Es un pandēmija. Intervija ar Evitu Poli

Būs jau pagājis gads, kopš mēs dzīvojam īpašā režīmā. Pandēmija. 2020. gada martā Latvijā tika reģistrēts pirmais Covid–19 gadījums. Līdz pagājušā gada oktobrim slimība bija saudzīga pret mums, nebija tik ļoti daudz inficēto, taču, mūsu pašu neuzmanības dēļ, vīruss sāka izplatīties diezgan strauji. Kā es izdzīvoju šo laiku? Par to jaunais interviju cikls ar Krusta draudzes locekļiem un diakonijas draugiem. Šoreiz intervija ar Evitu Poli, atbalsta grupas “Dvēseles enkurs” aktīvu dalībnieci un “Praktisko lietu šūšanas” pulciņa vadītāju.

 

Kā jūties COVID pandēmijas laikā?

Protams, jūtos apbēdināta, ka dēļ pandēmijas nenotiek daudzi pasākumi.

 

Kādas jaunas atziņas nākušas šajā laikā?

Tas, ka cilvēki pēdējā laikā vairāk uztraucas par Covid-19, nekā citām nopietnām slimībām un vīrusiem.

 

Ko jaunu iemācījies?

Iemācijos vairāk domāt un rūpēties par sevi, kā arī par savu ģimeni.

 

Vai vakcinēsies?

Es šobrīd esmu starp “jā” un “nē”, jo ir gan “+”,  gan “-“, kas liek šaubīties.

 

Kas pietrūkst šaja laikā?

Man šajā laikā pietrūkst tas, ka vīram ir mazāka iespēja atlidot no Īrijas.

 

Kā pavadi laiku, ko dari?

Man brīvajā laikā patīk būt ar mīluļiem (kaķi Alfu un suņu meiteni Miju), kā arī pastaigāties gar jūru ar meitu un laistīt puķes.

 

Kā sargā sevi?

Es sargāju sevi, mazāk ejot publiskās vietās, kur ir daudz cilvēku, kā arī, protams, izmantoju aizsardzības maskas un roku dezenfekcijas līdzekli.

 

Kā mainījās dzīve šajā laikā?

Mēs ar meitu šajā laikā esam vairāk pietuvinājušās Dievam un sākušas kopā skatīties ģimenes filmas.

 

Jautāja Fēlikss Kovaļišins