Advents - laiks, lai atjaunotu savu cilvēcību

Šogad Adventa laiks mums ir aizēnots ar skumjām, dusmām, neizpratni. Pēc Zolitūdes traģēdijas ir grūti izturēt uzņēmēju vienaldzību, politiķu bezatbildību un ierēdņu atrunāšanos, ko dzirdam ik uz soļa. Pat sēru dienās radio un televīzija turpināja pārraidīt jautras reklāmas: “Maximāla pelņa par katru cenu!” “Aizņemies ātri un ērti, un aizmirsti par savu nākotni!” Uzreiz viss ir skaidrs, kas nosaka toni mūsu valstī, - riņķu dancis ap zelta teļu turpinās, vienalga, kādus upurus tas prasa. Tā vien liekas, ka mēs esam iegrimuši dziļā tumsā, mantrausības un nejūtības tumsā. 

Bet tā ir tikai viena puse. Glābēju nesavtīga rīcība, tautas ziedojumi, līdzjūtības apliecinājumi – tas viss parāda, ka cilvēcība mūsu valstī nav mirusi. Vienīgi rodas jautājums, vai ar to pietiks, lai šāda nelaime vairs neatkārtotos, vai šis notikums spēs mainīt domāšanu atbildīgajiem un attieksmi, lai cietušo piederīgie varētu vismaz kaut kādu jēgu saskatīt savu tuvinieku bojāejā. Tas ir arī jautājums par mums, – vai mēs paši atkal neieslīgsim vienaldzības un bezcerības jūrā? 

Adventa laikā mēdz aizdedzināt svecītes pie adventa vainaga. Svecīšu gaisma simbolizē mīlestību, mieru, cerību un piedošanu. Vai šī gaisma aizsniegsies līdz mūsu sirdīm? 

Advents ir vārds no latīņu valodas un nozīmē “atnākšana”. Kristīgā baznīca šajā laikā gatavojas uz Jēzus atnākšanu, Dieva Dēla ienākšanu mūsu dzīvē. Bībeles teksti šim laikam ir izvēlēti tā, lai apskatītu šo notikumu no dažādam pusēm. Tur ir vārdi no Vecās Derības praviešiem, kuri izteica savas ilgas pēc “mesijas”, ko Dievs sūtīs, lai atbrīvotu jūdu tautu no apspiestības. Kad Jēzus ienāca Jeruzalemē,  cilvēki Viņu sagaidīja ar ovācijām, cerēdami, ka šis būs īstais. Viņš pats gatavojās krusta ceļam. Tur ir skats uz priekšu, uz laiku, kad cilvēku ļaunums būs sasniedzis tādu kulmināciju, ka sabruks visa pasaules kārtība, kad pastardiena būs klāt un atklāsies Cilvēka Dēls Savā godībā. Tur ir stāsts par Mariju, kas, neraugoties uz visu pasaules nesakārtotību, ar prieku gaida Jēzus piedzimšanu. Tur ir Jānis Kristītājs, kas, būdams cietumā, jautā, vai Jēzus ir tas, kam jānāk, vai bija vērts cīnīties. 

Tie visi ir tēli, stāsti, kas var mums palīdzēt apzināties savas ilgas un savu cerību, savu nedrošību un bezcerību. Viscaur vēsturi cilvēki ir ilgojušies pēc labākas, patiesākas, taisnīgākas dzīves. Šodien daudziem sāk nolaisties rokas, jo neredz nākotni šajā valstī, neredz, ka varenie būtu ar mieru patiešām mainīties, neredz, kā var nodrošināt cilvēkcienīgu dzīvi. Arī Dieva klātbūtne ir zem jautājuma zīmes. Kur tad Viņš ir, šis lielais un varenais Dievs, par ko visu laiku runā baznīcās? Kā Viņš var pieļaut tādas nelaimes un ciešanas? Laikam vien būs mūs aizmirsis, tāpat kā visi pārējie. 

Adventa laiks atrod savu piepildījumu Ziemassvētkos, kad piedzimst mazais Jēzus bērniņš. Dievs kļūst par cilvēku. Es domāju, ka reti kurš aptver pilnībā, ko šī vēsts nozīmē. Tas ir stāsts par Dievu, kas atsakās no savas varas, kas nokāpj no Sava augstā troņa debesīs un piedzimst nabadzībā, tālu no mājām. Dieva vara ir šis bērns silītē, Jēzus pie krusta, kas atļauj otram pieņemt vai noraidīt Viņu, darīt labu vai ļaunu, pieņemt kukuļus vai brīvprātīgi sevi ziedot. Dievs – neaizsargāts, nenovērtēts, svešinieks mums līdzās. Viņu atpazīst tie, kuriem pašiem sāp un kuri spēj ieraudzīt cilvēcību un mīlestību. 

Varbūt, ka ir laiks, uz kādu brīdi izslēgt televizorus un datorus, un nebaidīties no tukšuma sevī. Neskriet prom no sevis, neskriet prom no tiem, kuriem ir grūti, neskriet prom no Dieva. Mēs varam izvērtēt, kas ir tās lietas, kas tiešām ir svarīgas. Nekas nemainīsies mūsu valstī, ja atkāpsies daži politiķi un tiks notiesāti daži vainīgie. Izmaiņām jāiet līdz sirds dziļumiem. Ir viegli rādīt uz citiem un neredzēt savu pašu atbildību. Kad klusējam, ka notiek netaisnība, ka vispirms glābjam savu ādu, ka esam lieli un lepni un neredzam to, kas ir mums blakus. 

Mums  līdzās ir tik daudzi, kuriem ir smagi, it īpaši tagad, kad vairāk kā 1000 Metalurga strādnieki ir zaudējuši savu darbu. Arī šeit ir vajadzīgs savstarpējs atbalsts un solidaritāte. 

Pārāk ilgi mēs esam katrs par sevi, sašķelti un neuzticīgi. 

Adventa laiks ir domāts, lai mēs Dieva mīlestībā  atjaunotu savu cilvēcību, ar lūgšanām, ar ziedošanos, ar atgriešanos no grēka un ļaunuma varas. 

Novēlu, lai Jums šīs dienas nestu svētību. 

Pirmpublicējums 01.12.2013. www.liepajniekiem.lv