Sievietes – pirmās Jēzus augšāmcelšanās liecinieces
Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.” Iznākušas no kapa tās metās bēgt prom, tās trīcēja un bija satriektas, un nestāstīja nevienam neko, jo baidījās. (Marka ev. 16,7-8)
(Bībeles teksti, ja ne citādi minēti, ir no jaunā Bībeles 2012. gada tulkojuma)
Pats galvenais notikums, uz ko es balstu savu viedokli par sieviešu ordināciju, ir Jēzus augšāmcelšanās.
Visos evaņģēlijos sievas kā pirmās saņem eņģeļa vēstījumu. Kāpēc tā? Kāpēc ne kāds cits no mācekļiem? Te ir interesanta lieta. Šīs pašas sievas bija tās, kas no attāluma vēroja Jēzus krustā sišanu. Viņas vienīgās bija palikušas kopā ar Jēzu, kad visi pārējie bija “aizlaidušies” un pametuši Jēzu vienu. Jāņa evaņģēlijā vienīgi vārdā nenosauktais māceklis, ko Jēzus mīlēja, ir pie krusta un arī pēc tam pie kapa kopā ar Pēteri. Iemesls, kāpēc šīs sievietes tā rīkojās, bija tas, ka viņas Jēzu mīlēja, un, lai arī nespēdamas mainīt notiekošo, vismaz gribēja būt Viņa tuvumā.
Tieši viņas ir arī pirmās pie Jēzus kapa, lai parādītu Viņam pēdējo cieņu. Izrādās, ka šīs sievas vienīgās bija Jēzum uzticīgas, – līdz galam un līdz jaunam sākumam. No eņģeļa sievas saņem uzdevumu, dot tālāk Jēzus mācekļiem ziņu, ka Viņš ir augšāmcēlies. Tas ir aicinājums sludināt evaņģēliju, labo vēsti, vīriešiem, kas ir iebaidīti, vīlušies sevī un Dievā. Mateja evaņģēlijā 28. nod. pats Jēzus viņas aicina: “Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs.”
Jāņa evaņģēlijā mēs lasām, ka augšāmceltais Jēzus trīs reizes jautā Pēterim: “Vai tu mani mīli?” Kāpēc tas ir tik svarīgi, ka Pēteris Jēzu mīl? Varbūt, ka tikai tā viņš spēj pazīt Jēzu un liecināt par Viņu? Tas, ka Jēzus uztic Pēterim ganīt savas avis, ir tikai un vienīgi pateicoties tam, ka Jēzus piedod Pētera neuzticību un ļauj viņam sākt no jauna. Tāpēc tas, ka Pēterim un pārējiem mācekļiem tiek uzticēta evaņģēlija vēsts, ir tikai un vienīgi pateicoties Dieva žēlastībai. Tas nav nekāds īpašs vīriešu nopelns, viņu pārākums vai kaut kas tamlīdzīgs.
Tas pats arī attiecās uz sakramentu pārvaldīšanu. Kad Jēzus kopā ar tiem divpadsmit svinēja Svēto Vakarēdienu, tad patiešām evaņģēlijos nav minēta neviena sieviete. Divpadsmit mācekļi simbolizē divpadsmit ciltis, atjaunoto jūdu tautu. Tomēr nekur nav teikts, ka sievietes nedrīkst pārvaldīt Svēto Vakarēdienu. Ja mēs izvirzām kā galveno kritēriju dzimumu, tad var jautāt, kāpēc nevar būt runa arī par tautību, jo visi, kas tur piedalījās bija jūdi. Dievgalds ir saistīts ar Pashā mielastu, kas bija ģimenes svētki. Tas nav priesteru uzdevums templī, kas upurē Dievam. Luters kritizēja katoļu mācību, ka priesteris upurē no jauna Kristus miesu, lai panāktu grēku piedošanu, noliedzot to, ka Kristus reiz pa visām reizem ir miris par mums toreiz Golgatā. Romas katoļu baznīcas hierarhija balstās uz apustulisko sukcesiju, ka Kristus ir pilnvarojis Pēteri un pārējos 12 apustuļus, kas ar roku uzlikšanu nodod tālāk šo pilnvaru bīskapiem. Tur sievietēm nav vietas. Luterāņu izpratnē šī sukcesija vispirms izpaužas kā uzticēšanās apustuļu mācībai, ordinācija, atšķirībā no katoļiem, nav sakraments. Pēc būtības visi, kas ir kristīti, ir arī priesteri. Luters saka: “Tāpēc visi kristīgie vīri ir priesteri, visas kristīgās sievietes priesterienes, gan jauni, gan veci, gan kungs, gan kalps, gan kundze, gan kalpone, skoloti vai neskoloti. Šeit nav atšķirības, ja vien ticība nav dalīta.” (sk. Juris Cālītis, Vispārējā priesterība, Ordinācija un Bībele, Ceļš, 2006, 18.lpp.)
Marka evaņģēlijs beidzās ar vārdiem, ka sievietes, pārnākdamas no kapa, nesaka nevienam neko, jo viņas baidījās. No kā viņas baidījās? Tāpēc, ka tās bija piedzīvojušās kaut ko ārkārtēju, saskārušās ar dievišķo realitāti? Vai arī viņas baidījās no vīriešiem, kas viņas uzskatītu par jukušām? Mēs to nezinām. Šodien daudzas sievietes baidās būt par mācītājām, zinādamas, ka būs jāsaskaras ar milzīgu pretestību, aprunāšanu un neuzticību. Tā vietā, lai nosodītu viņas un aizliegtu būt par mācītājām, viņas vajadzētu atbalstīt un iedrošināt.
Apustulis Pāvils
Pievēršamies apustulim Pāvilam. Pie viņa mēs varam atrast vecāko liecību par Jēzus augšāmcelšanos, kas ir 1. Kor. vēstulē 15. nod.:
3 Vispirms es jums nodevu to, ko pats esmu saņēmis: Kristus mira par mūsu grēkiem, pēc Rakstiem, 4 un tika guldīts kapā un trešajā dienā augšāmcēlās, pēc Rakstiem, 5 un parādījās Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit, 6 pēc tam parādījās vienlaikus vairāk nekā piecsimt brāļiem, no kuriem lielākā daļa vēl ir dzīvi, bet daži jau aizmiguši, 7 pēc tam parādījās Jēkabam, pēc tam visiem apustuļiem, 8 un kā vispēdējam viņš pārādījās man kā tādam priekšlaicīgi dzimušam.
Šeit sievietes netiek pieminētas. To var skaidrot dažādi. Varbūt, ka vārds “brāļi” iekļāva arī sievietes, visus, kas ir patiesi kristieši, varbūt, ka Pāvils tā kā visa toreizējā sabiedrība neuzskatīja sievietes par uzticamām lieciniecēm. Piemēram, tiesā sievietes liecība nebija derīga. Vēl viena lieta šeit ir svarīga. Mēs redzam, ka Pāvils min atsevišķi Kēfu, tas ir Pēteri, un tos divpadsmit, bet pēc tam vēlreiz atsevišķi izceļ apustuļus. Tātad par apustuļiem skaitījās arī citi, ne tikai tie divpadsmit. Arī pats Pāvils bija apustulis ārpus kārtas.
Viens arguments pret sieviešu ordināciju ir uzskats, ka Jaunā Derībā tikai vīrieši ir iecelti par apustuļiem. Tomēr Rom. vēstulē ir atrodama viena ļoti interesanta vieta, ko viegli var nepamanīt. Rom. 16,7 mēs lasām:
7 Sveicinait Androniku un Jūniju, manus ciltsbrāļus un cietuma biedrus, kas ieņem cienīgu vietu starp apustuļiem un jau pirms manis bijuši Kristū. (Rom. 16,7 – vecais tulkojums)
7 Sveiciniet Andronīku un Jūniju, manus radiniekus un manus cietuma biedrus, kas pazīstami pie apustuļiem un jau pirms manis bija nodevušies Kristum. (Rom. 16,7 -jaunais tulkojums)
Vecā tulkojumā izskatās, ka Androniks un Jūnijs abi divi ir vīrieši – ciltsbrāļi, kas abi ir ievērojami apustuļi. Jaunā tulkojumā viņi abi tiek apzīmēti kā radinieki, kas pazīstami pie apustuļiem. Kāpēc tā? Izrādās, ka visā antīkajā literatūrā nav atrodams vīriešu vārds “Jūnijs”. Ir tikai sieviešu dzimtas vārds “Jūnija”. Kādreiz pietiek ar akcenta pārbīdi, lai mainītu vārda jēgu. Tā arī šeit ir noticis. Izrādās, ka 13. gadsimta beigās teologs vārdā Egīdijs centās pamatot pāvesta Bonifācu VIII naidīgo attieksmi pret sievietēm, – piem. mūķenēm tika aizliegta mācīšana, un viņas tika piespiestas dzīvot klosteros aiz slēgtām durvīm. Tā Egidījs pārvērta sievieti Jūniju par vīrieti Jūniju. Jaunā tulkojumā tas vairs nav redzams, toties tiek apšaubīts, ka viņa ir bijusi apustule, viņa tagad ir tikai pazīstama pie apustuļiem. Šeit mēs redzam, kā ideoloģisks uzstādījums ietekmē tulkošanas darbu. (sk. Patrick Mead, Who killed Junia? http://juniaproject.com/who-killed-junia-part-two/)
Kāds bija apustuļu uzdevums?
Apustuļi bija iecelti no Dieva (2. Kor. 12,12), brīnumdarītāji (Apd. 2,43), Jēzus augšāmcelšanās liecinieki (Apd. 4,33), draudžu dibinātāji un vadītāji (Apd. 4,37 un 15,4ff, 1. Kor. 12,28), sludinātāji (1. Tim. 2,7 un 2. Tim. 1,11), skolotāji (2. Peter 3,2; Jūd. 17, Apd. 2,42), mācekļi (Ef.. 4,12-13) un draudzes finanšu uzraugi (Apd. 4:34-37).
Ordinēts mācītāja amats tajā laikā vēl nepastāvēja.
Aizliegums sievietēm runāt dievkalpojumā 1. Kor. vēstulē
26 Ko tad darīt, brāļi? Ikreiz, kad jūs sanākat un katram ir vai nu kāda dziesma, vai mācība, vai atklāsme, vai runāšana mēlēs, vai tulkojums, viss lai notiek draudzes celšanai. 27 Ja arī kādi grib runāt mēlēs, lai runā divi vai, lielākais, trīs un pēc kārtas un viens lai tulko. 28 Bet, ja draudzē nav tulka, lai tie klusē – lai runā sev un Dievam. 29 Bet tie, kas pravieto, lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. 30 Bet, ja kādam, kas tur sēd, nāktu atklāsme, tad iepriekšējais lai apklust. 31 Jo jūs taču spējat pravietot viens aiz otra, lai visi varētu mācīties un saņemt uzmundrinājumu. 32 Praviešu gari praviešus klausa. 33 Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs. Kā tas parasts visās svēto draudzēs, 34 sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. 35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.
36 Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis?
37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. 38 Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts. 39 Tad nu, brāļi, tiecieties pravietot un neliedziet runāt mēlēs! 40 Tomēr viss lai notiek piedienīgi un kārtīgi. (1. Kor. 14,26-35)
Vispirms daži vārdi par vēsturisko kontekstu. Grieķu sabiedrībā publiski runāt un uzstāties drīkstēja tikai pilsoņi. Vergiem, sievietēm un svešiniekiem nebija ļauts runāt sabiedrīskos pasākumos, tai skaitā kultiskos. Cilvēks, kas zaudēja tiesības runāt, jutās kā vergs. (sk. Fredrickson, D., Free Speech in Pauline Political Theology
http://wordandworld.luthersem.edu/content/pdfs/12-4_Economics/12-4_Fredrickson.pdf)
Jautājums ir pamatots, kā apustulis Pāvils uz to skatījās, vai viņa acīs sievietes un vergi joprojām bija nepilnīgi cilvēki. 1. Kor. vēst. no 12.-14. nod. viņš runā par kārtību toreizējos dievkalpojumos. Šis jautājums pacēlās tāpēc, ka, runājot mēlēs, kāds bija apzīmējis Kristu par sātanu. Pāvils pieprasa, ka gadījumos, ja kāds runā mēlēs, ir nepieciešama arī tulkošana, – galvenais, lai visa draudze tiktu celta. Nobeidzot, viņš, starp citu, arī saka, lai sievas draudzē klusē, kā tas parasts visās draudzēs un kā bauslība to pieprasa. Šeit vispirms ir jājautā, ko nozīmē “viņām nav ļauts runāt”? Skatoties kontekstā ar nākamo pantu, izriet, ka šī runāšana bija saistīta ar to, ka viņas kaut ko dievkalpojumā nesaprata. Tā rezultātā viņas sāka savā starpā runāties vai pļāpāt un traucēja dievkalpojumu. Tāpēc Pāvils aicina viņas apspriest šīs lietas mājās, jautājot saviem vīriem. Te ir arī jāpasaka, ka sievietes toreiz parasti nebija izglītotas, jo nebija iespēja iet kādā skolā. Par klusēšanu mēs neko nevaram atrast Vecā Derībā, vienīgi par paklausību. Ja tomēr uzskata, ka sievietēm vispār ir jāklusē dievkalpojumos, tad tās nedrīkstētu ne dziedāt, ne lūgt, ne lasīt Bībeli. (sk. Tālivaldis Ivars Šmits, Daži pārprasti Bībeles panti, rakstu krājumā ‘Ej un saki’, 1995.g., 102.-103.lpp.)
Tad arī būtu jāizskaidro, kāpēc Pāvils 11. nodaļā piemin, ka sievietes lūdz Dievu vai runā kā pravietes: 4 Katrs vīrs, kas Dievu lūdz vai runā kā pravietis ar apsegtu galvu, apkauno savu galvu. 5 Bet katra sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz Dievu vai runā kā praviete, dara kaunu savai galvai, jo tā ir tāpat kā apcirpta. (1.Kor. 11,4-5)
Kārtība dievkalpojumā ir nepieciešama, lai draudze varētu attīstīties un augt, nevis lai pakļautu sievas saviem vīriem.
Vēl ir dzirdēts apgalvojums, ka Pāvils 37. pantā pamato aizliegumu sievietēm runāt dievkalpojumā, ka tā esot Jēzus pavēle. Konteksts tomēr norāda uz ko citu. 37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Pāvils 14. nod. pēdējos pantos apkopo savas galvenās domas par visu šo sadaļu, kas sniedzas no 12.-14. nod. Viņš lieto vārdu “to” daudzskaitlī, tātad tas nevar attiekties tikai uz vienu norādījumu par sievietes lomu dievkalpojumā. Visticamāk, ka Pāvils šeit atsaucās uz Jēzus pavēli mīlēt viens otru. 39.-40. pantā Pāvils secina, ka tāpēc, tas ir pamatojoties uz Jēzus pavēli, pravietošana un runāšana mēlēs lai notiek piedienīgi un kārtīgi. (sk. Christian Stettler, «The ‘Command of the Lord’ in 1 Cor 14,37 – a Saying of Jesus?», BSW (Biblical studies on the Web) Vol. 87 (2006) 42-51.lpp. http://www.bsw.org/biblica/vol-87-2006/the-command-of-the-lord-in-1-cor-14-37-a-saying-of-jesus/92/article-p51.html)
Aizliegums sievai mācīt vīru 1. Tim. vēstulē
8 Es gribu, lai vīri visur lūgtu, paceldami šķīstas rokas, bez dusmām un ķildošanās. 9 Tāpat arī sievas, piedienīgi tērptas, lai rotājas ar biklumu un pieticību, nevis krāšņām matu rotām, zeltu un pērlēm vai dārgām drānām, 10 un ar krietniem darbiem, kā pieklājas sievām, kas solījušās dzīvot dievbijīgi. 11 Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. 12 Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā (“bet viņai jāturas klusībā” – vecais tulkojums) 13 Jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu, tikai pēc tam Ievu. 14 Ne jau Ādams tika pievilts, bet sieva, viņa izdarīja pārkāpumu. 15 Sievas tiks izglābtas caur bērnu dzemdēšanu, ja vien pieticīgas tās paliks ticībā un mīlestībā, un svētumā. Šie vārdi ir uzticami. (1. Tim. 2,8-15)
Es šeit neapspriedīšu Jaunās Derības pētniecībā valdošo uzskatu, ka vēstules Timotejam un Titam ir rakstītas krietnu laiku pēc Pāvila nāves. Pieņemam, ka Pāvils ir šo vēstuļu autors. Ko sieviešu ordinācijas pretinieki parasti skaļi nesaka, ir, ka viņu uzskats par sievietes lomu sabiedrībā ir ļoti patriarhāls un diskriminējošs. Viena daļa saprot šo rakstu vietu no 1. Tim. vēstules 2. nodaļas kā vispārēju aizliegumu sievām mācīt vīrus vai valdīt pār viņiem. Tad nav vairs tālu, ka apšaubām iespēju sievietei kļūt par mūsu valsts prezidenti vai būt par skolotāju. “Lai tās sievietes paliek mājās un audzina bērnus!” Citi atkal uzskata, ka šeit ir runa tieši par evaņģēlija sludināšanu, lai gan vārds “didaskein” nozīmē vispārīgi “mācīt”.
Tomēr šo tekstu var saprast arī savādāk, ja centrā liek 11. pantu: Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. Tātad sievām ir tiesības mācīties mierā, bez tā, ka kāds viņas traucē. Pilnīgā paklausībā – te ir jautājums kam? Vai vīriem? Tas šeit nav teikts. Tikpat labi tas var būt Dievam vai evaņģēlijam. Ja tas ir tā, tad aizliegums mācīt vīru vai valdīt pār viņu, ir domāts kā aizliegums ņemt virskundzību pār vīriešiem, visu zinot labāk.
Šeit ir svarīgs vēsturiskais konteksts. Vēstule ir rakstīta Pāvila palīgam Timotejam, kas tajā laikā uzturējās Efezā. Efeza bija lielpilsēta, kas bija slavena ar savu milzīgo pagānu templi par godu dievietei Artemīdai. Šajā templī kalpoja tikai priesterienes. Ja to ņem vērā, tad kļūst saprotamāk, kāpēc vēstules autors nevēlās radīt iespaidu, ka kristieši taisās izveidot kultu, kur sievietes valda pār vīriešiem.
Vēstules autors to pamato ar atsauci uz radīšanas stāstu, ka Ādams bija pirmais, ko Dievs radīja, un ka tieši Ieva bija vainīga grēkā krišanā. Ievas pārkāpums notika ne tāpēc, ka viņa bija kaut kādā veidā nepilnīgāka kā Ādams, bet savas nezināšanas un neizglītotības dēļ. Tieši tāpēc viņai ir jāļauj mācīties.
(sk. N.T. Wright, Women’s Service in the Church: The Biblical Basis, http://ntwrightpage.com/Wright_Women_Service_Church.htm)
Jauna dzīve Kristū
Augšāmcelšanās stāstā mēs redzējām, ka tieši vīrieši pameta Jēzu, bet sievietes turējās pie Viņa, līdz pašam pēdējam. Jēzus augšāmcelšanās ir uzvara pār grēka varu. Ticībā mēs esam taisnoti, atpestīti no tiem spēkiem, kas mūs šķir no Dieva. Tātad šeit atklājas cilvēka sākotnējā būtība, pirms grēkā krišanas stāvoklis, daļa no paradīzes, Dieva valstības. Te vairs nav runa par Ādama vai Ievas grēku, bet par piedošanu un mīlestību. Pāvils to apraksta ar vārdiem:
26 Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, 27 jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. 28 Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. 29 Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma. (Gal. 3,26-29)
Līdz šai dienai ortodoksālie jūdi rīta lūgšanā sinagogā pateicās, ka viņi nav piedzimuši par pagānu, sievieti vai vergu. Pāvilam ir pavisam cits skatījums. Viņš Galatiešiem skaidro, ka tiem vairs nav jābūt zem bauslības, nav jābūt apgraizītiem, nav jānošķiras no pagāniem ēdienu reizēs, nav jāievēro īpašas dienas un svētkus. Pateicoties ticībai uz Jēzu Kristu, kristieši vairs nav pakļauti bauslībai. Viņu dzīvē ienāk plašums un brīvība, kas balstās Kristus mīlestībā, nevis tradīcijā un sabiedrības normās.
No Pāvila vārdiem izriet jautājums, cik tālu mūsu ticība Kristum mūs pārveido. Vai tā ir tikai garīga lieta, vai tā arī iemiesojās dzīvē. Šeit ir runa par to, kas mēs esam, no trim dažādiem skata punktiem. Pirmais ir par tautību. “Tur nav ne jūda, ne grieķa …” Šī robeža krita ļoti ātri pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, kad kristiešu misionāri drīz vien sāka sludināt arī cittautiešiem, ne tikai jūdiem. Otrā robeža runā par kristiešu sociāli-ekonomisko stāvokli: “Tur nav ne verga, ne brīvā …” Pāvils mācīja vergus paciesties un pieņemt savu stāvokli. Jaunā Derībā kopumā nav atrodama neviena vieta, kur tiek kritizēta verdzība. Tikai 19. gadsimtā, pēc necilvēcīgās Āfrikas tautu paverdzināšanas, to atzina par nekristīgu rīcību. Kaut kā neesmu dzirdējis, ka kāds taisās atjaunot verdzību, pamatojoties uz to, ka Bībelē tā nav aizliegta. Trešo robežu, kas iezīmē attiecības starp dzimumiem, mēs, acīm redzot, joprojām neesam pārvarējuši. Te vairs nav vīrietis un sieviete, …..” Šis pants nenozīmē, ka vīrieši un sievietes ir identiskas būtnes. Protams, dzimuma atšķirības paliek. Tomēr – ja esam kristīti un ietērpti Kristū, mēs nevaram vienkārši pārņemt tās normas un noteikumus, kas atspoguļo zināmu vēsturisku laiku un ir radušās patriarhālā sabiedrībā. Jaunā dzīve Kristū ir ļoti trausla, mēs visu laiku dzīvojam ar kārdinājumu iekrist vecās domāšanas struktūrās vai pakļauties laika garam. Aizliegums sievietēm sludināt ir aicinājums no vecās grēcīgās pasaules, kas mūs tur savās važās. Šeit atklājas mūsu pašu cietsirdība, mūsu sirds šaurums, mūsu nespēja atvadīties no stereotipiem un aizspriedumiem, kas izpaužas likumdošanā, darba attiecībās, izglītībā, attieksmē. Tā rezultātā mēs vēlamies ierobežot un kontrolēt Svēto Garu, neļaujam Viņa dāvanām izpausties.
Jēzus, sludinādams Dieva valstību, centās saviem līdzcilvēkiem atvērt acis, ka Dieva žēlastība ir plašāka kā mūsu šaurās sirdis to iedomājās. Būsim pateicīgi par katru vīrieti un katru sievieti, kas sludina evaņģēliju, kas Dieva žēlastībā spēj mīlēt Jēzu un dot šo pieredzi tālāk citiem.