Vienreiz mēnesī noturu dievkalpojumu Iļģu pansionātā. Tie ir īpaši dievkalpojumi, jo lielākā daļa no apmeklētājiem ir garīgi atpalikuši, un man ir jārunā ļoti vienkāršā, viņiem saprotamā veidā. Gandrīz vienmēr notiek kaut kas, kas manī izraisa pārdomas, cik tālu mēs viens otru saprotam.
Viens piemērs – kā katrā dievkalpojumā, arī Iļģos skaitām ticības apliecību. Tā kā daudziem ir grūtības to iemācīties no galvas, katru teikumu saku priekšā, un viņi atkārto. Kādā reizē mēs bijām nonākuši līdz ticības apliecības beigu daļai, es saku; …. un uz Svēto Garu, vienu kristīgu draudzi,
svēto sadraudzi – un dzirdu, ka viens jauks zēns tā vietā atbild — vienu Ziemassvētku draudzi…
