Fēlikss Kovaļišins: Mīlestība

Šomēnes raksts būs par mīlestību. Varbūt tas nav vairs tik populāri – runāt un rakstīt par mīlestību, ir daudz citas aktuālākas tēmas. Bet man šķiet, ka tā ir pamats visam. Cilvēki vēlās mīlēt un vēlās būt mīlēti, savā ziņā tas ir garīgais skābeklis.


Jau no seniem laikiem cilvēki meklē atbildi uz jautājumu – kas ir mīlestība un tik pat daudz sniedz atbildi uz šo jautājumu. Raksta grāmatas par mīlestību, uzņem filmas, ko tik nedara mīlestības dēļ.


Bet nu nedaudz teorijas – mīlestība ir dziļas, uz cilvēka iekšējo pasauli vērstas un noturīgas jūtas, kas rodas pret kādu citu cilvēku, cilvēku grupu vai personai nozīmīgu parādību. Tās ir vienas no cilvēka augstākajām jūtām. Mīlestība, kā fiziska tieksme, parasti izpaužas mijiedarbībā ar dzimumdziņu. Tas ir īpašs psihofizioloģisks stāvoklis, kas cieši saistīts ar augstāko nervu darbību. Dažas mīlestības izpausmes, kā pieķeršanās un uzticība, ir novērojamas arī augstāk attīstītajiem dzīvniekiem. Mīlestība ir pretstats egoismam. Pamatojoties uz izpētītajām versijām par mīlestības iedarbību uz cilvēka prātu, atklāts, ka liela daļa no hormoniem, kas iemīloties nokļūst cilvēka smadzenēs, ir pozitīvi iedarbojušies uz cilvēka psihi un palīdz uzlabot domāšanu. Mīlestība ir kā vējš, to nevar redzēt, bet to var just.


Sengrieķu filozofi izšķīra četrus mīlestības veidus:


Agape (αγάπη) – dievišķā mīlestība, mīlestība pret tuvāko, uzupurēšanās. Sākotnēji jēdziens nozīmēja draudzīgas vakara maltītes.


Eross (ἔρως} – fiziskā tieksme, kaislības, romantiskā mīlestība. Stihiska, kaislīga pašatdeve; pacilāta iemīlēšanās. Platona filozofijā nozīmēja tieksmi pēc pilnības, iegūstot skaistumu.


Filija (φιλία) – mīlestība kā draudzība, viena cilvēka patika pret otru. Empedokla filozofijā – kosmiska pievilkšanās tieksme, pretēja naida spēkam.


Storge (στοργή) – ģimeniska, radnieciska mīlestība, pieķeršanās.


Mīlestības izpausmes visbiežāk ir pieķeršanās, uzticība, rūpes un gādība pret cilvēku, cilvēku grupu vai priekšmetu/parādību, kas ir iemīļota. Ārēji tā bieži vien izpaužas ar neverbāliem līdzekļiem, piemēram, ar skatienu, mīmiku, ķermeņu pozu.


Senākajā pasaules grāmatā – Bībelē mēs atrodam, ka Dievs ir mīlestība (Jāņa 1. vēstule 4. nod. 8. pants). Un varam nojaust, ka tā ir bezgalīga, mūžīga, to nekad līdz galam nevarēs saprast šeit virs zemes, iespējams – tikai mūžībā.


Personiski man mīlestība ir tad, kad ar mani parunā, kad es varu par kādu parūpēties un kāds parūpējās par mani, kad varu būt Dieva priekšā tīrs un just mieru.


Padalieties komentāros, ko Jums nozīmē mīlestība.

 

* * *
Es gribu jautāt tev – kas ir mīlestība,
Vai tā ir salda kā medus, vai rūgta kā alus?
Es gribu jautāt tev – kas ir mīlestība,
Vai tā ir liela kā Zeme, bet varbūt to var paturēt saujā?
Es gribu jautāt tev – kas ir mīlestība,
Vai tā ir sarkana kā roze, vai balta kā sniegs?
Es gribu jautāt tev – kas ir mīlestība,
Bet tu man klusi čuksti: “Dievs...”

Fēlikss Kovaļišins

 


Rakstā izmantoti materiāli no interneta