 

Inga: Ar Ievu Trimalnieci internetā esam pazīstamas apmēram septiņus gadus, pateicoties dzejas draugu, kurus viņa ik pa laikam pulcina kopā, aktivitātēm. Ne reizi vien Ieva atbalstījusi mūsu Egineto projektu: 2012.gadā uzvarējusi Kristofa Girgensona ierosinātajā fotokonkursā “Dievs. Daba. Darbs” kategorijā cilvēkiem ar redzes invaliditāti, piedalījusies kristīgās dzejas dienās, sagatavojusi arī pa kādai publikācijai Egineto.lv izdevumam.

Klātienē pirmo reizi ar viņu tikāmies Liepājā šī gada 24.septembrī Kurzemes dzejas dienās, un jāatzīst, ka iepazīstu vēl citādu Ievu. “Es daru tā,” mūs draudzīgi apskaujot, viņa saka, ka piekrītu dzejnieces Velgas Deksnes teiktajam: “Tā samīļo tikai Ieviņa.” 

Tiekoties ar tevi, Ieva, Liepājā otrreiz šī gada 26.novembrī “Tējas istabā” pasākumā “Sarunas sveču gaismā par dzīvi”, kura idejas autore esi, sarunā nedaudz pieskārāmies arī tēmai par vārdiem, kas piedzimstot mums tiek doti. Vai tevi gandarī tavs vārds? Kurš tavā ģimenē tev to izvēlējās?

 

Ieva: Man ir divi vārdi. Ievas vārdu deva mamma un man ļoti mans vārds patīk, jo vārda diena man sanāk tieši ziemā. Tajā gadalaikā, kad jūtos vislabāk un burtiskā nozīmē jūtu sev pie pleciem spārnus. Ziema ir mans gadalaiks. Otrs vārds man ir Balva, kurš netiek ikdienā lietots. Taču tam ir savs stāsts, kāpēc man ir šis otrs vārds. Mammai nevarēja būt bērnu, tā teica ārsti. Pēckara smagais darbs kolhozā bija veselībai daudz nodarījis pāris. Ārsti bija ieteikuši mammai bērnu adoptēt. Taču tas nebija vajadzīgs. Piedzimu mammai viņas 40 gados, ja tā var teikt, no zilām debesīm kā balva dota. :) Zīmīgi, ka Balvas vārda diena ir tieši dienu pirms Ievām. Un kur vēl Ziemassvētku vakars, vai var ko skaistāku vēlēties?     

 

Inga: Sarunas laikā vairums klātesošo uz jautājumu: "Kas tu esi?" par pieņemamu atbildi atzina: "Es esmu es." Saki, lūdzu, vēlreiz: “Kas tu esi, Ieva, kā redzi savu misiju šajā dzīvē?”

 

Ieva Tejasistaba

"Sarunas sveču gaismā par dzīvi" Liepājā, 2016.gada 26.novembrī     FOTO: "Tējas istabas" arhīvs

 

Ieva: Bija man vienā dzīves periodā apjukums. Ko es daru šeit uz zemes? Man ir par grūtu cilvēku aplamās dzīves (tā es to redzu bieži, kaut cilvēkiem ir visas iespējas dotas, lai savu dzīvi piepildītu līdz malām ar visu skaisto, ko Dievs dod ikvienam). Tad nakts sapņos pie manis atnāca mammas mamma un atbildēja. Īsi pasakot, viņa man pateica, ka esmu zvaigznes bērns un man uz zemes ir jānes mīlestība. Un man par to nav jāraud, ja arī ir grūti pašai. Jāpiebilst, ka zvaigznes es izjūtu kā savas māsas un brāļus, un varu teikt, ka noteikti tās nav aukstas un tālas. Tieši pretēji, tās ir tieši tik siltas un tuvas cik mūsu skati tām pieskaras.    

 

Inga: Lēmumu par to, ka sarunas sveču gaismā varētu aizsākties tieši Liepājā, pieņēmi pēc Kurzemes dzejas dienām viesojoties te pie savas vārda māsas Ievas Litavnieces “Sapņu namiņā”. Bet vai tu atceries, kad un kā tev radās ideja par šādām sarunām? Kas iedvesmoja? Ko tev nozīmē saruna ar gaismu un ar otru cilvēku? Vai tu vari tā pieiet klāt vienmēr, apskaut un brīvi runāt ar jebkuru?

 

Ievas roka tejas istaba

FOTO: "Tējas istabas" arhīvs 

 

Ieva: Ideja pie manis atnāca pēc vienas vasaras tikšanās draugiem dzejai “Ar bērza lapu plaukstā”. Šajās vasaras tikšanās bija daudz dzejas lasījumu, tas ir, jau gatavu domu un gatavu teikumu. Man pašai pietrūka sarunas esot aplī, kad visas domas un teikumi rodas uz vietas, mums ko pie sevis pārdomājot. Pirms domas pārtop dzejas rindās, tās ir mūsos kā pārdomas, kā ceļš nezināmajā. Kā jautājums – kas ir aiz nākošā līkuma? Dzeja jau ir atbilde par šo “aiz līkuma”. Es vēlējos kopā ar citiem šo brīdi pirms līkuma. Un tā man atnāca ideja par šādām sarunām sveču gaismā. Jā, tieši sveču gaismā un tieši sveces man deva iedvesmu. Piedaloties Ludzā rekolekciju dienās "Kontemplācija un deja", kuras vadīja māsa Diāna OP Cērmane  (Betānijas dominikānu māsas), pirms vairākiem gadiem. Zīmīgi, ka toreiz šīs deju meditācijas (arī tā to var saukt) notika dienu pirms Sveču dienas un Sveču dienā Ludzas baznīcā uzklausītais dievkalpojums manī atklāja vēl ko jaunu sevī. Tā bija ļoti dziļa personīga rakstura atklāsme.

 

Saruna ar otru cilvēku tā ir kluss pieskāriens cilvēka dvēselei, tāpēc tā (saruna) ir sargājama no steigas un asiem vārdiem. Saka, ka šajā laikā esot ātri jādzīvo, lai visu iespētu. Tam es nevaru piekrist. Skriešana ir nepareizi saprasta kustība pretī gaismai un mīlestībai. Jo lēnāk, jo tuvāk esam savas dzīves jēgai, savam mērķim. Lai vai cik cilvēks ārēji būtu ass, agresīvs, dziļi iekšā katrs sevī nes ilgas pēc mīlestības, pēc gaismas. Reizēm to var pat redzēt. Cik ļoti dvēsele alkst patieso un īsto. Reizēm ir jāpieiet klāt un otrs ir jāapskauj. Kā sev tuvs cilvēks, pat ja tas tā nav. Taču var just, ja otrs sev priekšā tur bruņas, tad nevar apskaut. Bruņas traucē. Tad ir jāgaida, kad cilvēkam pienāks viņa laiks šīs bruņas ar labu prātu no sevis noņemt nost. Kad cilvēks būs gatavs pieņemt pats savu dzīvi, visā tās daudzveidībā.  

 

14554337

"Vācu namā" Liepājā, 2016.gada 24.septembrī   FOTO: Harijs Krūze

 

IEVAI TRIMALNIECEI. NO SIRDS

Bez maksas dodu katram savu smaidu,
Bez maksas izsāpētos vārdus atdodu
Par ceļu nebeidzamo zelta zvaigznēs,
Kas māca nebaidīties iet uz Mūžību.

Bez maksas dodu katram savu dvēsli -
Bez maksas atvesto no Latgales.
Jel ņemiet, smeliet, aprunājiet,
Ne nieka atkal nedusmošos es.

Bez maksas dodu katram savu sirdi,
Un katram jums bez maksas dejoju.
Jel ņemiet, smeliet, aprunājiet
Un nebaidieties iet uz Mūžību!
Cieņā, Harijs Krūze

27.09.2016.

   

Inga: Ņemot vērā draugu siltās, pozitīvās atsauksmes pēc tikšanās ar tevi gan dzejas dienās, gan sveču mirkļos, vai tu domā jau par nākošo sarunu? Ja jā, vai esi to iecerējusi atšķirīgu?

 

Ieva: Pagaidām nezinu, nevaru atbildēt. Jau labu laiku daudz neko neplānoju ar prātu. Atļauju laikam mani vest, kur tas ir nepieciešams un tad sanāk – īstajā laikā un īstajā vietā. Kad un kur? Viss notiek pats no sevis, ja to atļauj.  

 

Ciemos pie Modra un Anniņas Zihmaņiem Liepājā 2016.gada 27.novembrī.

 

Inga: Tu esi daudz apguvusi: Ogres meža tehnikumā iepazinusi mežsaimniecības jomu, Rēzeknes Augstskolā studējusi baltu filoloģiju, Baltijas Starptautiskajā akadēmijā ieguvusi profesionālā bakalaura grādu tirgzinībās un sabiedrisko attiecību menedžera diplomu, pēc Ogres meža tehnikuma beigšanas divus gadus strādājusi Salaspilī mežierīcības uzņēmumā par mežu mērnieci, kopš 1991. gada – Rēzeknes virsmežniecības Maltas mežniecībā par mežsardzi un meža sēklu plantāciju vadītāju, tāpat arī daudz laba paguvusi jau pateikt kā dzejā, tā prozā un dzejprozā,  publicēties žurnālos “Tikšanās” (2008), “Zintnieks” (2006. – 2007.), dzejas almanahos “Rēzekne 2014”, “Rēzekne 2015”, dzejas un fotoalbumā “Latgales sirdspuksti” (2015), un izdot trīs savas grāmatas: “Lai paliek viens vārds” (2008), “Zvaigznes plaukstā” (2012) un “Zemei piedošanu lūdzot” (2015). Aktīvi  divus gadus darbojies Rēzeknes literātu biedrībā "Latgales ūdensroze".

 

Starp autoriem, kuri publicējas "Rēzeknes almanahā" pirmo reizi, almanaha atvēršanas svētkos Rēzeknes novada domes zālē uzstājas ar saviem lasījumiem.  FOTO: Ievas pers. arh.

 

Lūdzu, saki, vai Tavs laulātais draugs Juris, kā tu uzsver - pirmais un vienīgais, jo kopā esat 27 gadus, dzīvo līdzi tavām radošajām aktivitātēm? Vai tev tas ir svarīgi?

 

Ieva: Es nezinu vai man tas ir svarīgi, jo vienmēr visu darām kopā un, manuprāt, tas ir tikai dabiski. Kopā izrunājam kādu pasākumu, kuru organizēju es vai kuru organizē Juris. Un tādā kopīgā sarunā var labāk saprast, kam ir jāpievērš uzmanība un par ko var galvu vispār nelauzīt. Strādājot Salaspilī mežierīcības uzņēmumā vasaras komandējumos savu darbu arī darījām kopā. Mērnieks viens pats savu darbu nemaz nevar padarīt un mežā vēl jo vairāk. Viena esmu tikai rakstīšanas brīdī, jo tas ir cits process, iekšējs. 

 

Inga: Vai jums tas ir abpusēji, un tu līdzīgi esi ieinteresēta arī Jura aktivitātēs?

 

Pirms gada balvas “Pumpurs 2016” pasniegšanas ceremonijas Gaismas pilī, Latvijas Valsts Meži. Nominācijā "Komandas darbs" laureātos tika izvirzīts Latgales mežu sēklkopības iecirknis Jura Trimalnieka vadībā. 

 

Ieva: Juris aktīvi darbojas biedrībā “Kroma kolna bruoliste” (vēsturiskais  rekonstrukciju klubs, Latgale, 9. – 11.gs), kā arī ir aktīvs mednieks, ir zemessargs. Kroma kolna bruolistes pasākumus man patīk fotografēt, savā ziņā esmu hronists mūsdienu izpratnē, ar fotoaparātu. Medībās gan nepiedalos, taču visus mednieku stāstus uzklausu. Man patika - ko un kā Juris stāstīja par NATO mācībām Saber Strike, Ādažos pirms vairākiem gadiem. Kā Juris teica, tad šīs mācības viņam ir devušas ļoti daudz. Gan kā cilvēkam, gan kā karavīram. Es domāju, ka karavīrs nav tik daudz cilvēks ar ieročiem un prasmi tos lietot, kā vairāk ir cilvēks ar iekšēju spēku tos nelietot pret cilvēka dzīvību. Man pašai šis tēls “karavīrs” ir tuvs garīgā nozīmē.

 

         

Inga: Iepriekš pošoties uz Kurzemes dzejas dienām, sacīji, ka, sveicot kurzemniekus, nevarēsi lasīt tikai savu dzeju, jo tev taču Latgalē arī ir savi autori. Kuri tie ir? Ko nozīmē - būt 'tavam autoram'?

 

Ieva: Ontons Kūkojs, Līvija Liepdruviete, Voldemārs Voguls, Broņislava Mārtuževa  un citi autori. Mans autors ir autors, kurš mīl savu zemi un savu valodu – tik vienkārši tas ir. :)

 

Inga: Aicinot uz tikšanos “Ar bērza lapu plaukstā”, kas šovasar jūlijā notika jau devīto gadu, tu saki, ka esat 'draugi dzejai'. Ko tas nozīmē? Ir citādi, nekā būt dzejas draugiem?

 

Ieva: Man noteikti tās ir divas dažādas attieksmes pret dzeju un literatūru kā tādu. Draugs dzejai lasa citu autoru darbus, lasa grāmatas, viņu interesē kultūra kā tāda (ne tikai dzeja un literatūra), draugs dzejai ir tuvs latviešu valodai kā ļoti bagātai valodai.  Ir aktīvs sava pagasta/pilsētas kultūras dzīvē. Savukārt dzejas draugs biežāk ir vienkārši manas dzejas draugs. Ar šo saprotu, ka ir draugs konkrētam autoram un viņa uzrakstītajiem darbiem. Virtuālajā telpā to var labi redzēt, un tad šis apzīmējums “dzejas draugs” atklāj, ka šādā reizē attiecības ar dzeju, literatūru un dzimto valodu reizēm ir bēdīgas. Par šo varētu izvērst daudz plašāku diskusiju – par attieksmi pret savu dzimto valodu un kultūru.  Dzejas draugs aktīvi izmanto interneta piedāvātās iespējas, kas pats par sevi ir labi. Taču ārpus interneta savās aktivitātēs ir pasīvs. Tas ir mans subjektīvs novērojums un tajā saskatu vēl vienu mūsdienu problēmu. Par daudz dzīves internetā un par maz dzīvās sarunās vienam ar otru sveču gaismā.    

 

Inga: Lūdzu, īsumā - kas raksturīgs dzejas dienām Latgalē? Ar ko tās atšķiras no kurzemnieku dzejas svētkiem, kuros pabiji šogad?

 

Ieva: Latgalē Dzejas dienas notiek katrā pagastā un pilsētā visa septembra garumā. Atšķirībā no Kurzemes, kur kā to sapratu, Dzejas dienu organizē viena pilsēta katru gadu cita saimnieces lomu uzņemoties. Nezinu vai citur tā ir, bet Latgalē pēc Dzejas dienām tiek svinēta atdzejas diena, kā to ir nosaucis dzejnieks Valentins Lukaševičs (arī Tv raidījuma “Cytaidi latviskais” vadītājs). Un tā ir Andrejdiena 30.novembrī, ko jau 18 gadus organizē Rēzeknes Augstskola (video sk. TE). Šogad Anderjdienas pasākums notika atjaunotajā Lūznavas muižā un kā Latgales 9. Starptautiskās  latgalistikas konferences viens no pasākumiem.   

 

  

Inga: Ko tev nozīmē dzeja? Ko – rakstīt dzeju? Ko sagaidi no citu rakstītā? Vai tavā uztverē dzejai ir smarža, garša, attēls? Ja ir – kāda garšo vislabāk? Tavi klasiķi?

 

Ieva: Mans klasiķi ir Fricis Bārda, Kārlis Skalbe, Skaidrīte Kaldupe, Rabindranats Tagore. Pie saviem klasiķiem klāt neskaitīšu Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni un Raini viena vienkārša apstākļa pēc. Mana pārliecība, ka mēs (lasītāji) maz apzināmies kādi gara cilvēki mums ir no Dieva dota.  Šie autori nav klasiķi šī vārda nozīmē. Šie autori ir daudz vairāk kā to saprotam šodien. Varbūt kādreiz, nākotnē  to sapratīsim.

 

No citu rakstītā es sagaidu patiesumu. Meli dzejā ir redzami kā īlens no maisa. Un tad nav svarīgi vai uzrakstīts ir par mīlestību vai naidu. Meli ir meli. Arī redzēt tad neko nevar. Ja savukārt ir patiesi rakstīts, tad var redzēt gara acīm, var sajust, ka vārdi nav tikai gramatiskas vienības un tie elpo. Ne velti tiek teikts, ka vārds ir dzīvs, un tas tiešām tā arī ir. Garšu nekad neesmu jutusi uz mēles. :)  

 

Inga: Ko, atgriežoties mājās no Liepājas, paņēmi sirdī sev līdzi? Vai bija kas tāds?

 

Ieva: Garīgā nozīmē sev līdzi paņēmu zvanu skaņas no jaukā koncerta ko sniedza Liepājas zvanu ansamblis ''Campanella'', jau pēc pasākuma “Tējas istabā”. Arī pirmās Adventes sveces liesmiņu, jo svētdien  biju jaukā svētbrīdī Vācu namā [vadīja Liepājas Krusta ev. lut. draudzes māc. Mārtiņš Urdze], kopā ar draugiem. Savukārt tīri fiziski uz mājām paņēmu līdzi svečturi, melnā māla. “Kurzemē” (tirdzniecības nams) bija jau sācies Ziemassvētku tirdziņš, un man tika no tā dāvana.

 

 

Inga: Mežs, kurā dzīvo – nodarbina tevi, vai visā, ko dari, palīdz? Ja drīzāk palīdz – kā?

 

Ieva: Te nu varu atbildēt lakoniski. Mežs ir manas mājas. :) Ar visu no tā izrietošo. Koki ir mani tuvākie draugi un sargi. 

Jaunajās plantācijās ir jāseko līdzi, lai egļu potējumiem neveidojas no zempotējuma vietas mežeņa zars. Tas ir jāizgriež laukā. 

 

Inga: Ko vēlēsi citiem savā vismīļākajā gadalaikā?

 

Ieva: Raugoties savu līdzcilvēku acīs, ieraudzīt tajās Gaismu. Tā tur ir neatkarīgi no gadalaika un diennakts stundām.

 

Ie. Trimalniece

 

Vēlreiz sirsnīgs paldies, Ieva, no kurzmeniekiem, no liepājniekiem par mūsu sirdīs atstāto Gaismu, Siltumu, Mīļumu un dvēseļu Radniecības sajūtu! Dieva svētību tev, tavai ģimenei! Uz tikšanos laikā un ... :)

Jautāja Inga Audere

Vēl par Ievu varam lasīt 'la.lv' intervijā "Man pieder vien ilgošanās" 

un viņas blogos:

http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/

Zvaigznes plaukstā. Ieva Trimalniece, draugiem.lv

Ievas Trimalnieces grāmatas iespējams iegādāties, personīgi sazinoties ar autori.  

+KAA