Atklātā vēstule 10.02.2011. par tehnisko palīglīdzekļu nodrošinājumu

2011. gada 10. februārī Liepājas Diakonijas centrs kopā ar deviņpadsmit Liepājas reģiona nevalstiskajām organizācijām sagatavoja, un nosūtīja atklātu vēstuli par tehnisko palīglīdzekļu nodrošinājumu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kurā izteica nelokāmu viedokli par LR Labklājības ministres I. Jurševskas 2011. gada 1. februāra atbildes vēstulē Nr. 16.7-05/242 uz Diakonijas centra 2010. gada 10. decembra konferences "Veselības aprūpe cilvēkiem ar īpašām vajadzībām" rezolūcijā pausto. 

 Atklātā vēstule

par tehnisko palīglīdzekļu nodrošinājumu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām

Latvijas Republikas Valsts prezidentam,  

LR Ministru kabinetam

LR Labklājības ministrijai,

LR Veselības ministrijai,

LR Tiesībsarga birojam,   

masu medijiem

un Latvijas sabiedrībai 

no

Liepājas sociālo organizāciju sadarbības tīkla

c/o Liepājas Diakonijas centrs, Fr. Brīvzemnieka ielā 54, Liepāja, LV 3401

Labklājības ministres situācijas novērtējums:

Labklājības ministre I. Jurševska savā vēstulē no 01.02.2011 informē Liepājas Diakonijas centru par grūtībām saistībā ar tehnisko palīglīdzekļu finansēšanu:

- ir svītroti atsevišķi tehnisko palīglīdzekļu veidi no valsts budžeta apmaksāto tehnisko palīglīdzekļu saraksta;

- atsevišķi tehnisko palīglīdzekļu veidu saņemšanai noteikts ierobežojums (t.sk. krūts protēzes) – tos var saņemt tikai personas, kurām noteikts ģimenes vai trūcīgās personas statuss;

- uz 01.12.2010. rindā tehnisko palīglīdzekļu saņemšanai par valsts budžeta līdzekļiem gaida 10 760 personas, no tām steidzami jāapkalpo 1070 personas;

- gaidīšanas laiks rindā, lai saņemtu piemēram: riteņkrēslu, dzirdes aparātu vai acs protēzi ir vidēji 1,5 gads;

- personām, kurām ir nepieciešami tehniskie palīglīdzekļi steidzamības kārtā (t.i. personas ar pirmreizējiem funkcionāliem traucējumiem – pēc operācijām, avārijām, hroniskām saslimšanām u.c. un bērni), rindā jāgaida līdz 6 mēnešiem;

- piešķirtais finansējums atsevišķās tehnisko palīglīdzekļu grupās, kā, piemēram, rūpnieciski izgatavoti ortopēdiskie apavi, pietiek tikai, lai apkalpotu personas steidzamības kārtā. Personas, kuras jāapkalpo parastā kārtā ir spiestas gaidīt rindā 2 un vairāk gadus pēc rūpnieciski izgatavotiem ortopēdiskiem apaviem.

            Labklājības ministrija kā risinājumu piedāvā izvērtēt iespējamās izmaiņas 2009.gada 15.decembra Ministru kabineta noteikumos Nr. 1474 “Tehnisko palīglīdzekļu noteikumi” un pārskatīt no valsts budžeta apmaksātos tehnisko palīglīdzekļu veidus, mērķu grupas, kā arī saņemšanas kārtību. 2011.gadā tehnisko palīglīdzekļu nodrošināšanai kopumā ir piešķirts finansējums Ls 1 715 796,00 apmērā, papildus ir paredzēts nodrošināt personas ar protēzēm Ls 528 296,00 apmērā, līdz ar to 2011.gadā kopā plānots izsniegt 6045 tehnisko palīglīdzekļu vienības.

            Mūsu viedoklis:

            Mēs uzskatām, ka valsts nespēja nodrošināt savus iedzīvotājus ar tehniskiem palīglīdzekļiem ir rupjš pārkāpums pret LR satversmes 111. pantu, kas paredz, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Labklājības ministres raksturotā situācija ir absolūti nepieņemama un ir apkaunojums mūsu valstī.

            Kur mēs esam nonākuši, ka mūsu valsts nespēj atbalstīt iedzīvotājus, kas atrodas jau tā neapskaužamā situācijā? Kā tas var būt, piemēram, ka A/S Latvijas valsts meži ar dāsnu roku sponsorē sporta pasākumus par 3,7 miljoniem latiem, bet Labklājības ministrija nevar atrast līdzekļus, lai nodrošinātu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām cilvēkcienīgu dzīvi savā valstī. Valsts

realizētā politika diemžēl liecina, ka invalīdi vārda vistiešākā nozīmē ir bez vērtības mūsu valstī un ka viņu vajadzības neuzskata par prioritārām.

            Ko ir devusi Tehnisko palīglīdzekļu centra likvidēšana un tā funkciju nodošana Nacionālam rehabilitācijas centram "Vaivari"? Tas, ka valsts neatmaksā daudzus rehabilitācijas pasākumus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un nenodrošina savlaicīgi ar tehniskiem palīglīdzekļiem, nozīmē, ka lielai daļai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tiek liegta iespēja atgriezties normālā dzīvē. Cilvēki ar īpašām vajadzībām spiesti uzturēties savās mājās vai pat tikai gultā, tie nevar strādāt vai piedalīties sabiedriskā dzīvē. Daudzi ieslīgst depresijā, rodas papildus komplikācijas. Tāpēc daudzas medicīniskas procedūras zaudē savu jēgu, jo, ko tas dod, ja cilvēkam tiek veikta dārga operācija, bet pēc tam neseko attiecīga aprūpe. Daudz piesauktās strukturālās reformas, vismaz tehnisko palīglīdzekļu jomā, ir novedušas pie galīga fiasko.

            Mums nav pieņemami, ka Labklājības ministrija kā vienīgo risinājumu piedāvā vēl vairāk samazināt tehnisko palīglīdzekļu veidus. Jau tagad valsts vairs neatmaksā dažāda veida kruķus un spieķus. Arī tas, ka tikai personas, kurām ir trūcīgo personu vai maznodrošināto ģimeņu statuss, var saņemt no valsts budžeta apmaksātus palīglīdzekļus, ir ļoti apšaubāms risinājums, kas neatspoguļo reālo nabadzības situāciju valstī. Mēs aicinām noteikt nabadzības robežu ar Centrālās statistikas pārvaldes aprēķināto iztikas minimuma patēriņu grozu, un tiem, kuriem ienākumi ir zem šīs robežas, atmaksāt krūts protēzes, u.c. palīglīdzekļus pilnā apmērā. Viena krūts protēze izmaksā 50 latus. Šo cenu varētu pazemināt, ja valsts tās iepirktu vairumā.

            Mēs aicinām Labklājības ministriju aktīvāk meklēt alternatīvus risinājuma veidus, kā samazināt rindas uz tehniskiem palīglīdzekļiem, piemēram, izvērtēt sadarbības iespējas ar citām valstīm (Baltkrievija u.c.). Vēl mums liekas ļoti dīvaini, ka tā pate valsts iestāde (Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centrs), kas ir atbildīga par tehnisko palīglīdzekļu nodrošinājumu valsts budžeta līdzekļu ietvaros, iznomā tehniskos palīglīdzekļus par dārgu naudu situācijā, kad valsts nespēj nodrošināt savus iedzīvotājus ar nepieciešamiem palīglīdzekļiem.

            Mēs sagaidām no atbildīgām amatpersonām, ka tās nekavējoši risina šajā vēstulē minētās problēmas.

Liepāja, 2011. gada 10. februāris

Seko paraksti no 19 Liepājas reģiona nevalstiskām organizācijām.