Pirms Otrā pasaules kara Krusta baznīcas vietā pazina Evaņģēlisko sadraudzi. Tā bija metodistiem līdzīga reliģiskā kustība, ko pagājušā gadsimta divdesmitajos gados uz Liepāju atveda kāds Šveices misionārs. Sākumā Evaņģēlisko sadraudzi veidoja cilvēki, kas pirms tam piederēja Svētās Trīsvienības baznīcai. Vispirms nodibināja vācu draudzi, pēc tam arī latviešu. L. Leine, „Kurzemes Vārds”
Pirms Otrā pasaules kara Krusta baznīcas vietā pazina Evaņģēlisko sadraudzi. Tā bija metodistiem līdzīga reliģiskā kustība, ko pagājušā gadsimta divdesmitajos gados uz Liepāju atveda kāds Šveices misionārs. Sākumā Evaņģēlisko sadraudzi veidoja cilvēki, kas pirms tam piederēja Svētās Trīsvienības baznīcai. Vispirms nodibināja vācu draudzi, pēc tam arī latviešu. Sadraudze mitinājās Kungu ielā. Pamatakmeni tagadējai baznīcai ielika 1928. gada aprīlī, pa vasaru uzcēla un jau 30.septembrī iesvētīja jauno dievnamu, kas atradās starp Vilhelmīnes un Juliānas ielām (tagad F.Brīvzemnieka un K.Valdemāra ielām) un nosauca par Ebenēzera kapelu (pēc Bībeles – Palīdzības akmens kapela). Sadraudze nopirka būvei zemi no Aleksandras Augustes Teklas fon Tīzenhauzenas, iespējams, vienas no Liepājas šodienas labdares baroneses Valtrautas fon Tīzenhauzenas radiniecēm. Jaunā dievnama atklāšanā svinīgo uzrunu sacījis mācītājs V.Mors no Karalaučiem. Viņš bija arī pirmais draudzes mācītājs, pēc tautības vācietis, bet iemācījās arī latviešu valodu, lai strādātu ar latviešu draudzi. Abpus altārgleznai, kas attēlo krustu uz akmens, vētrā bangojošā jūrā (mākslinieks Kārlis Hartmanis), tolaik bijuši uzraksti latviešu un vācu valodās „Dievs ir mīlestība”. Abās valodās bijuši arī uzraksti pie draudzes mājas, ko tagad pazīstam kā Liepājas Diakonijas centru.
L. Leine, „Ar draudzi un „Uguntiņu” cauri gadiem” fragments, „Kurzemes Vārds”, 21.10.2008.