Bet es izmetīšu tīklus Tavā vārdā

egine0001

Jēzus, staigādams un mācīdams pie Gennēsaretes ezera, satika savus pirmos mācekļus. Tie bija ezera viļņos un vējos norūdīti vīri, kuri tikko kā bez loma atgriezušies no nakts zvejas. Viņš acumirklī ievēroja sagurušos zvejniekus. 

 

Ne tikai sagurušos, bet arī noraizējušos par rītdienu. Iekāpis Sīmaņa laivā, Jēzus sāka mācīt ļaudis, kas viņam bija sekojuši. Evaņģēlists, aprakstot šos notikumus, nav atklājis lasītājam, par ko runā Jēzus, taču Viņa runa bija varena un ietekmīga, jo citviet evaņģēlijos par Viņu ir teikts, ka Viņš mācīja kā tāds, kam vara, nevis kā rakstu mācītāji.

 

Tā nebija tikai vieda cilvēka valoda, tas bija kas vairāk. Vārdi, kurus Jēzus teica saviem klausītājiem, aizskāra viņu dvēseles dziļumus. Tie bija kā smalki slīpēti dimanti ar īpašu mirdzumu un gaismas laušanas spēju, caur kuru gaismas stars varēja aizskart un sasildīt īpašā individuālā veidā ikvienu. Tie bija vārdi, kas atvēra uzticībai, kas atraisīja no nakts noguruma, no raizēm un deva jaunu spirdzinājumu. Deva spēku un iedvesmu. Tie bija vārdi, kuri pacēla no ikdienas rūpēm un atdarīja spēju paskatīties tālāk un ieraudzīt skaidrāk. Vārdi, kuros nebija nekas aizskarošs, pazemojošs vai manipulējošs. Tie bija pati patiesība, kura nerada pretmetu, kas liek justies nepilnīgam iepretī tai, un neliek būt vainīgam. Tie bija atbrīvojoši un mierinoši. Vārdi, kuri nevis aizdzen, bet kuri vilktin velk pie sevis. Tie bija vārdi - pilni mīlestības, kuru dabiski mēs nepazīstam, bet pēc kuras dabiski mēs tiecamies. Mīlestība, kas nav mūsu jūtu ķīmija, bet kas ienāk no ārpuses, kā gaismas zibsnis, kas iekvēlina mūsu cilvēcisko dvēseli reizēm saldi, reizēm sāpīgi, bet vienmēr apskaidrojoši.

 

Jo kā gan savādāk Sīmanis uz Jēzus aicinājumu, doties atkal zvejā, būtu teicis: „Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši. Bet es izmetīšu tīklus Tavā vārdā." Un vēlāk pēc veiksmīgās zvejas, atsaucoties Jēzus aicinājumam doties cilvēku zvejā, Pēteris pametīs savus darba rīkus, savu iztikas avotu un sekos viņam.


Dīvaini skan - doties cilvēku zvejā. Zveja mūsu izpratnē saistās ar notveršanu, sagūstīšanu, pat ar nogalināšanu, kur tīkli ir īpašs rīks, ar ko veikt šīs manipulācijas. Un visi šie rīki norāda uz brīvības un pat dzīvības laupīšanu.
Cik bezpalīdzīgs izskatās lauva, kurš nokļuvis mednieku tīklā! Tāpat kā no lodes, kas panāk vajāto, arī no tīkla, kas uzmests laupījumam, nav vairs iespējams izvairīties. Vai tiešām Dievam ir mērķis laupīt mūsu brīvību, pat dzīvību? Bet varbūt pareizā atbilde šajā gadījumā ir tāda, ka brīvības vispār nav, ka brīvība ir tikai šķietama? Un šī pasaule ir kā liels medību lauks, kurā notiek nemitīga cīņa par laupījumu. Kurā laupījums laupa laupījumu - līdzīgi tam, kā grieķi pirmatnējo matēriju attēloja čūskas veidā, kura kož pati savā astē. Un cilvēks šajā medību laukā meklē iespēju izdzīvot. Tīklā, kas citkārt kalpo par medību rīku, viņš meklē patvērumu. Viņš veido un tīklo savu dzīves telpu tā, lai tiktu aizsargāts no sev līdzīga mednieka.


Visa kultūras telpa, ko cilvēks ir izveidojis sociālai aizsardzībai un attīstībai ir kā milzu tīklojums apkārt tautām, apkārt pasaulei un apkārt sev. Antropologs Klifords Gīrcs sacījis, ka kultūra ir simbolu tīkls, kurā kā centrālais elements ir cilvēks, kas pats sapinies tajos. Sapinies tajos, jo sociāli drošajā tīklojumā smalki ievijušies citi tīkli, kuros ķer un laupa, kuros paverdzina un nogalina. Jēzus saka: bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja.
Dārznieks zina, ka laikā neizravētas nezāles ir drauds kultūraugiem. Tās atņem minerālvielas, aizsedz saules gaismu un kultūraugs sāk nīkuļot. Bet labi ir zināms, ka nezāles neiznīkst.


Šī metafora atklāj patiesību par nebeidzamo cīņu cilvēka eksistencē, par cīņu starp labo un ļauno, iznīcību un attīstību, starp dzīvību un nāvi.
Ar ļaunumu tāpat kā ar nezāli ir jācīnās saknē. Kur meklēt sakni nezālei ir zināms, bet kur meklēt sakni tam, kas posta vai tam kas pasargā no posta?


Lionas bīskaps Irinejs ir teici, ka vārds ir visu lietu arhitekts. Dievs kā izcils arhitekts ar vārdu iesāka projektēt un radīja izcili skaistu pasauli. Viss tur bija labs. Cilvēks, līdzīgi Dievam, savas dzīves telpas projektēšanu un iekārtošanu arī sāk ar vārdu, lietodams kolektīvi apgūto valodu. Taču rezultāts ir cits. Jēkabs savā vēstulē skarbi un atmaskojoši izsakās par cilvēka mēli, kas simbolizē vārda lietošanu - tā apgāna visu mūsu ķermeni un ierauj liesmās visu mūsu dzīves gaitu,... tā ir pilna nāvējošas indes. Cilvēks tik ļoti un tik dziļi ir destruktēts, ka viņš nespēj - celdams savu dzīves telpu, nepostīt, glābdams nepazudināt, sargādams nesagūstīt.


Šī iemesla dēļ, izmantojot Jēzus metaforu, var teikt, ka cilvēks pats ir kā lauks, kurā kopā aug labība un nezāles. Cilvēks pats sev kļūst par upuri, pats sapinas savos tīklos un ir viegli iegūstams laupījums, līdzīgi kā ievainots zvērs. Jēzus, aicinādams pirmos mācekļus cilvēku zvejā, atklāj Savu nodomu - šo viegli iegūstamo laupījumu paņemt Sev. Viņš aicina mācekļus izmest citus tīklus. Tīklus Viņa vārdā.


Rudīte Losāne, dzejniece un kapelāne, izdevumam Egineto.lv