Svētdien, 30.oktobrī Liepājas Krusta draudzē notika Reformācijas dienai veltīts dievkalpojums. Pēc dieva vārda lasījuma, mācītājs Mārtiņš Urdze sprediķi iesāka ar vārdiem: “Mīļā draudze! 31.oktobrī Luteriskā baznīca visā pasaulē svin Reformācijas dienu. 499 gadi ir pagājuši, kopš Mārtiņš Luters 1517.gada 31.oktobrī pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm pienagloja savas 95 tēzes. ..” Pēc dievkalpojuma sadraudzībā M. Urdze aicināja visus kopā padomāt un izteikt priekšlikumus, kā mēs gribētu atzīmēt Reformācijas 500.jubileju.
Sprediķis 30.10.2016.Liepājas Krusta draudzē
Pārsteigums!
1 Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. 2 Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. 3 Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. 4 Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. 5 Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” 6 Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. 7 To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” 8 Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” 9 Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. 10 Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” Lūkas ev. 19,1-10
Mīļā draudze!
31.oktobrī Luteriskā baznīca visā pasaulē svin Reformācijas dienu. 499 gadi ir pagājuši, kopš Mārtiņš Luters 1517.gada 31.oktobrī pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm pienagloja savas 95 tēzes. Šo notikumu uzskata par Reformācijas sākumu. Luters ar šīm tēzēm vēlējās uzsākt diskusiju par tā sauktajām grēku atlaidēm, kuras varēja nopirkt par dārgu naudu. Tā kā šodien internets un televīzija mums pienes jaunākās ziņas jau īsu brīdi pēc notiekošā, tā toreiz lielā ātrumā tika iespiestas Lutera tēzes un izplatītas visā Vācijā. Cilvēkiem likās, ka beidzot kāds uzdrošinājās pateikt patiesību, par ko visi zināja, bet neviens skaļi nevēlējās runāt. Luters iekustināja lavīnu, kas gāzās pār baznīcu, pār visu Eiropu un izmainīja tās seju.
Mums šodien mācība par grēku atlaidēm vairs nav aktuāla, lai gan jāsaka, ka Romas katoļu baznīca joprojām to sludina, tās tikai vairs nepārdod par naudu. Līdz šā gada februārim bija izsludināts žēlastības gads, kas paredzēja, ka tie, kas brauc uz kādu no Romas galvenajām baznīcām, vai arī apmeklē vietējās diecēzes katedrāli, un tur noskaita Tēvreizi, Ticības apliecību un lūgšanu Marija par godu, saņem soda atlaidi šķīstīšanas ugunī.
Luters savā 36. tēzē mācīja savādāk:
Ikviens kristietis, kas nožēlo savus grēkus un kam tie rada ciešanas, arī bez atlaižu vēstulēm saņem pilnīgu piedošanu un tiek atbrīvots no grēku gandarīšanas soda.
Pietiek ar to, ka mēs uzticamies evaņģēlijam, tam, ka Kristus mūsu labā ir cietis, miris un augšāmcēlies. Viņš ir miris par mūsu grēkiem, tāpēc nav vajadzīgas nekādas atlaides, kuras var iegūt tikai ar zināmiem darbiem vai par naudu.
Luters toreiz atklāja, kāds spēks ir evaņģēlijam, Dieva vārdam, kā tas spēj atsegt valdošās ideoloģijas melus un apgāzt veselu varas sistēmu. Mēs varam padomāt, vai arī šodien evaņģēlijs darbojas un izmaina vēsturi. „Evaņģēlijs”, tā saka Luters, „ir runa par Kristu, ka viņš ir Dieva Dēls un kļuvis mūsu labā par cilvēku, kas ir miris un augšāmcēlās un iecelts par kungu pār visām lietām.” Arī šodienas stāsts no Lūkas evaņģēlija atspoguļo šo labo vēsti, kas izmaina atsevišķu cilvēku dzīves, veselas sabiedrības un kultūras.
Šajā stāstā lasītāji tiek iepazīstināti ar muitnieku Caķeju jeb Zakhaju (pēc Bībeles jaunā tulkojuma). Muitniekiem jūdu sabiedrībā nebija laba slava tāpēc, ka tie romiešu okupantu vārdā ievāca visādas nodevas un tādā veidā atbalstīja romiešu virskundzību un tautas novešanu nabadzībā. Caķejs savā pilsētā bija virsmuitnieks, tātad – augstā postenī. Viņš bija paspējis savu pozīciju izmantot arī savām vajadzībām, līdzīgi kā to šodien dara viens otrs ierēdnis vai politiķis. Tomēr tas nenozīmēja, ka sabiedrība viņu cienīja, daudzi centās izvairīties no viņa kompānijas.
Kad Jēzus ar saviem mācekļiem devās uz Jeruzalemi, tiem nācās iziet cauri Jērikai, pilsētai, kurā dzīvoja Caķejs. Ziņas par Jēzu steidzās Viņam pa priekšu, un daudzi nāca, lai sagaidītu Viņu, jo bija dzirdējuši par Viņa brīnumdarbiem. Tie klusībā cerēja, ka Viņš varētu būt mesija, kas atpestīs jūdus no romiešu varas. Arī Caķejs vēlējās redzēt šo vīru, par ko visi runāja, bet viņš, būdams mazā augumā, nespēja neko saskatīt, un noteikti – neviens arī viņu nelaida uz priekšu. Caķejs domāja: “Štrunts ar visu reputāciju – darīšu tā, kā es gribu.” Un viņš visiem par lielu pārsteigumu uzkāpa kokā, no kura visu varēja ļoti labi redzēt. Kad Jēzus nonāca līdz tai vietai, Viņš apstājās, paskatījās uz augšu un uzaicināja Sevi ciemos pie virsmuitnieka Caķeja. Apkārtējie bija šokā. Kā tas var būt, ka Jēzus, uz ko viņi lika tik lielas cerības, biedrojas ar tautas nodevējiem? Tomēr Jēzus nevēlējās ļaudīm izpatikt, Viņš ar savu rīcību apliecināja evaņģēliju šim lielajam grēciniekam, nesakot nevienu vārdu par grēku piedošanu. Vienkārši ar to, ka Viņš izvēlas to par cienīgu, lai varētu Viņu uzņemt, Jēzus apliecina visu ļaužu priekšā, ka šis Caķejs nav kā tāds spitālīgais, bet arī pieder pie Dieva tautas.
Mēs varam jautāt, kas ir mūsdienu „spitālīgie, muitnieki”, izstumtie… Šis stāsts labi parāda, ka tie ne vienmēr ir slimie un nabagie, bagātie tāpat var izpelnīties lielu nicinājumu un neslavu. Laikam jau arī mums ir jāuzmanās, ka nelīmējam cilvēkiem birkas uz pieres, – ar ko varam turēt sadraudzību, ar ko – nē. Nav runas par pielīšanu un glaimošanu, bet par to, ka izrādām cilvēcību arī tiem, kas mums nepatīk.
Šis stāsts ir labs piemērs tam, kā Jēzus uzrunā cilvēku sirdis. Viņš ļoti labi apzinājās, kas tas ir par cilvēku, pie kura dodas. Viņš zināja par Caķeja grēkiem un nedarbiem, un tomēr neko tam nepārmet, nelasa nekādu morāli, taču iet viņa mājā un bauda viņa viesmīlību. Noteikti jau Caķejs pats zināja, kāds nelietis pats bija, bet vienmēr atkal viņš atrada attaisnojumu savai rīcībai. Tāpat kā šodien kāds no mums varbūt saka: „Nu, kāpēc maksāt nodokļus, ja valsts nerūpējās par saviem cilvēkiem?!” Ir viegli sevi attaisnot. Bet ar Jēzu bija savādāk. Viņš neiekļāvās nekādos rāmjos. Uz Caķeju Tas neskatījās kā uz ienaidnieku, bet kā uz Dieva bērnu. Caķejam nebija jātaisnojas, viņš noticēja Jēzum, ka arī viņā var būt kas labs. Neviena nemudināts, Caķejs pats no sevis paziņo: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Gribētos biežāk redzēt tādus brīnumus. Varbūt arī mums vajadzētu sarīkot dziedināšanas pasākumu bagātniekiem!
Katram cilvēkam ir nepieciešamība pēc mīlestības, pēc tā, ka tevi pieņem bez jebkādiem priekšnosacījumiem. Tas ir evaņģēlijs, ko Jēzus apliecināja ar visu Savu dzīvi. Tik ilgi, kamēr mums ir iespēja lasīt Bībelē par Jēzu, tik ilgi šī vēsts paliks dzīva, neskatoties uz baznīcas maldiem un sabiedrības cietsirdību. Pašlaik nav tā, ka tie, kas ir pie varas, atklāti vēršas pret evaņģēlija sludināšanu, tie drīzāk mēģina to ignorēt. Reformācijas jubileja mums atgādina, cik svarīga ir šī vēsts par Dieva žēlastību. Tajā ir milzīgs spēks, kas var sagraut melu un varas sistēmas, kas novēršas no Dieva mīlestības. Mēs nezinām, kad atkal pienāks tas brīdis, ka Dievs ar vienu vārdu noliks velnu un visus viņa pakalpiņus pie vietas…
Noslēdzot vēl viens Lutera citāts: “Savelkot galus kopā: Es gribu par to sprediķot, par to runāt, par to rakstīt. Bet uzspiest, piespiest ar varu es negribu nevienu, jo ticību vajag uzvilkt pilnīgi bez spaidiem. Viens piemērs no manas dzīves. Es iestājos pret atlaidēm un visiem pāvestiem, bet bez nekādas varas; es tikai veicināju Dieva vārdu, sprediķoju un rakstīju, citu es neko nedarīju. Kamēr es gulēju, kamēr es Vitenbergā dzēru alu ar savu Filipu [Melanhtonu] un Amsdorfu, tas tik daudz izdarīja, ka pāvestība kļuva tik vāja, kā nekāds firsts vai ķeizars tai bija izdarījis. Es neko nedarīju, vārds visu darīja un izkārtoja. Ja es būtu vēlējies taisīt nepatikšanas, es būtu varējis ievest visu Vāciju lielā asins izliešanā, jā, es Vormsā būtu varējis tādu ļembastu sarīkot, ka pats ķeizars nebūtu bijis drošs. Bet kas tas būtu bijis? Tā būtu bijusi ākstīšanās. Es neko nedarīju, es ļāvu darboties vārdam.”