Verners Baikovs (06. 06. 1939. – 30. 12. 2020.)
Verners Baikovs bija Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās draudzes loceklis neilgu laiku. Viņš iestājās mūsu draudzē 2019. gada vasarā un kopš tā laika svētdienās tikai retu reizi neparedzētas situācijas atturēja viņu no baznīcas apmeklējuma.
Neskatoties uz laika apstākļiem, Verners cauri visai pilsētai ar savu skūteri devās uz baznīcu. Viņš vienmēr priecājās par iespēju būt dievnamā, kopībā ar citiem, un ne tikai. Verners atrada iespēju arī aktīvi iesaistīties draudzes dzīvē.
Ārkārtas situācijas laikā, kad baznīca bija atvērta individuālajiem lūdzējiem, viņš to apmeklēja katru reizi, dalot paša pagatavoto ēdienu ar trūcīgajiem, kas nāca, lai saņemtu ko ēdamu no palīdzības groza.
Aktīvi un nekad neiztrūkstoši darbojās biedrībā “Izaicinājums liktenim”, kas tika nodibināta cilvēkiem ratiņkrēslos un skūteros.
K. Krieviņas foto
Viņam patika dzeja. Pirms Covid-19 pandēmijas laika pēc dievkalpojumiem pulcējāmies kopā sadraudzībā pie tējas un kafijas. Verneram tās nebija vienkārši kopīgas pasēdēšanas, viņš tām rūpīgi gatavojās, dažreiz liekas – uz to ir iets visu nedēļu: katru reizi tika izteiksmīgi nolasīts vai nodeklamēts kāds dzejolis tā, ka cilvēki jutās uzrunāti un reizēm pat jaunieši pēc tam lūdza šos dzejoļus pārrakstīšanai.
Viņam ļoti patika lasīt garīgo literatūru. Šajā otrajā ārkārtas situācijas laikā, kad Verneram tika sūtīti sprediķi, bija sajūta, ka tie tiešām sasniedz mērķi un ir ļoti gaidīti: tika pārlasīti pat vairākas reizes.
Kad vajadzēja posties uz slimnīcu, tika kravāta soma ar nepieciešamajām lietām, un tajā sava vieta bija arī garīgo pārdomu krājumam un pēdējiem mācītāja sprediķiem.
Viņam patika ziedi. Verners pielika savu roku arī pie baznīcas dārza, ko šogad arī mēs paši jo īpaši atklājām. Jau pavasarī viņš nāca ar iniciatīvu iesēt un izaudzēt no stādiņiem kāršu jeb stengrozes. Tās gan ir divgadīgas, šajā gadā tām vajadzēja tikai paaugties. Ziedēt tām vajadzēja tikai nākamgad, bet… dažas no tām mums un arī viņam pašam par brīnumu uzziedēja jau šogad, kā zinādamas… un pateikdamās par iespēju krāšņot baznīcas dārzu. Kaut kur Verners bija sadabūjis vienu palielu stādu, kas jau vienu gadu bija audzis, to iestādījām, un viņš katru svētdienu devās dārzā to apraudzīt un priecāties, cik liels tas jau paaudzies. Vasarā tas ziedēja karmīnsarkaniem ziediem, priecējot ikvienu, kas to uzlūkoja. Viņa sapnis bija iestādīt veselu rindu krāsainu kāršrožu gar mājas sienu.
Verners vienmēr paliks mūsu atmiņā kā cilvēks, kam patika vairot estētisko un skaisto sev visapkārt. Tās bija baterijas, kas viņu uzlādēja enerģijai un priekam.
Foto no Vernera Baikova personīgā arhīva
Viņš labprāt kavējās atmiņās, pāršķirstot skatu albumus par skaistajiem ceļojumiem, no kuriem īpašs prieks bija par iespēju redzēt Itāliju un Parīzi.
Vēl kāda rakstura šķautne, kuru iepazinām: Verneram bija dažādas nopietnas kaites, bet viņš nekad nesūdzējās un nekurnēja. Uz visu viņam bija viena atbilde: būs labi, kā Mārtiņš saka, būs labi!
Viņa moto bija: Nav tāda vārda nevaru, ir tikai negribu! Un Verners gribēja! Un varēja!
Domājot par Verneru, nāk prātā Bībeles pants Jaunajā Derībā no Lūkasa evaņģēlija 13. nodaļas 30. panta: “Un redzi, ir pēdējie, kas būs pirmie, un pirmie, kas būs pēdējie.” Viņš bija stiprs un dedzīgs ticībā. Gandrīz pēdējā gada dienā viņš devās mājās pie Tēva debesīs.
Verner, caur Tevi mēs varējām ieraudzīt pasauli un lietas krāsainākas, gaišākas un cerīgākas. Uz tikšanos Debesu dārzā!
Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās draudzes
priekšniece Karīna Krieviņa