Ādolfija Ieva radoši darbojusies gan Krusta draudzes jauniešu ansamblī “Per Aspera”, gan NVO „Austras biedrība”, „Liepājas Vācu-latviešu tikšanās centra” jauniešu ansamblī „Liedags”, Namīna ģitāristos Ineses Sērdienes vadībā u.c. Intervē Inga Audere.
Esam tikušās jau agrāk, ne reizi vien, jo Ādolfija Ieva radoši darbojas gan Krusta draudzes jauniešu ansamblī “Per Aspera”, gan NVO „Austras biedrība”, „Liepājas Vācu-latviešu tikšanās centra” jauniešu ansamblī „Liedags” un Namīna ģitāristos Ineses Sērdienes vadībā. Bija prieks arī viesoties pie viņas mājās, ko daudzi pazīst ar nosaukumu Sapņu namiņš, kur Ādolfija mūs viesmīlīgi sagaidīja kopā ar savu māmiņu Ievu Litavnieci un vecmāmiņu Emīliju Celmiņu.
Sveicināta, Ādolfija Ieva. It īpaši tāpēc, ka šī saruna notiek Jēzus ciešanu laikā, vispirms jautāšu: kā klājas tavai dvēselei?
– Mana dvēsele jūtas lieliski un prieka pildīta…
Ko draudzes jauniešu ansamblis dara šajā laikā – vairāk klusē vai tomēr muzicē? Ja tā, tad kādas dziesmas tās ir?
– Parasti mēs muzicējam, bet nu jau kādu laiku mēģinājumi nav notikuši. Dziedam vairāk kristīgās dziesmas, bet dažkārt piedziedam arī pa kādai tautas dziesmai, vai kādai Megijas sacerētai dziesmai.
Muzeju nakts 2013 Krusta draudzē
Kam pateicoties jūs kļuvāt tieši par jauniešu ansambli? Ņemot vērā, ka draudzes jauniešu aktivitātes ir bijušas ļoti dažādas.
– To brīdi, kad mēs kļuvām par ansambli, es īsti neatceros, jo manis tad nebija klāt. Es tur tiku iesaistīta, kādā veidā – arī tā labi neatceros… sanāk ļoti dīvaini, bet noteikti tā visa bija Karīnas [Krieviņas] ideja… Atceros tikai to, kā es, Karīna un vēl daži cilvēki sēdējām Diakonijā pie galda, un man netīšām sanāca noklausīties… sarunu par to, ka nav īsti telpas un klavieres, kur jaunie dziedātāji varētu mācīties. Tad es piedāvāju savu palīdzību. Tā kā mēģinājumi notika arī pie manis mājās, nācās arī man tai visā iesaistīties un dziedāt līdzi. Hm…, laikam tomēr tā būšu tur [ansamblī] nonākusi…
Ko vēl jūs kopā darāt? To vaicāju, atceroties tevi pirms kādiem diviem gadiem Diakonijā braši apmaisām lēcu virumu lielajā katlā, kas tika gatavots Ābolsvētku dalībnieku sadraudzības maltītei.
– Jā, mēs arī esam bijuši palīgi Ābolsvētkos, daļa ejam uz Svētdienas skolu, daļa vada lielo grupu tur… Piedalāmies kā čaklie palīgi un dziedātāji Ziemsvētku tirdziņā…, dažkārt muzicējam baznīcā dievkalpojuma laikā un svētku laikā – kā Ziemsvētkos un Lieldienās, pāris reizes esam bijuši veco ļaužu namā, iepriecināt ar mūsu muzikālo priekšnesumu sirmgalvjus. Protams, esam arī dziedājuši sadraudzības pasākumos kā, piemēram, Jūrmalciemā.
Cik daudz (vidēji) nedēļas laikā sanāk muzicēt – mēģinājumos, koncertos? Vai šīs aktivitātes no tevis prasa tik daudz enerģijas, ka reizēm arī nogurdina, vai pozitīvā lādiņa tomēr ir vairāk?
– Parasti mēģinājumi notiek divas reizes nedēļā, bet dažkārt sanāk, ka kāds mēģinājums mēdz izkrist. Koncertos piedalāmies kādas 2-3 reizes mēnesī. Šīs aktivitātes neprasa daudz enerģijas, ja nu vienīgi, kad man bijusi gara diena. Tad gan ir jūtams enerģijas izsīkums, bet dažreiz ir tieši otrādi, kad aizejot uz mēģinājumu vai kādu pasākumu var uzpildīties no pozitīvajām emocijām un atmosfēras.
Vai mācies muzicēt profesionāli, vai vēlies ar šo nodarbošanos saistīt savu nākotni? Kā tieši?
– Pirms kāda laika iestājos mūzikas skolā, kur mācos profesionāli apgūt muzicēšanu un diriģēšanu. Mūsu ansamblī protams tas nebūtu īsti iespējams, bet arī te var iegūt pieredzi gan pareizā dziedāšanā, gan muzicēšanā.
Kā tu kļuvi par Austrasbērnu? Vai uzstāties plašākas auditorijas priekšā ir satraucoši? Vai viegli būt Austrasbērnam?
– Reiz mēs ar omi abas bijām teātrī un satikām Austru [Pumpuri]. Biju zinājusi viņu jau iepriekš, bet šoreiz Austra aicināja man iet pie viņas mācīties spēlēt ģitāru un padziedāt tautas dziesmas. Tā ome bija sarunājusi mēģinājuma dienu un laiku. No sākuma, protams, gāju bez ģitāras, jo nebiju vēl tādu dabūjusi, bet Austra man aizdeva ģitāras, kas bija uz vietas.
Sākumā būt plašākas auditorijas priekšā, bija ļoti satraucoši…, valdīja liels uztraukums un galvā – haoss: „Ko nu darīt? Kādi tur bija akordi?” Bet ar laiku pieradu un tagad varu pilnā mierā kāpt uz skatuves.
Būt par Austrasbērnu īsti viegli nav. Katru reizi jāzina vairāk akordu, vairāk dziesmu, vairāk jaunu iespēļu. Pārsvarā jau Austras repertuārs ir zināms un bieži atkārtojas, bet mēdz būt jaunas dziesmas un nianses, kas var būt sarežģītas pat pieredzējušam.
Kad un kā tu vispār sāki muzicēt? Vai tā bija tava simtsprocentīga izvēle, vai pamudināja kāds tuvinieks vai padagogs?
– Kad biju maza meitene, kādu vakaru mamma man vaicāja, vai es vēlos spēlēt klavieres. Es protams atbildēju pozitīvi. Klavierskolotāji man ir bijuši visādi, un tos visus esmu noraidījusi, kad, tā sakot, atradu to īsto, kurš tik viegli nepadevās mācīt mani – spītīgu un brīžiem slinku cilvēku. Tad sākās arī skola, un tur bija iespējams apmeklēt gan skolas kori, gan ansambli. Kādu īsu laika sprīdi gāju arī „Gaismiņās” [Liepājas vokālais ansamblis]. Vēlāk satiku Austru, sāku spēlēt ģitāru. Sāku iet baznīcas ansambļos. Apmeklēju Ineses ģitāristus un sāku iet korī „Liedags”. Visbeidzot esmu nonākusi arī mūzikas skolā. Uz to visu mani pamudināja gan mana ģimene, gan citi līdzcilvēki.
Vai tu izjūti vēlmi arī kādu dziesmu vai sakņdarbu sacerēt? Vai esi to mēģinājusi?
– Ir bijuši mēģinājumi, bet neveiksmīgi.
Cik sen esi Krusta draudzē? Kā tas notika? Vai esi šeit arī kristīta?
– Šajā pusē darbojos jau kādus trīs gadus. Viss sākās dēļ jauniešiem, ar kuriem pirmo reizi satikos Ābolsvētkos, kas notika Diakonijā.
Krusta draudzē kristīta neesmu.
Ko tev nozīmē ciešanu laiks? Vai ir kādas garīgas disciplīnas vai varbūt fiziskas, kas sekmē garīgumu, kuras tu ievēro? Vai tavs ikdienas dzīves ritms, pienākumu klāsts tev ļauj pievērsties šiem jautājumiem tik, cik gribētos?
– Ciešanu laiku es pavadu klusi un mierīgi. Mēdzu ar māsu iet krusta gājienos. Parasti nekādas lielās disciplīnas neievēroju. Ikdienas ritms man ir diezgan piepildīts un nodarbināts. Gribas, lai būtu vairāk laika pievērsties šiem jautājumiem, bet diemžēl tā nav pārāk daudz.
Kā tu sagaidi Kristus augšāmcelšanās svētkus – ar draugiem vai ģimenē? Vai jums ir kādas īpašas tradīcijas? Vai apmeklējat svētku dievkalpojumus jau agri no rīta?
– Parasti šos svētkus es pavadu kopā ar ģimeni. Mēs dodamies meklēt, ripināt un sist olas, ēdam pashu un viens otru peram ar pūpoliem. Mēs esam apmeklējuši agros dievkalpojumus un šogad arī grasāmies to darīt.
Kā esi iecerējusi tos svinēt šogad?
– Tā pat kā katru gadu. Meklēt, ripināt, sist un ēst olas. Atrast kādas šūpoles un pieēsties pashu. Nopērt kādu ar pūpoliem un ļaut izdarīt to arī sev. Iet uz dievkalpojumu un pavadīt laiku ar ģimeni un draugiem.
Paldies. Lai Dievs Tevi tik pat svētīgi ved pretī Augšāmcelšanās svētkiem arī šogad!
Jautāja I. Audere
Foto no Ādolfijas Ievas un Krusta draudzes arhīviem