Kādas ir iespējas iegūt izglītību cilvēkam, kuram ir īpašas vajadzības? Vēl būtiskāk – kur viņam pēc tam atrast darbu? Kas ir jādara, lai valsts nezaudētu darbspējīgus cilvēkus, kuriem tikai nepieciešms atbalsts, lai viņi varētu iekļauties sabiedrībā, strādāt un arī maksāt nodokļus?
Tie ir jautājumi, pie kuriem patlaban strādā Liepājas Diakonijas centrs kopā ar nevalstiskajām organizācijām projekta “Domino” laikā. Diskusijas par tiem atklājušas vairākus sāpīgos punktus, piemēram, valsts līmenī patlaban virzītā iekļaujošās izglītības ideja nebūt ne vienmēr ir labākais risinājums.
Pagājušā gada nogalē par to visu plašāk runāja Liepājas Diakonijas centrā, kur notika konference, veltīta izglītības iespējām cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Arī Liepājas puses jaunieši mācās Alsviķu arodskolā, kur cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir iespēja kļūt par pavāriem, šuvējiem, aprūpētājiem, apavu labotājiem un iegūt citus arodus. Liepājniekiem gan būtisks šķērslis ir attālums – skola atrodas Alūksnes novadā. Taču tajā ir plašs izglītības programmu piedāvājums, pedagogi un skolas personāls prot strādāt ar audzēkņiem, kuriem ir dažāda invaliditāte, tas ir gatavs visām situācijām, kādas šādā darbā iespējamas. Par to stāsta Liepājas Diakonijas centra vadītājs Mārtiņš Urdze.
Bet centieni veidot izglītību iekļaujošu rada bažas, ka šī skola, vienīgā tāda Latvijā, varētu piedzīvot pārmaiņas – to konferences laikā no Alsviķu arodskolas pārstāvjiem uzklausījuši tās dalībnieki. Tas viņiem, cilvēkiem, kuri strādā pie šīm problēmām, rada jautājumus, jo valsts nostāja šajā lietā šķietot virspusēja un nepietiekami analizēta.
“Iekļaujoša pieeja – tas ir, kad cilvēki ar īpašām vajadzībām nav vairs atdalīti no sabiedrības, bet ir kopā ar parastiem bērniem un pieaugušajiem, mācās kopā,” skaidro M. Urdze.
Liepājas Epilepsijas biedrības pārstāve Daiga Grauduže par esošām un iespējamām problēmām, ko iekļaujošā pieeja varētu radīt, laika gaitā noskaidrojusi diezgan daudz. Viena lieta: izglītības iestādēs, kas būtu gatavas uzņemt šādus audzēkņus, darbiniekiem trūkst informācijas, piemēram, kā rīkoties, ja cilvēkam uznāk epilepsijas lēkme. Ar labu nodomu ne vienmēr pietiek, ja nav attiecīgas apmācības un apstākļu. “Otrs aspekts – bērni ir ļoti nežēlīgi,” viņa stāsta gadījumus no pieredzes, kad bērnam ar īpašām vajadzībām saskarsme ar vienaudžiem izvēršas ļoti skaudra.
“Integrācijai arī ir jābūt, tas ir ļoti labi. Bet nevajag iebraukt galējībās,” M. Urdze norāda, ka situācijas ir dažādas. “Pašreiz liekas, ka ir tā: viss, kas ir bijis, ir slikts, un mēs atkal ejam uz otro pusi. Bet ir jābūt līdzsvarotai pieejai. Virziens jau ir pareizs, bet ar reformām jābūt uzmanīgiem. Jo ātri var izdarīt lielāku skādi nekā labumu. Un tieši cilvēki ar īpašām vajadzībām tad būs cietēji.”
Konferencē arī secināts, ka vairāk par profesionālās izglītības jomu sakārtota ir vispārējās izglītības joma, skolas kļūst pieejamākas cilvēkiem ratiņkrēslos. Bet būtiska piebilde – trūkst surdotulku, kas kā asistenti varētu palīdzēt nedzirdīgiem cilvēkiem. Ja tādi būtu, vājdzirdīgi un nedzirdīgi bērni varētu mācīties savā pilsētā, viņiem nebūtu jādodas uz specializētu skolu Valmierā. Liepājas Universitātes pārstāvji minējuši: ja pēc šādiem speciālistiem pieprasījums būtu, viņi varētu strādāt pie to sagatavošanas.
“Bet tā lielākā problēma ir – kas notiek pēc tam, kad skola pabeigta,” uzsver M. Urdze. “Pēc tam cilvēks nevar atrast darbu, nav motivācijas tālāk mācīties. Izveidojas apburtais loks.” D. Grauduže piebilst, ka arī darba devējam nav motivācijas pieņemt darbā cilvēku ar īpašām vajadzībām. “Kamēr viņš ir praktikants, valsts darbadevējam par to maksā,” viņa norāda, ka pēc tam vairs šāda atbalsta nav. Bet, nodarbinot šādus darbiniekus, viņam ar dažādām problēmām taču būs jāsaskaras arī pēc tam.
“Tas viss iet roku rokā ar vajadzību izveidot specializētas darbnīcas, ar nodokļu atlaidēm uzņēmējiem, kas pieņem darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām,” M. Urdze uzskaita. Vajadzīga arī likumdošana par sociālajiem uzņēmumiem, kāda esot, piemēram, Lietuvā. Bet Latvijā tā ir ļoti neizstrādāta. “Tas viss ir jāsaista kopā, un kamēr nav tāda sistēma izveidota, mēs vēl ilgi mocīsimies ar šādiem jautājumiem. Nav valsts politikas. Uz vietas mēs to nevaram atrisināt.” Šo jautājumu risināšanā vairāk varētu palīdzēt arī pašvaldība, saka M. Urdze.
“Domino – darbs ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” ir pērn iesākts projekts, kura ilgums ir trīs gadi. To atbalsta Vācijas fonds “Aktion Mensch” un Šlēsvigas-Holšteinas Diakonijas centrs. Galvenais uzsvars tajā ir uz aktivitātēm, kas varētu palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām atrast sev piemērotu darba vietu. Pagājušā gada novembra beigās izglītības tēmai veltītā konference bija otrā no sešām, ko paredzēts sarīkot projekta gaitā, lai šos jautājumus pētītu un aktualizētu. “Kurzemes Vārds” jau rakstījis, ka pirmā bija veltīta nodarbinātībai. Nākamā konference plānota pavasarī, tās tēma būs dzīves apstākļi. Pēc tam vēl plašāk tiks apskatīti veselības un brīvā laika pavadīšanas jautājumi. Konferenču ciklu noslēgs vēl viena plašāka saruna par nodarbinātību.
“Mēs saaicinām kopā tos, kas strādā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – gan pašvaldībā, gan valsts līmenī, gan nevalstiskajā sektorā,” saka M. Urdze. “Visi pie viena galda sanāk kopā un apspriež šīs lietas katrs no sava skatpunkta.” Līdzšinējā pieredze gan rāda, ka valstiskā līmeņa pārstāvjus šīm konferencēm piesaistīt nav viegli. Uz nodarbinātībai veltīto konferenci neieradās aicinātie Labklājības ministrijas pārstāvji. Pirms izglītībai veltītās Liepājas Diakonijas centrs vismaz saņēmis atbildi e-pastā, kurā teikts, ka ministrijai pietrūkst darbinieku, kas šajā jomā strādā, bet pārējie aizņemti ar gatavošanos ES prezidentūrai. “Tas man likās tā interesanti,” pasmaida M. Urdze. “Ja valsts līmenī nav kapacitātes, lai par to domātu… Tas taču ir valsts uzdevums – veidot sociālo politiku arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ja tas nenotiek, tad kaut kas nav kārtībā.” Taču aicinājumam atsaukusies Izglītības un zinātnes ministrija.
Katras konferences noslēgumā top arī rezolūcija, kurā dalībnieki apkopo praktiskus soļus, kas sperami, lai sasniegtu mērķi.
Pērn Liepājas Diakonijas centra telpās F. Brīvzemnieka ielā atvēra arī tirgotavu “Domino tirdziņš” – vietu, kur cilvēki ar īpašām vajadzībām var pārdot dažādas pašu darinātas lietas. Ne vienam vien tas devis pirmo iespēju nopelnīt naudu pašam ar savu darbu.
/ Cīravas arodvidusskolā cilvēki ar īpašām vajadzībām var apgūt galdnieka amatu. Ir trīs audzēkņu grupas, katrā mācās no sešiem līdz astoņiem cilvēkiem. Decembrī sācies arī projekts konditoru apmācībai, tas gan ir uz noteiktu laiku. Arodvidusskolā informē, ka interese ir arī par pavāra amata iegūšanu, taču šobrīd to nevar.
/ Liepājas Valsts tehnikumā patlaban nav cilvēkiem ar īpašām vajadzībām piemērotu izglītības programmu. Tāda bijusi pirms dažiem gadiem, vēl Liepājas Tūrisma un tekstila skolā – tajā varēja apgūt pavāra palīga arodu. Taču, ja būs interese un pieprasījums, LVT ir gatavs šādas programmas veidot. Pēc tehnikuma renovācijas tas būs arī tehniski pielāgots cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
No rezolūcijas “Par izglītības iespējām cilvēkiem ar īpašām vajadzībām”
(Tā nosūtīta Valsts prezidentam, valdībai, Labklājības, Finanšu, Izglītības un zinātnes ministrijām, Saeimas komisijai, Tiesībsargam, Liepājas domei, nevalstiskajām organizācijām, masu medijiem)
Kam pievērst uzmanību Liepājā:
vajadzīgi surdotulki izglītības iestādēs; darba grupa, kas risinātu izglītības un nodarbinātības jautājumus cilvēkiem ar invaliditāti; aptauja un pētījums par cilvēku ar īpašām vajadzībām un darba devēju vajadzībām pēc profesijas un apmācībām; prakses nodrošināšana; nodaļa Liepājas Valsts tehnikumā, kurs cilvēkiem ar invaliditāti apgūt amatu bez vispārizglītojošiem priekšmetiem.
Kam pievērst uzmanību valsts līmenī:
pastiprināti jādomā, kā radīt jaunas darba vietas cilvēkiem ar ivaliditāti; jāparedz nodokļu atlaides uzņēmējiem; jāizstrādā sociālā uzņēmuma koncepcija un likumdošana – tādiem uzņēmējiem nepieciešams ilgstošs, nevis ierobežota laika atbalsts; stipendijas cilvēkiem ar invaliditāti, kuri mācās profesiju vai studē; finansējums asistentiem, kas palīdz tiem, kas mācās vai studē; pedagogu izglītošana; finansējums NVO, kas darbojas šajā jomā; darbs pie tālmācības, e-izglītības un mūžizglītības programmām u.c.
Dina Belta, “Kurzemes Vārds”, 2015.gada 9.janvārī