Par Diakonijas dienu 4.novembrī

Liepājas Diakonijas cen­tra (LDC) Atvērto durvju dienā sabiedrība varēja iepazīt vi­sus tos palīdzības un nodar­bību veidus, ko piedāvā šis centrs. Tur paviesojās gan Liepājas domes amatperso­nas, gan citi liepājnieki. Vairāk par centra darbību laikrakstam “Kurzemes Vārds” pastāsīja LDC darbinieki Mārtiņš Urdze, Karīna Krieviņa, Agrita Šuba un aktīvistes Žaneta Andersone, Rita Būre u.c. 

Liepājas Diakonijas cen­tra Atvērto durvju dienā sabiedrība varēja iepazīt vi­sus tos palīdzības un nodar­bību veidus, ko piedāvā šis centrs. Tur paviesojās gan Liepājas domes amatperso­nas, gan citi liepājnieki, arī “Kurzemes Vārds”.

Diakonijas centra darbinie­ce Karīna Krieviņa, kura strā­dā ar projektiem un darbojas ar brīvprātīgā darba jauniešiem un svētdienas skolas bērniem, piekrita pastāstīt vairāk par centra darbību.

 

– Ko vēlējāties parādīt sabiedrībai, rīkojot Atvērto durvju dienu?

– Lai cilvēki zinātu par mūsu iespējām, uzzinātu, kādu palīdzību šeit var saņemt. Jā, akcents bija likts uz palīdzību, jo laiki ir tādi, kādi tie ir, un pa­līdzība ir vajadzīga. Cilvēkam nav jāpaliek vienam trūkumā un tad, kad klājas grūti. Palīdz arī tīri psiholoģisks atbalsts, ko sniedz mūsu pašpalīdzības grupas. Pie mums tiekas “Ano­nīmie alkoholiķi’ – kā latviešu, Kanna Krieviņa saka, ka grūtos laikos cilvēkam ir vajadzī­ga vieta, kur rast atbalstu.  tā krievu grupa, darbojas arī līdzatkarīgo grupa. Tagad ir jauna grupa – “Anonīmie ne­sātīgie ēdāji”. Pie mums tiekas Kaulu un locītavu saistaudu slimnieku biedrības dalībnieki. Te ir telpas, kur var tikties da­žādas domubiedru grupas.

 

– Kā pati līdzdarbojaties? 

– Ar bērniem un jauniešiem. Mums notiek svētdienas skola, kuru apmeklē kā Krusta drau­dzes ģimeņu bērni, tā citi zēni un meitenes. Piedāvājam satu­rīgi pavadīt brīvo laiku, spēlēt spēles, esam iegādājušies no­vusa galdu. Mums bijušas arī vasaras nometnes. Pie mums strādāja brīvprātīgais jaunietis no Spānijas, kurš labprāt mācī­ja dažādas spēles.

 

– Tas ir tāds vairāk psi­holoģisks atbalsts. Bet vai piedāvājat arī pavisam reā­lu palīdzību?

– Pie mums var izīrēt me­dicīniskos palīglīdzekļus. Ir atvērta Veselības istaba, kurā ceturtdienās var izmērīt asins­spiedienu un konsultēties pie medicīnas māsas. Reizi mēne­sī šeit pieņem daktere Edīte Uldriķe, kura pie mums brauc no Grobiņas. Mums ir Drēbju kamera. Jāteic, ka to apmeklē ļoti dažāds kontingents, bijuši arī nepatīkami gadījumi, kad apmeklētājs atnāk iereibis un uzvedas neadekvāti.

 

– Jūs runājat par palīdzī­bu citiem. Bet kā jums var palīdzēt?

– Mums katru nedēļu no­tiek sapulces, kurās runājam par savu iespējamo attīstību, izsakām savus priekšlikumus, ierosinājumus. Mums ir daudz brīvprātīgo palīgu!

 

“Mums ir brīnišķīgs Krusta draudzes mācītājs Mārtiņš Urdze, bez kura mēs būtu kā pazuduši,” – tā bija pirmā atziņa, ko pauda gan Diakonijas centra dar­binieki, gan brīvprātīgie un nodarbību dalībnieki.

Tatjana Fjodorova apglezno zīdu. Viņa pastāsta, ka agrāk strādājusi par sociālo aprūpē­tāju, bet tagad ir pensijā. Uzzi­nājusi, ka te, Diakonijas centrā, notiek dažādi kursi. “Vēl es mā­cījos strādāt ar mālu keramikas nodarbībās, tagad iešu mācī­ties kokapstrādi,” ar nodarbību daudzpusību iepazīstina kun­dze. Zīda apgleznošanas iemaņas interesentiem ierāda Žaneta Andersone. Viņa saka, ka te visi mācās kopīgi, un galvenais, ka visas nodarbības norit jaukā un draudzīgā gaisotnē. “Mums te ir ļoti labs kolektīvs,” aplieci­na arī pārējās zīda apgleznotājas, kuras pastāsta, ka iepriekš neko tādu nav darījušas, tāpēc ir uztraukums, bet arī prieks, ka izdodas tas, kas iecerēts.

Rita Būre pastāsta, ka viņa darbojas Krusta draudzē un arī Diakonijas centrā. “Mums ir ļoti daudz nodarbību. Mācītājs Mārtiņš Urdze strādā un rūpē­jas par centra darbību. Izgata­voja pacēlēju, lai cilvēks, kas pārvietojas ratiņkrēslā, varētu tikt augšējos stāvos uz nodar­bībām. Pati tagad mācos ap­gleznot zīdu. Un tūlīt pēc tam mums būs kokapstrāde. Ie­griežos arī Drēbju kamerā, at­nesu no mājām savu apģērbu, apskatos, ko citi atnesuši, lai varētu pamainīt,” ar vēl vienu iespēju iepazīstina R. Būre.

Drēbju kamerā cilvēkam iespējams ne tikai apģērbties, bet pat – saposties. Drēbju kamerai atvēlētas divas telpas. Vienā brīvprātī­gie palīgi saliek ziedotās drē­bes, otrā istabā apģērbi salikti plauktos, uz pakarināmajiem, tos var apskatīt katrs ienācējs. Jauna sieviete pastāsta, ka vi­ņai neesot tik daudz naudas, lai nopirktu jaunas mantas, un tad viņa ik pa laikam ienāk un apskatās, kas te ir pieejams. Šajā reizē viņa atrod skaistu adītu jaku, pēc izskata pavi­sam jaunu. “Drēbes var saņemt par ziedojumu, lai varētu uztu­rēt šo vietu,” zina apmeklētāja. Kāds vīrs ienācis pēc biksēm, un viņam ir liela izvēle atrast sev labas, izturīgas drēbes.

Mārtiņš Urdze stāsta, ka pat atnestās drēbes, kas nav lietoja­mas cilvēkiem, netiek izmestas, jo noder dzīvnieku patversmei. Runājot par Diakonijas centra darbu, viņš uzsver, ka cilvēki te darbojas kā komanda, ir daudz brīvprātīgo palīgu. Tāda ir Maira Bite, kas darbojas Drēbju kamerā. Viņa atnāk reizi nedēļā. Vienkārši palīdzēt. “Ir cilvēki, kas mūs pazīst un nāk te regulāri. Ir tādi, kas ienāk pirmo reizi un saka, ka pie mums te liela iz­vēle un ka turpmāk viņi zinās, kur nākt.”

“Reizēm ienāk daudz cilvē­ku, reizēm te ir kluss. Citreiz iegriežas arī garāmgājēji,” sa­vukārt teic Agrita Šuba, kura pārdod darinājumus veikalā “Domino tirdziņš”. “Pie mums var iegādāties gan tepat no­darbībās darinātas lietas, gan skaistas mantas, ko gatavojuši citi cilvēki ar īpašām vajadzī­bām.” A. Šuba saka, ka tas da­rinātājam ir liels gandarījums, ja cilvēkiem patīk viņa roku darbs, jā, protams, svarīgs arī materiāls atspaids. Un darinā­jumi, jāteic, ir ļoti skaisti, gau­mīgi, rūpīgi nostrādāti!

 

Daina Meistere “Kurzemes Vārds” 06.11.2015.

 

Foto: Egons Zīverts, liepajniekiem.lv, 04.11.2015.