Kur „aug kājas” ļauniem darbiem?

Lāsma Ģibiete

 

Šķiet, nebūs cilvēka, kurš savā dzīvē ne reizes nebūtu saskāries ar lielāku vai mazāku ļaunumu, kas vēl ilgi atstāj rūgtas mieles. Vienam tā varētu būt apziņa, ka pasaulē valda un uzvar netaisnība, citam – pieredze, kad nodod vai kā citādi sāpina cilvēks, kuru kļūdaini esi uzskatījis par savu draugu. Šie piemēri rāda, cik atšķirīgas var būt ļaunuma „sejas”. Tādos brīžos rodas pārdomas, kas ir ļaunuma iemesls, kā to atklāt un vai iespējams ar ļaunumu cīnīties. Uz sarunu par šiem jautājumiem „Brīvbrīdis” aicināja Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Mārtiņu Urdzi.

 

 

Lāsma Ģibiete

 

Šķiet, nebūs cilvēka, kurš savā dzīvē ne reizes nebūtu saskāries ar lielāku vai mazāku ļaunumu, kas vēl ilgi atstāj rūgtas mieles. Vienam tā varētu būt apziņa, ka pasaulē valda un uzvar netaisnība, citam – pieredze, kad nodod vai kā citādi sāpina cilvēks, kuru kļūdaini esi uzskatījis par savu draugu. Šie piemēri rāda, cik atšķirīgas var būt ļaunuma „sejas”. Tādos brīžos rodas pārdomas, kas ir ļaunuma iemesls, kā to atklāt un vai iespējams ar ļaunumu cīnīties. Uz sarunu par šiem jautājumiem „Brīvbrīdis” aicināja Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Mārtiņu Urdzi.

 

Vai tiešām vainosim iedzimto grēku? 

Sarunas sākumā mācītājs atgādina, ka par ļauna darīšanu jeb nepaklausīšanu Dieva noteiktajam vēstīts jau pirmajās Bībeles lappusēs. „Svētajos Rakstos ļaunums pirmoreiz atklājas radīšanas stāstā, kad čūska, apšaubot Dieva norādes, kārdina Ievu, kura padodas, aizliegto augli nogaršo un dod to arī Ādamam. Ar šo stāstu kristīgā baznīcā tika pamatota mācība par iedzimto grēku,” pauž M.Urdze. „Pēcāk baznīcas tēvs Augustīns to saistīja ar seksualitāti. Jau ar ieņemšanas brīdi pēcnācējā tiek „ielikta” iekāre, kas pārmantojas kā iedzimtais grēks. Mūsdienu teoloģija neuzskata, ka iedzimtais grēks ir bioloģiski mantots, bet ka tas ir cilvēka būtības raksturojums, ka mēs dzīvojam “kritušā” pasaulē, nevis paradīzē un ka mums ar saviem spēkiem nav iespējams pārvarēt plaisu, kas mūs šķir no Dieva.”

 

Nenoliedzami, katrā indivīdā ir potenciāls nodarīt milzīgu ļaunumu, taču ikvienam garīgi veselam cilvēkam piemīt arī spēja atšķirt labo no ļaunā, kas mūs par savām izvēlēm dara atbildīgus. „Luteriskajā izpratnē cilvēks pats no sevis nevar kļūt svēts, viņam ir vajadzīga Dieva žēlastība, kas viņu dara brīvu. Turpinot par iedzimto grēku, jāpiebilst, ka tas mūsos manifestējas kā tukšuma izjūta, kas saistīta ar nāvi un bezjēdzību. Tieši šīs bailes no nāves ir „apakšā” daudzām cilvēka rīcībām tai skaitā – sliktajām.” Mācītājs iesaka šīs bailes apzināties unpaļauties uz to, ka Kristus ir miris un augšāmcēlies par ikvienu cilvēku, lai atklātu Dieva mīlestību un uzvaru par nāvi un grēku.”

 

Kur meklēt grēkāzi? 

Jautāts, vai mūsdienās cilvēki kļuvuši ļaunāki, mācītājs atbild: „Tam nu gan es nepiekrītu! Neaizmirsīsim, ka pagājušajā gadsimtā bija divi pasaules kari, kuru laikā darīja briesmu lietas. Tomēr jāatzīst, ka mūsdienās darīt ļaunu ir daudz lielākas iespējas nekā agrāk, piemēram, tehnikas progresa dēļ. 

 

Pret ļaunumu ar ļaunumu? 

Kā tad rīkoties, ja kāds ir nodarījis pāri? „Vēlme atriebties ir dziļi cilvēcīga; nereti dusmās tik ļoti gribas sodīt un dod pretī! Viens no valsts pamatuzdevumiem ir nodrošināt taisnīgu tiesu par pāridarījumiem un pasargāt savus iedzīvotājus no noziedzniekiem. Tomēr vēlams atcerēties, ka atriebjoties cilvēks nekādu mieru neiegūs! Piedzīvotais ļaunums mūs var lēnītēm „sadrupināt” no iekšienes un vēl turpināt postīt visu atlikušo dzīvi,” pauž M.Urdze, piebilstot, ka izvēle – atriebties vai mēģināt piedot – ir katra paša ziņā, ikvienam cilvēkam dota izvēles brīvība. „Piedošana ietver dažādas lietas: viena no tām ir mēģinājums izprast sava ienaidnieka rīcību. Tas, ka mēģinu izprast pāridarītāju, nebūt nenozīmē, ka viņa rīcību attaisnoju. Piedošana ir salīdzināma ar ceļu un to nav iespējams nokārtot tikai ar prātu. Savas „smagās lietas” mēs varam likt Dieva rokās, tai skaitā arī atriebību. Ne jau velti Tēvreizes centrā ir piedošana.”

 

Pirmpublicējums - laikraksta "Kurzemes Vārds" rubrikā "Brīvbrīdis" 16.06.2014.