Velta Maļika (no labās puses), draudzes kasiere, arī Nīcas etnogrāfiskā ansambļa pirmā saucēja.
Velta ģimenē augusi kopā ar četrām māsām. Kristīta Nīcas evaņģēliski luteriskajā draudzē 1938. gadā, Ziemsvētkos.
Padomju laikā Nīcas draudze turpināja pastāvēt, neskatoties, ka baznīca nedarbojās, jo tika pārveidota par sporta halli, kurai piebūvēja ģērbtuves. Pirms tam tajā atradās vācu armijas lazarete, bet dārzā – kapsēta. Baznīcas slēgšanu draudze uztvēra ar šausmām. Visiem redzot, tika noņemts krusts. Veltas ģimene apmeklēja arī baptistu baznīcu, kur kalpoja mācītājs Šķuburs.
Svētdienas rītos mājās notika svētbrīži, kurus vadīja vectēvs un tētis. Ģimene ļoti gaidīja šīs kopā sanākšanas pie balti klāta galda, uz kura vienmēr atradās Bībele un aizdegta svece. Visiem ļoti patika dziedāt no dziesmu grāmatas.
Mājās viss tika darīts dziedot. Vakaros – pēc dienas darbiem, ziemā – sēžot uz mūrīša. Kad tēvs, ceļot jaunu māju, kura nodega 1947. gadā, salauza kāju, mammai bija daudz jādara vienai, ar četriem bērniem. Katru vakaru visi sasēdās uz laipiņas dārza malā padziedāt. Ja kādu vakaru dziedāšanas nebija, ciema ļaudis jautāja: „Kas noticis?” Galvenokārt tika dziedātas tautasdziesmas. Vectēvs, tētis, mamma un Velta ar māsām bieži tika aicināti piedalīties kāzās ar uzvedumu “Senās Nīcas kāzas”. Dziedāt ģimene bija gatava, ja modinātu nakts laikā.
Pēc pamatskolas beigšanas, Velta pārcēlās uz dzīvi Liepājā un iestājās 1. vidusskolā, 15 gadus nostrādāja Zīdaiņu namā, vēlāk strādāja gan Mūzikas vidusskolā, gan 48. arodvidusskolā. Pēc Valsts neatkarības atgūšanas, iestājās Liepājas Lutera evaņģēliski luteriskajā draudzē, kur kalpoja viņas radinieks Jānis Laugalis. Pirms tam Lutera draudzes mācītājs Bērziņš kristīja Veltas meitu.
Aprit desmitais gads [2013], kopš Velta ir Liepājas Krusta draudzē. Visu šo laiku viņa kalpojusi par kasieri [līdz 2023.], piedalījusies mājapmeklējumos, baznīcas altāra kārtošanā, kalpojusi pie galda, bijusi draudzes valdes locekle, Liepājas Diakonijas centrā vada apmaiņas jomu u.c.
Nīcas etnogrāfiskajā ansamblī Velta dzied kopš 1974. gada. Kā zināms, Nīca vienmēr bijusi slavena ar tautas tērpiem, Nīcas ziņģēm, arī nerātnajām apdziedāšanās dziesmām. Nereti nācās piedalīties dziesmu karos. Piemēram, ar Suitu sievām, bārtniecēm, otaņķniecēm, kuras apdziedāšanā grūti pārspēt.
Dziesmu teksti ņemti no vecmāmiņu pūralādēm. Vārdi mēdz rasties arī uz vietas. Visvairāk pašas sacer alsundznieces. Kad Rīgā notika vilciena Liepāja – Rīga atklāšana, tika apdziedāti politiķi, kam ļoti tas paticis.
Daudzus gadus Velta dziedājusi arī Nīcas korī un Otaņķu etnogrāfiskajā ansamblī.
Koncertēts krustu – šķērsu Latvijai, regulāri Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos, ņemta dalība dziesmu festivālos Lietuvā un Igaunijā, dziedāts arī Vācijā (vācu valodā) un Čehijā.
Aktīvo dziedāšana noliek malā tikai daļēji, kad auklē mazbērnus. Aicināta, labprāt vēl dziedāšanai pasākumos laiku un iespējas atrod.
Ausmas Dzintares vārdiem: Velta ir ļoti saimnieciska, dvēseliska, izdomas bagāta, ja ir labs cilvēks, tad – Velta.
***
Kas skanēja, kas vizēja
Dižas tautas sētiņā,
Tur dziedāja nīcenieces
Ar sudraba saktiņām.
***
Man māmiņa atstājuse
Daudz dziesmiņu pūriņā;
Dziedu visu vasariņu
Ne pusīte nenoplaka.
***
Pakāposi kalniņā(i),
Laižu balsi lejiņā;
Nes vējiņš manu balsi
Pār deviņi novadiem.
Publikāciju sagatavoja Inga Audere, 13. 08. 2013.