Lāsma Ģibiete
Kaut arī dzīvojam sekulārā sabiedrībā un vairākums no mums sevi uzskatām par … moderniem un stipriem cilvēkiem, kuri paši kaldina savu likteni un arī laimi, ir lietas, kas paliks nemainīgas un kādai sabiedrības daļai – kristiešiem – būs aktuālas vienmēr. Viena no tādām ir savas garīgās dzīves kopšana, kas ietver gan lūgšanas un pateicības paušanu Dievam, gan arī sarunas ar mācītāju. Minot šo, pēdējo, vispirms prātā nāk grēksūdze, kas katoļu un pareizticīgo draudžu locekļiem ir obligāta, savukārt luterāņiem – pēc brīvas izvēles vai iekšējas nepieciešamības.
Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Mārtiņš Urdze pauž, ka „individuālā grēksūdze ir laba tad, ja cilvēku kādas lietas dēļ moka sirdsapziņa un viņš pats ar kaut ko nespēj tikt galā”.
Garam vajag kopšanu
Pirms runāt par grēksūdzi, ir jāizprot, ko īsti nozīmē vārds „grēks”. Atbilde ir pavisam vienkārša. „Tas ir – pārkāpt kādu no 10 baušļiem. Grēkojam, kad neesam mīlestībā, bet gan tālu no tās prom,” skaidro mācītājs M. Urdze. „Mūsu cilvēciskā daba ir grēcīga – teoloģijā to sauc par iedzimto grēku. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir tendence iet prom no Dieva, noslēgties sevī, uzsvērt savu „es”. Dievs bieži tiek jaukts ar radību – cilvēks sāk dievišķot lietas, piešķirt tām dievišķas īpašības.”
Lielākajai daļai cilvēku, pēc garīdznieka vērojuma, šķiet, ka viņi jau neko īpašu negrēko. „Tā tas turpinās līdz brīdim, kad tiekam pārbaudīti ar kādām specifiskām situācijām, piemēram, neveiksmēm, slimībām, pat briesmām. Tad parādās cilvēka īstā daba, kā arī – vai Dievs ir prioritāte. Tā, piemēram, Jēzus mācekļi pirms Jēzus apcietināšanas bija ļoti augstās domās par sevi. Jēzus krusta nāve un augšāmcelšanās lika viņiem skatīties uz sevi citā gaismā. Izrādījās, ka viņi bija totāli pārvērtējuši savus spējas. Kad esam saulē, daudz vairāk spējam izšķirt ēnas.
Kas attiecas uz luterāņiem, ir trīs grēku izsūdzēšanas veidi. „Viens no tiem ir ikvakara lūgšana, kad Dievam lūdzam piedošanu par to, ka esam kādam nodarījuši pāri jeb neesam bijuši mīlestībā. Kā teiktu Mārtiņš Luters, katru dienu ir „jānoslīcina vecais Ādams”, sava grēcīgā daba. Lūgšana savā būtībā ir savas garīgās dzīves kopšana,” stāsta mācītājs. „Otrs ir dievkalpojuma laikā, kad kopā ar citiem draudzes locekļiem skaitām lūgšanu, atzīstot, ka esam grēkojuši domās, vārdos un darbos. Pēc tās mācītājs pasludina grēku piedošanu jeb absolūciju.” Trešais veids ir individuālā grēksūdze, kas luterāņu vidū tiek izmantota samērā reti. „Daudz biežāk notiek tā saucamās dvēseles kopšanas sarunas (draudzes loceklim divatā ar mācītāju – L. Ģ.), kad kopā mēģinām meklēt Dieva prātu.”
M. Urdze uzsver, ka luterāņu izpratnē grēksūdze ir pakārtota kristībai, kur cilvēks ir saņēmis Jēzus apsolījumu, ka Viņš viņu nekad neatstās. “Kad esmu novērsies no Dieva un darījis sliktas lietas, es varu atkal atgriezties pie Jēzus un dzīvot Dieva žēlastībā, jo Jēzus apsolījums ir spēkā.”
Jāpiebilst, ka baznīcas reformu ierosinātājs, teoloģijas profesors Mārtiņš Luters pirmais vērsās pret to, ka grēksūdzē obligāti ir jāuzskaita visi grēki. Viņš pats, būdams augustīniešu ordeņa mūks, bija piedzīvojis, kādā izmisumā var nonākt, ja pašam ar saviem spēkiem ir jānopelna Dieva labvēlība un nav pārliecības, ka Dievs patiešām grēkus atlaiž.
Jāpiebilst gan, ka izcilais teologs arī vēlāk pats regulāri ir devies uz individuālo grēksūdzi, taču viņa pozīcija šai jautājumā bija stingra – cilvēkam nedrīkst uzspiest sūdzēt grēkus, bikts ir individuāla izvēle.
Smagā brīvības nasta
Pārsvarā cilvēkus, kuri izšķiras doties pie mācītāja uz individuālo jeb privāto grēksūdzi, to darīt mudina iekšējs nemiers, slikta sirdsapziņa un vainas apziņa. Pēdējā no tām Bībelē pirmoreiz konstatējama jau stāstā par Ādamu un Ievu, kad tika nobaudīts aizliegtais auglis. „Kāpēc tad Ādams un Ieva pēkšņi sāka slēpties? Kauna un vainas apziņas dēļ, jo bija pārkāpuši Dieva aizliegumu,” pauž M. Urdze. „Arī mums gribas slēpties un ir kauns, kad neesam rīkojušies pareizi. Lai aizietu uz grēksūdzi, vajag jau arī mazliet drosmes.” Mācītājs uzsver, ka izsūdzēt grēkus var ieteikt tiem cilvēkiem, kuri nespēj rast mieru. Turklāt to var darīt droši un atklāti, jo pastāv grēksūdzes noslēpums. Par grēksūdzes izpaušanu citiem pienākas smags sods – pat izslēgšana no baznīcas.”
Jautāts, vai garīdznieki, uzklausot grēksūdzi un pasludinot grēku atlaišanu, neveic ko līdzīgu psihologa funkcijai, M. Urdze atzīst, ka daļēji tā esot gan. „Dieva priekšā cilvēkam ir jāatbild par savu dzīvi. Ikvienam ir dota brīvība, kas dažkārt ir smaga un cilvēku sasaista. Savukārt mūsdienu psiholoģijā personīgās atbildības vietā vairāk piesauc bērnības traumas vai ārējus faktorus, kas nosaka mūsu rīcību. Mēs jau varam katrs pats ar saviem spēkiem mēģināt sevi attaisnot, trenēties domāt pozitīvi, bet bieži vien tas diemžēl neizdodas.”
Tā kā grēksūdzē tiek runāts par ļoti nopietnām, pat smagām lietām, jautāju, kā mācītājs pats spēj tikt galā ar negācijām. „Ir svarīgi, ka ir laiks lūgšanai, kad visu smago var likt Dieva priekšā un laist vaļā.”
Ņemot vērā, ka Latvijā jau ilgus gadus par mācītājām netiek ordinētas sievietes, sarunas noslēgumā M. Urdzem jautāju, vai, viņaprāt, arī sieviešu dzimuma teoloģe grēksūdzes laikā spētu rīkoties tikpat profesionāli kā stiprā dzimuma kolēģi, kas to ir darījuši jau gadsimtiem ilgi. „Kāpēc gan ne? Galvenais ir uzklausīt un pasludināt grēku piedošanu, nevis tiesāt vai atrast vainīgo. Es zinu, ka Vācijā daudzās draudzēs, kur kalpo mācītājas, tieši novērtē to, ka sievietes spēj labāk iejusties otrā nekā vīrieši.
Mana māte ir mācītāja Ziemeļanglijas latviešu evaņģēliski luteriskajās draudzēs, tāpēc man nav šaubu.”
UZZIŅAI:
Izšķir četru veidu grēksūdzes:
- sirds bikts – kad mēs katrs atsevišķi Dievam lūdzam piedošanu par saviem grēkiem savā sirdī;
- vispārējā bikts – sākoties dievkalpojumam, kur visa draudze kopīgi lūdz grēksūdzes lūgšanu un saņem mācītāja pasludināto Dieva piedošanu;
- grēksūdze draudzes priekšā – kad jānovērš publiski nodarījumi draudzes vidū un to praktizē ļoti īpašos gadījumos;
- privātā bikts – kad grēkus izsūdz un nožēlo Dievam mācītāja klātbūtnē.
Avots: Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mājaslapa.
Pirmpublicējumu sk. “Kurzemes Vārds” 01.10.2013. 12. lpp.