Saruna ar Kirilu Bobrovu

Bobrovs

Uztvere saistīta ar to, kam cilvēks pievērš savas domas

 

Kā jums klājas šajā laikā? Kā jūs to izjūtat? Kas patīk? Vai ir, kas rada bažas?  

 

* * *

Es pie baltas lapas

Saausos ne velti,

Kāpēc dvēsl’e tukša,

It kā noņemta no krusta. 

 

Ja nu tumsa pēkšņi bieza

Vai jau tīri - attālums,

Lai tad top man katra versts

Ilgas gavēšanas mērs. 

 

Skaitīšu līdz simts no jauna -

Lūpas sausas apvaldot.

Kaut tik eņģel’s nepiekustu,

Ceļodams uz manu pusi. 

 

(K. Bobrovs, 2005, krāj. “Pučok travi”, 65. lpp.; no krievu val. atdzejoja I. Audere ar autora atļauju)

 

 

Kirils Bobrovs (Кирилл Бобров). Liepājas žurnālists. Dzimis 1934.gadā. Šī gada [2014] 26.janvārī atzīmēja savu 80.jubileju. Absolvējis Liepājas 2.vidusskolu. 1969.gadā beidzis Latvijas Valsts  universitāti. Strādā laikrakstā “Kurzemes Vārds” kā ārštata darbinieks un darbojas uzņēmuma valdē. Īsprozas krājuma "Kriļja belije" ("Baltie spārni", 2006), dzejas un atdzejas krājuma “Пучок травы” (“Zāles kūlītis”, 2008) autors. Literātu kluba “Творчество” biedrs. Liepājas krievu almanaha “АНФИЛАДА”, kam šī gada rudenī iznāca jau 14.numurs, pamatlicējs, sastādītājs un redaktors. Uz krievu valodu atdzejojis arī daudzus pazīstamu latviešu autoru darbus. 2014.gada decembrī ieguvis godināts Liepājas Domē kā labākais brīvprātīgais.

[Iespējams, dati vairs nav precīzi]

 

  

 

Kā jums klājas šajā laikā? Kā jūs to izjūtat? Kas patīk? Vai ir, kas rada bažas?  

 

– Varu notiekošo uztvert mierīgi. Uztvere saistīta ar to, kam cilvēks pievērš savas domas, kādas ir intereses. Jānovērtē un jānodala galvenais. Zinu, kas man jāizdara,  tāpēc ir vieglāk visu uztvert. Kad kāds paziņa stāsta, ko redzējis televīzijā un vēlas par to ar mani diskutēt, negribu, jo daudz kas vairākkārt pieredzēts, zināms, tagad atkārtojas.    

 

Kādas ir jūsu intereses?  

 

– Galvenās saistītas ar radošo darbu, vispārinoši – grāmatas, gleznošana. 

Jebkurā brīvā brīdī lasu –  filozofiskus darbus, dzeju, atmiņu stāstus, memuārus, literatūras vēsturi. Pazib viens vārds – ja rada interesi, meklēju, jo, protams, jāmācās. Rediģējot grāmatas, žurnālus un avīzes, vienmēr šis tas jāmeklē. Man ir jāzina un jāvar paskaidrot pat katru pieturzīmi –  kādēļ esmu to ielicis tieši tur, nevis citur.

 

Lūdzu, mazliet par dzeju: kā jūs tai pievērsāties? Kas deva impulsu sākt to rakstīt?

 

– Visiem saviem biedriem, visiem literātiem un citiem saku, ka neuzskatu sevi par dzejnieku. Dzejas rakstīšana saistīta ar to, ka dvēselei jābūt brīvai, lai nav jāskatās pulkstenī uz katru minūti, taču dienas laikā vienmēr ir kas neatliekams darāms.  Bet ir brīži – kāda vārdu kopa radusies, liekas, ir vērts, vajag pierakstīt. Tad gribas vēl kaut ko pielikt klāt. Rodas otra rindiņa. Ja vēl – būtu sākums, pirmais un vienīgais. Četrām rindiņām kaut kas jāpielāgo, lai sanāk jēga. Pat nezinu, uz ko iziešu, jo nav plānā. Tā tas top.  

Interesē arī prozas īsās formas. Отдельная сокращённая мысль [atsevišķa reducēta doma].

Pēdējā laikā ļotimazdzejasuzrakstījies. Ražīgākais laiks man bija ap 1987.gadu.Toreiz biju trimdā. Strādāju uzņēmumā “2. pārvietojamā mehanizētā kolonna” - tālāk no radošajām sfērām, tālāk no sabiedrības. 

Par dzeju sāku interesēties no tālās bērnības, mīlēju to, norakstīju, mēģināju rakstīt pats. Skolā literatūrā izcils nebiju. Varbūt tas atkarīgs no pasniedzēja. Citu skolotāju vārdus atceros, bet literatūras skolotājas nē. 

Visi darbi, ko sarakstīju jaunībā, vēl skolas gados, ir likvidēti. 

Impulsu sākt rakstīt deva tuvākie biedri. Arkādijs atbrauca no Izraēlas. Kopā meklējām zemtekstus dzejā, kur to nemaz nebija, un atradām. Apbrīnojām Bulata Okudžavas rakstīto. Sanāca darīšana ar KGB [VDK]. Pārrakstītos Okudžavas darbus biju spiests atdot analīzei. Bija jāaiziet no darba. Izslēdza no partijas. Nonācu trimdā. Tas bija saistīts ar manu radošo darbību, dēļ ierakstiem dienasgrāmatās, ne jau ar Okudžavas tekstiem. Biju pārrakstījis Nikolaja Gumeļova plānu krājumu “Огненный столп” [“Uguns stabs”, ap 50 lpp.]. KGB jautāja man: “No kurienes pārrakstīts, kas iedeva?” Vēlāk prasīja, vai es nevarētu viņus konsultēt literatūras jautājumos.

 

Kas bija jūsu dzejas pirmie lasītāji? 

 

– Mamma lasīja. Skolas biedrs, ar kuru kopā pabeidzām vidusskolu, atbrauca no Tallinas, kur turpināja mācīties, – lasījām savus darbus viens otram. Tas bija 1953./ 1954. gads – pēc skolas. Pēc tam dzeju ilgu laiku nerakstīju. Rakstīju prozu. Bet līdz 1987.gadam manu lasītāju loks bija ierobežots. Savu dzeju citiem lasīt nedevu. Ap 1989.gadu sāku publicēties krievu literatūras lappusēs. Strādājot laikrakstā “Komunists”, man bija iespēja tur publicēt arī savus darbus. Liela daļa no tiem publicēts 1988 – 1990. Vēlāk – “Kurzemes Vārdā”.  

 

Mēģināju savā laikā izanalizēt un noteikt, cik ir to, kas laikrakstā ievietoto dzeju lasa. Sanāca ap 150 – 200. Tagad varētu būt daudz mazāk. Tas attiecas tikai uz krievu izdevumu. Latviešiem šī situācija atšķiras.  

Mani dzejnieki nelasa. Paiet mēnesis vai divi, autors nezina, ka viņa darbi bijuši nopublicēti. Cilvēki šodien maz lasa. Grāmatas – tāpat. 

 

  

Kā pēc jūsu domām šo situāciju var mainīt? Vai vispār to var? 

 

– Nesen spriedām par avīzi “Kurzemes Vārds”. Pārdošanas apjoms ir samazinājies. Daudzi lieto internetu. Bet daudzi arī no Liepājas aizbraukuši. 

Agrāk krievu poēzijā varēju viegli nosaukt pirmo desmitnieku – tie bija visai sabiedrībai, visai pasaulei pazīstami uzvārdi. Kā sameklēt tagad? Jauni, sveši vārdi. No tiem ir arī izcili. 

Otrs – internetā darbi pārsvarā tiek publicēti bez redaktora. Ja trūkst kāds komats – tas vēl būtu sīkums. Bet internets dod iespēju publicēt visu sarakstīto – bez atbilstošas skolas, bez gramatikas, ar visām kļūdām.  

Viena lieta – literatūra, otra – poēzija.

Mūsu bijušais kaimiņš, pazīstams politiķis, nesen izdeva savu grāmatu, kuru uzdāvināja arī man. Tajā nav norādīta ne izdevniecība, ne tirāža, ne indekss. Kad satikšu, savas domas viņam pateikšu.

Tagad daudz tiek izdots tādu grāmatu, kur redaktors ir pats autors.

 

Kāda ir redaktora loma? Kā sadarbība autoram ar redaktoru kalpo abpusējā izaugsmē?

 

– Bija tāds autors Oktāvijs Galaņins, no padomju virsniekiem. Viņa izdotās grāmatas [krievu valodā] redaktore bija kāda pazīstama kultūras darbiniece latviete, kura arī raksta dzeju. Ko tas autoram varēja dot? Krievu skola vajadzīga.  

Kas attiecas uz mūsu darbu, ja esmu redaktors, tas nenozīmē, ka almanaha redaktors strādā ar autoriem tāpat kā kluba “Tvorčestvo” redaktors. Lielākā daļa no tā, kas iegājis grāmatā, izgājis caur mūsu laikraksta literārajām lappusēm.  

Redaktoram ir jāprot saredzēt visu kā no augšas. Piemēram, kāda ukraiņu izcelsmes dzejniece savā dzejolī bija pieminējusi Sanktpēterburgu saistībā ar laiku, kad pilsēta bija pārdēvēta par Petrogradu. Varēju autorei palīdzēt, pirms darbs tika nosūtīts publicēšanai.

Tērēju savu dārgo laiku un daru. Ir tādi iesācēji – pagājuši 30 gadi, bet viņš vēl ir iesācējs, lai gan piedāvāju lasīt savas mācību grāmatas no Universitātes laikiem. Varbūt tāpēc tiem, kuri nopietni nemācās, valoda stipri klibo. Kāds no jaunajiem autoriem ar vidējo izglītību uzcītīgi studē šīs grāmatas, lai gan teorija tur ir diezgan sarežģīta, smaga, un ļoti daudz iegūst. Tas atspoguļojas viņa darbos, sarunā. Vēl viens otrs mājās mācās, daudz lasa, pārlasa klasiku. 

 

Klausoties rodas sajūta, ka jums patīk redaktora darbs. Vai tā ir? 

 

– Patīk vai nepatīk, es to daru un negribu atmest. Paskatījos un saskaitīju, ka esmu sagatavojis 423 literārās lapaspuses, kuras agrāk uz rakstāmmašīnas, tagad ar datoru pats esmu salicis. Ir jāveic aprēķinus, kā visu salikt. Ja nebūtu šo lapaspušu, savus darbus nepublicētu, es to nebūtu dabūjis gatavu. Par lapaspušu sagatavošanu samaksa nekad nav bijusi.  

 

  

Vēlreiz atgriežoties pie jums tuvas literatūras, kuri klasiķi ir dvēseliski tuvi?  

 

– Tie ir mainījušies, ne tikai dzejā. Agrāk - Jeseņins, kopš izgāja no pagrīdes. Džeku Londonu lasīju latviešu valodā, kas bija izdots izdevniecībā “Kaija”. Visu, ko gribējās, krievu valodā nevarēja dabūt. Bija arī citi autori, tie visi tagad ir izsmelti. Sākās jauns laikmets. Parādās jauni vārdi. Bet agrāk, izņemot Puškinu, Ņekrasovu, daudzi tika aizbaidīti, netika publicēti. Tie interesēja. Kas paslēpts, tas vairāk interesē. 

 

  

No jaunajiem autoriem? 

 

– Jūlija Koļesņika, Dmitrijs Nikolajevs. Viņu darbi liekas spilgti, neparasti, savdabīgi. Ir ļoti maz skolēnu sacerējumu, kur uzrakstītas labas domas, labā valodā. Runājam ar viņiem. Nopublicēju. Nesen ieinteresēja divu meiteņu darbi no Liepājas 2.vidusskolas.

 

Vai uzrunā arī latviešu autori? 

 

– Jā, uz krievu valodu esmu atdzejojis Ādolfa Gaujieša, Olafa Gūtmaņa, Noras Kalnas, Ainas Pāvulītes, Sandras Vensko, Modra Zihmaņa un citu autoru darbus. Gūtmanis bija ļoti prasīgs pret atdzeju.

 

Kad norunājām ar jums šo tikšanos, pārmijot vēl dažus vārdus, jūs piekritāt, ka Ilgas Auzas ideja par vairākus gadus atpakaļ izdoto daudzvalodu dzejas krājumu “Baltijas vējš”, bija laba, ka būtu vērts iesākto ceļu turpināt un ka jūs arī pats labprāt iesaistītos redkolēģijā, ja izdotos tam izbrīvēt laiku. 

 

– Jā, idejā nekā slikta nesaskatu un man arī būtu savi ieteikumi, kā nākamo krājumu vajadzētu veidot. Viens no tiem ir, ka pilnīgi visiem darbiem vajadzētu būt atdzejotiem vismaz divās valodās – latviešu un krievu.

 

Vai uzskatāt, ka dzejniekam, dzejai ir kāda īpaša misija?

 

– Nē.

 

* * *

   Когда-то девушка спросила,
   О чем подумал я, замолкнув.
   “Да просто так... ” – сказал я милой.
   Зачем же флиртовать без толку?

 

   Когда мы старше и серьёзней стали,
   О том же самом был вопрос.
   Зачем она меня пытала?
   Чужих я мыслей не унёс... 

 

   Намеков прежних нет сегодня.
   Но сверстница была права,
   Что мне лишь для стихов угодно
   Таить все лучшие слова.*

   1985 

 

(No dzejas un atdzejas krājuma “Пучок травы” (“Zāles kūlītis”) 2008)

 

Vai ir vēl jautājumi, par kuriem gribētos runāt, kas nav uzdoti? 

 

– Kā jau katram, arī man ir savs 'jājamzirdziņš'. Kad kāds, ko satieku, saka: “Tu jau laikam esi apvainojies,” atbildu, ka nekad neapvainojos. Vienmēr cenšos padomāt, vai pats neesmu kaut kur vainīgs, ja kas nevēlams atgadījies.

 

*) Dzejolī autors vēstī, ka meitene reiz pajautājusi, par ko viņš aizdomājies, un arī vēlāk turpinājusi tincināt, lai gan bijis uzticīgs domās savai līdzgaitniecei, tomēr labākos vārdus pataupījis vien dzejai.