Būs jau pagājis gads, kopš mēs dzīvojam īpašā režīmā. Pandēmija. 2020. gadā martā Latvijā tika reģistrēts pirmais Covid-19 gadījums. Līdz pagājušā gada oktobrim slimība bija saudzīga pret mums, nebija tik ļoti daudz inficēto, taču, mūsu pašu neuzmanības dēļ, vīruss sāka izplatīties diezgan strauji.
Kā es izdzīvoju šo laiku? Par to jaunais interviju cikls ar Krusta draudzes locekļiem un diakonijas draugiem.
Šomēnes intervēju Helgu Mazuri no mūsu draudzes. Helga draudzē vada dziedāšanu, noformē visdažādākās lietas Diakonijas projektos un kopā ar vīru Kristapu audzina 3 bērnus.
Kā jūties COVID pandēmijas laikā?
Jūtos dažādi, sajūtas ik pa laikam mainās. Savā starpā variē un viena otru nomaina tādas sajūtas, kā nomāktība, dusmas, bezcerība, neapmierinātība. Protams, šajā laikā bijis arī daudz pozitīvu emociju, bet tās nav saistītas ar pandēmiju.
Ja ir runa tieši par Covid pandēmiju, tad tās ir tikai negatīvas emocijas. Bet tagad pēdējā laikā negatīvās izjūtas tā nenomāc, jo nedomāju vairs tik ļoti par visām tām negācijām, ko sev līdzi nesusi pandēmija, tagad domas vēršas uz prieku par pavasari un saules gaismu, kuras paliek arvien vairāk un vairāk.
Kādas jaunas atziņas nākušas šajā laikā?
1. Tiešs kontakts ar cilvēkiem dod enerģiju, vai arī, ja tās ir pārmērīgi daudz, tad kontakts ar cilvēkiem enerģiju atņem (šo teikuma otro daļu var attiecināt uz pirmspandēmijas laiku, jo tagad šajos apstākļos ar citiem cilvēkiem kontaktēties tik lielos apmēros nav iespējams).
2. Esošā kārtība un sistēma, kurā cilvēki dzīvo, ir ārkārtīgi trausla, mēs nepārtraukti ejam pa “ļoti plānu ledu”. Cilvēki ir tik ļoti atkarīgi no visas šīs sistēmas, ka, ja pēkšņi kaut kas šajā sistēmā pārstātu darboties, ciestu ļoti daudz cilvēku un lielākā daļa aizietu bojā. Mūsdienās cilvēki nevar sevi pilnīgi nodrošināt, viņi tiek nodrošināti no esošās sistēmas, ja kas nobruktu šajā sistēmā, būtu katastrofa. Visticamāk, ka attiecībā uz esošo sistēmu un kārtību, nav tāda “plāna B”, ja kas nobruktu, sekotu šausmīgs “kritiens”. Piemēram, ja kaut kas pēkšņi notiktu, un cilvēkiem vairs nebūtu iespējams nopirkt pārtiku veikalos, pilsētas aizietu bojā bada nāvē, vai arī, ja kādu ekstrēmu apstākļu dēļ visā pilsētā pēkšņi pazustu ūdens padeve vai elektrība, vai arī kas cits notiktu. Pie šādām pārdomām nonācu jau pašā pandēmijas sākumā, kad smagi cieta tūrisma, ēdināšanas un kultūras nozares, arī citas. Tik ļoti daudzi cilvēki zaudēja darbu un vēl visas citas problēmas, kas parādījās, sākoties pandēmijai, tas viss tikai apliecināja, cik trausla ir sistēma, kurā mēs dzīvojam.
Ko jaunu iemācījies?
Iemācījos sadzīvot ar Covid laika uzliktajiem ierobežojumiem un izmaiņām.
Vai vakcinēsies?
Uz doto brīdi – nē.
Kas pietrūkst šajā laikā?
Pietrūkst:
• tiešā kontakta ar draugiem un radiem
• vispār normāla kontakta ar cilvēkiem
• svētku svinēšana kopā ar plašo draugu un radu saimi
• nav iespējams apmeklēt sabiedriskus un kultūras pasākumus
• bērniem nav vairs iespējams apmeklēt pulciņus
Kā pavadi laiku, ko dari?
Pavadu laiku lielākoties mājās ar saviem mazajiem bērniem.
Kā sargā sevi?
Ievēroju distancēšanās noteikumus, nēsāju masku, dezinficēju rokas. Cenšos nebraukt ar sabiedrisko transportu, veikalu mēģinu apmeklēt ap to laiku, kad mazāk cilvēku (no rīta puses vai arī uz pašu vakarpusi).
Sargāju savu mentālo veselību – nelasu tik daudz ziņas. Šis ir tāds neparasts un samērā nomācošs laiks, bet ziņās procentuāli vairāk par negācijām vien tiek rakstīts. Uzskatu, ka visu gadu, dienu no dienas lasot “tik un tik saslimuši” un “tik un tik nomiruši no Covid”, plus vēl viss pārējais ļaunums, kas notiek pasaulē un par ko ziņās jo cītīgi raksta, smagi kaitē mentālajai veselībai un grauj mieru.
Kā mainījās dzīve šajā laikā?
Parādījās tāda iekšēja sajūta, kāda nekad iepriekš nav bijusi, tāda ļoti neparasta sajūta, kas tagad pavada katru dienu. Brīžiem šī sajūta ir vairāk jūtama, brīžiem mazāk, brīžiem tā aizmirstas, bet tā nekur nepazūd. Covid-19 dēļ laukā nav aizliegts iet un var brīvi doties pastaigāties, bet iekšēji vienalga ir tāda kā ieslodzījuma sajūta, it kā atrastos neredzamā būrī.
Ierobežojumi ir domāti, lai ierobežotu Covid-19 izplatību, bet to esamība, rada diezgan lielu nomāktības sajūtu, jo ar tiem ir jāsaskaras katru dienu un tie atgādina to, ka vairs nav tā kā agrāk, kad cilvēki savā starpā varēja brīvi komunicēt, tieši kontaktējoties.
Sāku dzīvot savā “burbulī”, cik tik vien tas iespējams (protams, ne pārspīlēti, man nav vienalga, kas notiek ar cilvēkiem un tuvajiem man apkārt). Cenšos koncentrēties uz lietām, kas nomierina, piemēram, laiks ar Dievu – lūgšana un Bībeles lasīšana, laba grāmata, asprātīgi joki internetā, priecāties par puķēm vāzē, iet pastaigāties, apēst kaut ko garšīgu, noskatīties kādus dažus skaistus “YouTube” video par dabu, lēnām izdzert un izbaudīt krūzīti tējas (manā gadījumā, ļoti, ļoti lielu krūzīti ar tēju 🙂 ), uzcept cepumus, kārtot māju (reizēm tas nomierina 🙂 ), klausos Ziemassvētku dziesmas (tas nekas, ka ir jau pavasaris 🙂 ), īsi sakot tādas mazas, nelielas lietiņas, kas rada prieku. Tā nu es no tā visa būvēju savu “burbuli”, lai saglabātu mieru un prieku. Vienreiz nejauši internetā uzgāju citātu, kurš vēsta par šo vienkāršo patiesību – “Viss lielais jūras ūdens daudzums nespēj noslīcināt kuģi, ja vien tas netiek tajā iekšā, tāpat arī visas pasaules negācijas nespēs tevi nomākt, ja vien tu neļausi tām iekļūt sevī.” /Goi Nasu/.
Jautāja Fēlikss Kovaļišins