Iniciatīva ‘Solidaritātes grupa Ukrainai’ ziņojums
Ar šo ziņojumu mēs vēlamies izteikt savu pateicību par jūsu domām un lūgšanām. Šis apraksts liecina, ka mēs esam ceļā, lai veicinātu mieru, cilvēka cieņu un taisnīgumu apspiestajiem un cietušajiem. Mēs aicinām jūs iet šo ceļu kopā ar mums. Tāpēc, lūdzu, padomājiet, kādu pienesumu jūs personīgi un jūsu organizācija var dot šai iniciatīvai.
Mēs uzskatām šo tikšanos kā sākumu, lai varētu attīstīt tos projektus, kas ir minēti sadaļā “Darbība”. Tas var notikt divpusēji vai ar vairāku ieinteresētu partneru iesaistīšanos.
Priecāsimies par katru ierosinājumu!
Vispārējā informācija
Vadības grupa, kas sastāv no četru valstu pārstāvjiem, tikās no 2015.g. 20. līdz 22. maijam Odesā, lai atbalstītu DELKU (Vācu ev. lut. baznīca Ukrainā) un “Dzīvā cerība” (NVO, kuras pakļautībā darbojas vairāki bērnu dienas centri Odesā), reaģējot uz kara sekām. Grupu izveidoja no PLF Eiropas solidaritātes grupas, kuras mērķis ir kopienas diakoniju re-formēt. Dalībnieki nāca no Ukrainas, Čehu republikas, Igaunijas un Latvijas.
Tikšanos organizēja ukrainu partneru baznīca DELKU, bīskaps Maševskis un organizācija “Dzīvā cerība”, Nikola Borisuka.
Ukraina pašlaik atrodas kara stāvoklī. Baznīca sevi izprot kā diakonisku baznīcu, it īpaši šajos laikos. Visās tās aktivitātēs tai ir jābūt par sāli un gaismu. Vienlīdz svarīgi ir, ka skatoties uz kulturālām, reliģiskām un konfesionālām atšķirībām, ļoti daudzveidīgiem viedokļiem par karu, baznīca mēģina būt par “tiltu būvētājiem”. Savstarpējās iekšējās un ārējās atkarības process ir ceļā, un to uzskata par ļoti svarīgu, lai varētu integrēt spēcīgākas darbības ar un priekš cilvēkiem, ar caurspīdīgiem kritērijiem un struktūru.
Šī ziņojuma pamatā ir tikšanās un sarunas ar DELKU, “Dzīvā cerība”, “Labais samarietis“ pārstāvjiem, kā arī ar cilvēkiem, kurus ir skāris karš.
Trīs soļi “redzēt, pārdomāt un darīt” kalpoja kā vadmotīvs divu intensīvu darba dienu laikā.
Redzēt / dzirdēt
Sarunas ar mācītājiem un diakoniem sākās ar viņu dalīšanos par savu aktīvo līdzdalību Maidanā (2014.g.). DELKU baznīcas ēka Kijevā atrodas pilsētas centrā, pašā notikumu epicentrā. Galvenokārt, tā kalpoja kā hospitālis, kur cilvēku straume visu laika plūda iekšā un ārā, kamēr uz laukuma notika kaujas. Tā bija atvērta visiem ļaudīm, neatkarīgi no viņu tautības vai politiskajiem uzskatiem.
Cilvēku dzīve pati par sevi ir liela vērtība. Naudu ziedo bruņu vestēm un materiāliem, kas visvairāk var aizsargāt cilvēka dzīvību.
Notiek ekumēniskas sapulces, lai aizlūgtu par Ukrainu.
Donbasa reģions ir cits materiālās palīdzības mērķis, it īpaši bērniem un jauniešiem, kas dzīvo bērnu namos, kā arī cilvēkiem, kuru dzīvokļi un mājas ir sagrautas.
Lai apsekotu situāciju, 40 evakuētās Donbasa reģiona pilsētās 40 mācītāji un diakoni ir iesaistījušies ekumēniskā humanitārā palīdzības akcijā. Cilvēki dzīvo apstākļos, kur ir ļoti ierobežota pieeja ūdenim un elektrībai. Sabojātā infrastruktūra ir viens no galvenajiem šķēršļiem, lai nogādātu pārtiku pilsētās un lai varētu nodrošināt pamatvajadzības. Nedzerams ūdens un piesārņota vide ir iemesli daudzu cilvēku sliktai veselībai.
Bēgļu viļņi, daži oficiāli reģistrēti, daži nereģistrēti, meklē jaunas mājas. Atkarībā no apstākļiem, daži paliek Donbasa apgabala robežpilsētā Losowaja. Daži dodas uz Vidus- un Rietumukrainu. Lai saprastu, cik liela ir pārvietošanās, var kalpot šis piemērs – Odesā ir ap 20.000 oficiāli reģistrēti bēgļi, bet neoficiāli viss kopā Odesas reģionā varētu būt ap 300.000. Odesai ir 1.000.000 iedzīvotāji.
Tiek sniegta “pirmā nepieciešamā palīdzība”, dodot bēgļiem pārtiku un iespēju palikt kādā vietā. Daudzos gadījumos viņi apmetas namos, kur pamata infrastruktūra ir bojāta. Veselas ģimenes, respektīvi sievietes un bērni, – jo vīrieši ir armijā, dala ļoti mazas istabas, bez tam, tur skraida žurkas un peles. Pietrūkst pamatvajadzībām atbilstošas dzīvojamās iekārta, lai varētu izveidot “normālu” mājturību.
Valsts piedāvā mazu īslaicīgu palīdzību un ierobežotus sociālos pakalpojumus bēgļiem. Materiālu un finansiālu atbalstu var nodrošināt pateicoties brīvprātīgajiem, naudas vai cilvēku resursu ziedojumiem, ko sniedz ar Baznīcu saistītas un citas bezpeļņas organizācijas.
Ievainoti karavīri bieži uz slimnīcām nāk sadegušās drēbēs, bez jebkādiem dokumentiem. Tiem nav ne apģērbs, ne pidžamas, ne kurpes, ne segas, nav arī nekādi trauki. Daudzas brīvprātīgās iniciatīvas izveidojās kā atbilde uz šīm vajadzībām.
Cilvēki ar invaliditāti mēģina atrast savu vietu sabiedrībā. Pienākot brīdim, kad viņi kļūst “redzami” un nav vairāk slēpti savās mājās, nav nekādas programmas, kas palīdzētu tiem integrēties kopienā, piem., ar pieejamu sabiedrisko transportu vai palīdzot atrast darbu. Odesā nav taksometri vai sabiedriskā transporta pakalpojumi cilvēkiem ar invaliditāti. Līdz šim ap 1.500 no Donbasa evakuēti cilvēki ar invaliditāti varēja palikt bijušās sanatorijās un atpūtas namos Odesas tuvumā. Tagad valsts saka, ka viņiem ir no turienes jādodas projām un jāmeklē sev mājas citviet.
Izsalkušos un ievainotos, tai skaitā karavīrus slimnīcās, apgādā ar pārtiku. Oficiāli paredzētā naudas summa pārtikai vienam cilvēkam slimnīcā ir 1 grivna (0,04 EUR). Medikamentus, apģērbu un kurpes dala draudzes un citi brīvprātīgie.
Pateicoties baznīcu locekļu aktīvai darbībai, lai mazinātu kara sekas, baznīcas uzticamība ir pieaugusi. Baznīcas vadība piedalās svarīgās diskusijās Ukrainas ekumēniskā baznīcu padomē kopā ar premjerministru un kabinetu.
Diakonijas centrs Odesā ir organizējis virkni seminārus psihologiem. 46 liela psihologu grupa nodrošina padomu došanas pakalpojumus brīvprātīgā kārtā Odesas reģiona draudzēs, kur apmetas bēgļi. Pavisam kopā viņi ir palīdzējuši vairāk par 1.800 ļaudīm, kas pārsvarā cieš no posttraumatiskā stresa sindroma.
Sākot no 2015. g. aprīļa Diakonijas centrs ir uzsācis Uzticības telefonu, uz ko zvana arī bēgļi.
Karavīriem organizē atlabšanas dienas, lai viņi varētu atgūties no kara traumām. Karavīri, atgriežoties no kara, cieš garīgi un fiziski. Tiem ir grūtības integrēties savā ģimenes dzīvē un vietējā sabiedrībā. Alkohola pārmērīga lietošana un vardarbība ģimenē ir bieži sastopamas sekas.
Pastorālās aprūpes piedāvājumi karavīriem, neatkarīgi no viņu konfesionālās piederības, prasa ļoti daudz, it īpaši tiem karavīriem, kas ir vairāk par pusgadu karā un ar ļoti ierobežotiem kontaktiem ar saviem ģimenes locekļiem.
Sadzīves izmaksas ir stipri pieaugušas. Kopš 2015. gada aprīļa izmaksas par gāzi ir trīskāršojušās, elektrības izmaksas ir dubultojušās.
Ir notikušas vairākas spridzināšanas Odesā, kas bija vērstas pret brīvprātīgo organizācijām, kas sniedz palīdzību karavīriem, bēgļiem un citiem. Tāpēc ir nodrošināta policijas diennakts apsardze, piem., pie Vasarsvētku baznīcas “Labais samarietis” un pie citām aktīvām organizācijām.
Pārdomāt
Daudzi konflikta situācijas skarti cilvēki sliecas uz pasivitāti un cieš no depresijas. Cilvēki ir izsalkuši, – bēgļi kara un konflikta seku dēļ, ‘caurmēra Ukrainas cilvēks’ – dēļ ekonomiskās krīzes.
Savu māju piespiedu atstāšana pēdējā brīdī, kad bombardēšana vairs nav izturama, nenoved tikai pie materiāliem zaudējumiem un māju zaudēšanas, bet arī pie daudz dziļākām garīgās veselības problēmām. Piemēram, bērni bailēm baiļu dēļ naktīs slapina gultā.
Cilvēku ticība un pārliecība ļoti ietekmē piederības sajūtu un ‘eksistenci’. Daži riskē ar savām dzīvībām un paliek pat tad, ja ieroči un vardarbība viņus apdraud, jo viņi jūtas piederīgi zemei. Cita cilvēku grupa tic idejai, ka jaunais režīms, ko ir iecēlusi Krievijas federācija, nesīs gaišu nākotni, solot sociālu drošību. Daudzi arī tic, ka viņi atgriezīsies atpakaļ savās mājās un / vai satiks savus ģimenes locekļus un draugus. Pat tie, kas iekārto sev jaunas mājas, vēl aizvien ar sirdi un dvēseli “dzīvo” savās atstātajās mājās.
Karš ļoti ietekmē attiecības ģimenēs. Atšķirīgi viedokļi par konflikta situāciju ir iemesls ģimenes iekšējiem strīdiem.
Identitātes jautājums, jauno patriotisko kustību gaismā, tiek aktualizēts un radīts no jauna dažādos veidos, jau sākot ar bērniem skolās. Nacionālistiskās tendences uzdod daudz jautājumus. No otras puses, mēdiju propaganda ļoti ietekmē daudzu cilvēku uzskatus, tieši arī jauno paaudzi.
Kara process un konflikta situācija iet roku rokā ar solidaritātes un pašorganizācijas jaunradīšanu. Starp cilvēkiem veidojas atbalsta struktūras. Savstarpēja uzticība un dalīti resursi stiprina kopīgās pūles izveidot drošus sadarbības tīklus. Piemēram, Dņepropetrovskas draudze ir atzīta kā atbalsta punkts cilvēku grupai, kas grib doties uz Donbasa reģionu.
Donbasa reģions, ar savam daudzajām raktuvēm, lēnām iztukšojas un ‘cilvēki tumsībā’ ir iznākuši ‘gaismā’. Kamēr viņi meklē jaunas mājas, viņu dzīvēs notiek radikālas pārmaiņas gan dzīves veidā, gan darba ziņā. Pirmais ‘kibucs’ Ukrainā (lauksaimniecības uzņēmums ar zemi un dzīvniekiem, t.sk. govis, vistas, pīles, kazas) dod cerību jaunai dzīvei nākotnē vairāk kā 100 bijušā fabrikas atpūtas nama iemītniekiem. Šo jauno nākotnes dzīvi veido paši iemītnieki ar savām spējām. Katrs no viņiem, atbilstoši savām dāvanām, rada darba iespējas. Šī pieeja, kas veicina pašu līdzdalību kopīgam labumam, jau tagad ir nesusi augļus. Apkārtnē viņi varēs iegādāties zemi, lai celtu jaunas mājas kulturāli tik atšķirīgā Odesas reģionā.
‘Riteņu projekts’ Šitomīrā arī ir veids, kā nodarbināt cilvēkus. Viņi paši atjauno vecus riteņus, un tad arī kopā dodas velo ekskursijās apkārtnē.
Baznīcai ir ‘atvērtas sirdis, atvērtas ausis un atvērtas ausis’, būdama kopā ar cilvēkiem un uzmanīgi cenšoties atbildēt uz cilvēku vajadzībām, lielākoties apvienojot garīgu aprūpi ar ēdienu dalīšanu.
Karš tagad jau iet ļoti ilgu laiku. Cilvēki, kas sniedz atbalstu un palīdzību ļoti grūtos apstākļos bieži nogurst. Izdegšanas draudu briesmas ir lielas. Palīgiem ir vajadzīgs atpūtas laiks, supervīzijas un tālākizglītība.
Kas notiks pēc kara beigām? Būs atklāti jārunā par spriedzi, kura radusies dažādo uzskatu dēļ, un jāmeklē veidi, kā to mazināt. Savstarpējai izpratnei un tolerancei vajadzētu būt par pamatu, lai veidotu jaunas attiecības savā starpā. No šīs puses skatoties, liekas, ka konvivences koncepcija ar savām implikācijām varētu būt nozīmīgs. Miera veidošana kā īpaša pieeja kļūst aizvien nozīmīgāka visām vecuma un dažādām mērķu grupām.
Vienlaicīgi mēs aicinām vēl vairāk pārdomāt, kā var īstenot “kopā dzīvošanas mākslu un darbību” spriedzes situācijās.
Darbība
Sekojošās darbības mums šajā situācijā liekas svarīgas:
1. Ziedojumi un humanitārā palīdzība ar:
a. pārtiku
b. medikamentiem
c. higiēnas precēm
d. saimniecības precēm
e. tehniskajām iekārtām lauksaimniecībai kibucā
Vairāk informācijas var saņemt no Ļubas un Nikolas (kontaktus sk. lejā).
2. Apmācības un apmaiņas programmas:
a. seminārs brīvprātīgajiem, kas atbalsta cilvēkus, kuri ir cietuši no kara, piem., kā pārvarēt posttraumatisko stresa sindromu
b. seminārs kapelāniem
c. seminārs psihologiem
d. konflikta risināšanas apmācības
e. jauniešu apmaiņa, kas veicina toleranci un māca pieņemt dažādību
Tiks izstrādāts atsevišķs projekta pieteikums. Vairāk informācijas var saņemt no Ļubas.
3. Kopienā balstītas iniciatīvas:
a. tiem, kas ir cietuši no kara, piem., bēgļiem un pārvietotām personām
b. karavīru piederīgajiem
Tiks izstrādāts projekta pieteikums. Vairāk informācijas var saņemt no Ļubas.
4. Atpūtas brīvdienas ar grupu terapiju:
a. karavīriem
b. ģimenēm un bērniem, kas cietuši no kara (vislabāk Ukrainā)
Šeit ir dažas atziņas, ko ieguva ceļojuma dalībnieki:
Pārsteigumi
– kapelānu dienestam līdz šim nav savs reglaments;
– cilvēki nav vienaldzīgi pret situāciju šeit (lai būtu šeit, ir jābūt drosmei);
– kibucs un mēģinājums dzīvot un strādāt kopā;
– darbs ar psihologiem;
– cilvēkiem ir skaidrs redzējums un idejas, pat šajos grūtos apstākļos;
– cilvēki viens otru iedrošina un vēlas palīdzēt;
– sieviešu drosme;
– bīskaps atrada laiku, lai prezentētu luterāņu baznīcu: ‘jauns sākums baznīcai’.
Gaisma un impulsi
– ir cerība, ka konflikts /karš neeksaltēs vēl vairāk;
– Baznīcai jauna iespēja;
– seminārs darbiniekiem un brīvprātīgajiem;
– mēs neesam vieni: Dievs un daudzi cilvēki ir ar mums;
– kapelānu apmācības;
– vajadzību analīze parādīja, ka pietrūkst materiālie resursi; dažos gadījumos tas ir viens no iemesliem, kāpēc nevar uzsākt iniciatīvu,
neraugoties uz motivētiem cilvēkiem un zināšanām;
– mēs uzzinājām, kā mēs viens otru varam atbalstīt
– darbs ar karavīriem, kas atgriežas mājās un darbs ar viņu ģimenēm, ar pārvietotiem
cilvēkiem u.c., piemēram, izveidojot pašpalīdzības grupas; lūgt, lai gruzīnu partnera organizācija dalās ar savu pieredzi;
– izstrādāt konkrētus projektus, lai iegūtu līdzekļus konkrētiem mērķiem;
– ideja, veidot māsu draudžu attiecības;
– savstarpēja uzticība ir pamats turpmākai sadarbībai;
– ja cilvēkiem ir vīzija un skaidri noteikti mērķi, tad to var vieglāk sasniegt.
Jautājumi
– nauda;
– kādu atbalstu sniedz valsts, piem., cilvēkiem ar īpašām vajadzībām? Vai ir skaidra stratēģija, kā palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?
– kara teoloģija. Kā kristieši var vairāk cīnīties par mieru un kā mēs varam izstrādāt nevardarbīgas, miera veicinošas stratēģijas?
Aicinājums atbldēt
Ar šo ziņojumu mēs vēlamies izteikt savu pateicību par jūsu domām un lūgšanām. Šis apraksts liecina, ka mēs esam ceļā, lai veicinātu mieru, cilvēka cieņu un taisnīgumu apspiestajiem un cietušajiem. Mēs aicinām jūs iet šo ceļu kopā ar mums. Tāpēc, lūdzu, padomājiet, kādu pienesumu jūs personīgi un jūsu organizācija var dot šai iniciatīvai.
Mēs uzskatām šo tikšanos kā sākumu, lai varētu attīstīt tos projektus, kas ir minēti sadaļā “Darbība”. Tas var notikt divpusēji vai ar vairāku ieinteresētu partneru iesaistīšanos.
Priecāsimies par katru ierosinājumu!
Grupas dalībnieki un kontaktu iespējas:
Avo Uprus: avo.uprus@eelk.ee
Janka Adameova: office@interdiac.eu
Ljubov Galimova: lubov_galimova@ukr.net
Martin Urdze: martin.urdze@gmail.com
Nicole Borisuk: borisuk@web.de