Būs jau pagājis gads, kopš mēs dzīvojam īpašā režīmā. Pandēmija. 2020. gada martā Latvijā tika reģistrēts pirmais Covid-19 gadījums. Līdz pagājušā gada oktobrim slimība bija saudzīga pret mums, nebija tik ļoti daudz inficēto, taču, mūsu pašu neuzmanības dēļ, vīruss sāka izplatīties diezgan strauji. Kā es izdzīvoju šo laiku? Par to šis interviju cikls ar Krusta draudzes locekļiem un diakonijas draugiem. Septembra mēneša intervija ar Atvasaras pulciņa vadītāju Mārīti Dzintari.
Mārīte arī aktīvi apmeklē Diakonijas centra nodarbības. Patīk adīt un iepriecināt līdzcilvēkus.
Kā jūties COVID pandēmijas laikā?
Biju satraukta, tagad esmu pielāgojusies esošajiem apstākļiem. Visvairāk satrauc neziņa, kas un kā vēl būs tālāk.
Kādas jaunas atziņas nākušas šajā laikā?
Atziņa, cik vērtīga ir kopā būšana, un – prast to novērtēt.
Ko jaunu iemācījies?
Vairāk kontaktēties pa telefonu. Sazinos ar saviem “Atvasaras” un citiem draugiem. Aprunājamies kā pa šo laiku gājis.
Vai vakcinēsies?
Esmu jau vakcinējusies.
Kas pietrūkst šajā laikā?
Pietrūkst nodarbības un kopā būšanas ar “Atvasaru” un citiem. Nepatīk būt atkarīgai no citiem. Esmu vairāk atkarīga no citiem, jo veikalā nevaru iet ar grozu vai ratiem kruķu dēļ – kājas var slīdēt.
Kā pavadi laiku, ko dari?
Cenšos padarīt tos darbiņus, kas bija aizkavējušies. Veltu laiku rokdarbiem, lasīšanai.
Kā sargā sevi?
Valkāju maskas, mazgāju regulāri rokas un ievēroju 2 metru distanci. Eju ārā pastaigāt agri no rītiem, pavadu laiku svaigā gaisā.
Kā mainījās dzīve šajā laikā?
Tagad esmu kļuvusi uzmanīgāka, vērīgāka.
Jautāja Fēlikss Kovaļišins