Par Bībeles dievišķo inspirāciju

1. Ievads

Atšķirīgā Bībeles izpratne mūsdienās ir viens no galveniem šķelšanās iemesliem starp šodienas kristiešiem. Šeit izkristalizējas vesela virkne problēmu, sākot no dažādiem viedokļiem par vēstures nozīmi un dabas zinātnes atklājumiem, un beidzot ar ētiskiem jautājumiem un teoloģiskiem vērtējumiem. Es nevēlos vēl vairāk sašķelt, bet norādīt uz problēmām, kuras tā vai citādi ir jārisina. Mēs nevaram izlikties it kā problēmu nebūtu.

Jautājums ir par attiecībām starp cilvēcīgo un dievišķo Bībelē. Šīs attiecības var dažādi noteikt. Vai Bībele ir Dieva vārds katrā tās burtā, vai Bībele satur Dieva vārdu, vai tā vispār ir tikai cilvēka vārds, kā to apgalvo ateisti? Vai arī, paralēli Atanasija ticības apliecībā teiktajam par Kristus cilvēcīgo un dievišķo dabu, arī Bībele ir reizē Dieva un cilvēka vārds? 

Ja Bībele ir pilnībā Dieva vārds, kā tikt galā ar tām vietām Bībelē, kuras liekas pretrunīgas? Vai mēs, nostādot visus Rakstu vārdus vienādā līmenī, nenonivelējam atšķirības un neizmainām teksta būtību? Ja Bībele tikai satur Dieva vārdu, kā to atšķirt no cilvēcīgā? Vai šeit neveidojas jauns “kanons kanonā”, kas ir pakļauts cilvēka subjektīvai pieejai un laika izpratnei? 

 

2. Lutera mācība par Dieva vārdu kā bauslība un evaņģēlijs 

Tāpat kā Baznīcas tēvi arī Mārtiņš Luters uzskatīja Bībeli kā Dieva iedvesmotu. Tomēr viņš nevērtēja visas tās grāmatas vienlīdzīgi. Piem., Jēkaba vēstuli un Jāņa atklāsmes grāmata viņam pārāk nepatika, tāpēc, ka, pēc Lutera domām, šeit netiek skaidri sludināts evaņģēlijs. Lai gan Luters daudzās vietās uzsver Bībeles kā Dieva vārda nozīmi, viņš to varēja ļoti brīvi lietot tad, kad apstākļi to prasīja. Piem., Luters noliedza zemnieku prasības pēc taisnīgākas dzīves, ko tie pamatoja ar Bībeles pantiem. Pēc Lutera domām Dieva vārdu var saprast tikai tad, ja pareizi atšķir bauslību no evaņģēlija. Evaņģēlijs attiecas vienīgi uz garīgām lietām. Bauslības pirmais lietojums ir novest pie grēka atziņas, bet otrais ir nodrošināt, ar valdnieku un citu Dieva iestādītu iekārtu starpniecību, pasaules pastāvēšanu pret ļaundariem un velnu. Valdnieki lai pilda savu pienākumu, vadoties pēc mīlestības un lietojot savu prātu (sk. M. Luters, Par laicīgo varu, 1523). 

Vienprātības grāmata neizvērš nekādu īpašu mācību par Svētajiem Rakstiem. Atšķirībā no Lutera, tā pieņem vēl trešo bauslības lietojumu – tas ir mācīt kristiešus, kā ierobežot savu grēcīgo dabu (sk. Konkordijas formula VI., Vienprātības grāmatā, 483-484. lpp.).

 

3. Verbālās inspirācijas teorija 

17.gadsimtā, kā reakcija uz katoļu centieniem nostiprināt Baznīcas un tradīcijas autoritāti Svēto Rakstu skaidrošanā, luteriskā ortodoksija izveidoja sistemātisku mācību par Bībeles dievišķīgumu. Luteriskās ortodoksijas pārstāvis Dāvids Hollacs raksturoja inspirāciju sekojoši: “Visi vārdi, bez izņēmuma, kas ietverti svētajā manuskriptā, bija praviešu un apustuļu spalvām Svētā Gara nodiktēti” (citēts pēc K.E. Brātens, Luteriskās teoloģijas principi, 6. lpp.). Millers savā dogmatikā uzsver Svēto Rakstu verbālo inspirāciju, “kurā Svētais Gars iedvesa Dieva rakstniekiem burtiski pierakstāmus vārdus” (D.T. Millers, Kristīgā Dogmatika, 128. lpp.). Tālāk viņš citē Hollacu: “Rakstos ir iekļauti vēsturiski, hronoloģiski, astronomiski, zinātniski un politiski materiāli, kuri – neraugoties uz to, ka tie pestīšanai faktiski nav nepieciešami, – tomēr ir daļa no Dieva atklāsmes, jo iepazīšanās ar tiem krietni vien sekmē Svēto Rakstu mācības un morālo priekšrakstu skaidrošanu. Ja no dievišķās inspirācijas ir atkarīgi vienīgi Rakstos iekļautie ticības noslēpumi, bet viss pārējais, ko var atklāt arī dabā, ir atkarīgs vienīgi no dievišķās vadības, tad nebūt ne visi Raksti ir inspirēti. Bet Pāvils apgalvo, ka visi Raksti ir Dieva inspirēti. Tādēļ dievišķi atklāti un inspirēti ir ne tikai ticības noslēpumi, bet arī citas Rakstos atklātās patiesības, kuras var novērot arī dabā.” (turpat, 130 lpp.) “Dievišķā inspirācija, ar kuras starpniecību apustuļi no Svētā Gara tieši saņēma tēmas un vārdus, kas bija jāizrunā vai jāpieraksta, pasargāja viņus no jebkādām kļūdām sludināšanā, kā arī dievišķā Vārda pierakstīšanā.” (turpat, 131. lpp.) Motivācija, saturs un forma – viss ir Svētā Gara dots. 

Millers, sekojot luteriskās ortodoksijas pārstāvjiem, raksturo Bībeli kā Dieva vārdu ar četrām dievišķīgām īpašībām:

dievišķa autoritāte – dievišķa iedarbība – dievišķa pilnība – dievišķa skaidrība. 

Ko tas nozīmē? 

Dievišķa autoritāte izpaužas tā, ka tā “izraisa un uztur ticību Spavām mācībām ar pašu Rakstu Vārdu palīdzību (Rom 10,7)”- to sauc par kauzatīvo autoritāti. Normatīvā Bībeles autoritāte ir tā, kas palīdz atšķirt patiesību no meliem (Millers, 146. lpp.). 

Dievišķa iedarbība – Svētajiem Rakstiem ir radošs spēks izraisīt cilvēkā ticību un patiesu svēttapšanu, “pat ārpus to lietošanas” (Millers, 157. lpp.). 

Dievišķa pilnība – Svētie Raksti mums māca visu, kas ir nepieciešams pestīšanai (turpat, 161. lpp.); nav vajadzīga nekāda veida papildināšana no citiem avotiem attiecībā uz zināšanām par Dievu un Viņa atklāsmi. 

Dievišķa skaidrība – Svētie Raksti ir skaidri, tos var saprast ikviens ar vidēja līmeņa intelektu apveltīts cilvēks, vismaz pestīšanai nepieciešamos jautājumos (turpat, 162. lpp.). Svētie Raksti skaidro paši sevi, un tumšākās vietas var izskaidrot caur gaišākām. 

Atšķirībā no luteriskās ortodoksijas, kura, nosakot šīs Dieva vārda īpašības, vērsās pret katoļu baznīcas Bībeles skatījumu, Millers centās arī pasargāt Bībeli no liberālās Bībeles pētniecības. 

 

4. Svēto Rakstu liecība 

Izejot no principa, ka pareizo izpratni par Bībeli mēs atrodam turpat, es vēlos vispirms apskatīt vietas, kuras varētu mums palīdzēt tālāk. Konservatīvie Bībeles pētnieki uzsver sekojošās vietas:

2. Pēt. 1,20-21: “Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams; jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.”

Šī vieta attiecas uz Vecās Derības praviešiem. 

Jņ. atkl. 22,18-19: “Es apliecinu katram, kas dzird šīs grāmatas pravietojuma vārdus: Ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā.” 

Šeit tiek draudēts tam, kas pieliek vai atņem kaut ko no Jāņa atklāsmes grāmatas. Arī šeit nav runa par visu Bībeli. 

2. Tim. 3,16.17.: “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” 

Ar “rakstiem” šeit ir domāti Vecās Derības raksti, kuri pēc vēstules autora domām ir “theopneustos”, ar “Dieva dvašu” radīti, līdzīgi cilvēka radīšanai 1. Moz. 2. nod. Šeit nav teikts, kā šī inspirācija ir jāsaprot. Vispār Bībelē nav neviena vieta, kura izteiktu kaut ko par to, kā tā ir jāsaprot kopumā. 

Lai saprastu Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās nozīmi, pirmie kristieši meklēja atbildes Rakstos, t.i. bauslībā un praviešos, jo viņiem vēl nebija Jaunās Derības. 

Apustulis Pāvils saka “Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai; ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu” (2. Kor. 3,5-6). Ir jāatšķir burts no Gara. Lai nepaliktu bauslības garā, ir jāskatās uz Kristu. “Bet viņu (t.i. Izraēla bērnu) sirdis tika nocietinātas; jo līdz šai dienai tas pats apsegs paliek un, lasot Veco Derību, nevar tikt atsegts, jo tas zūd ar Kristu” (2. Kor. 3,14). Iemesls, kas neļauj Viņu saskatīt, ir nocietinātās sirdis. Līdzīgi izsakās arī Jēzus, kur iet runa par šķiršanos:

“Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas nav bijis” (Mt.19,8).

Pāvils no vienas puses kritizē bauslību kā ceļu uz pestīšanu (Gal. 3), bet no otras puses viņš uzskata bauslību par vajadzīgu, jo tā atklāj mūsu grēku (Rom. 7,7-13). 

Par Dieva vārdiem Pāvils nosauc savu mutisko evaņģēlija sludināšanu (1. Tes. 2, 13). 

Pāvils apliecina: “To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami” (1. Kor. 2,13). Apustulis saka, ka Korintas kristieši paši ir Kristus vēstule, ko ir rakstījis Svētais Gars (2. Kor. 3,3). Pāvils pats neuzskatīja, ka viņa vēstules pilnībā ir Dieva vārds. Piem., 1. Kor. vēstulē viņš saka, ka neatceras, vai Korintā, blakus Stefāna namam, ir vēl kādu kristījis (1. Kor. 1, 16).[2]

Jāņa evaņģēlijā Kristus tiek apzīmēts par “Dieva vārdu, kas tapa miesa un mājoja mūsu vidu” (Jņ. ev. 1,14); līdzīgi Jņ. atkl. 19,13. 

Mateja evaņģēlijā mēs redzam, salīdzinot ar Pāvilu, atšķirīgu bauslības vērtējumu (sk. vairāk: U.Luz, Das Evangelium nach Matthaeus, Bd.1, 229-230.lpp.). Jēzus kalna runā saka “Nedomājiet, ka esmu nācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku: tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena rakstu zīmīte, ne rakstu galiņš no bauslības, iekams viss notiek” (Mt. 5,17-18). Jēzus ar savu darbību un mācību piepilda Tēva patieso gribu, un Viņš to sagaida arī no saviem mācekļiem. Pēc Mateja ev. – Jēzus ir kungs arī par bauslību: “Stāv rakstīts …, bet Es jums saku …” (Mt. 5, 21ff.). Mateja ev. Jēzus pieprasa pirmā kārtā pildīt tiesu, žēlastību un ticību, – bet tas nenozīmē, ka ir atcelti toras (bauslības) rituālie likumi (piem., Mt. 23,23.26 vai 24,20).[3]  Jēzus saka: “Šo jums bija darīt un to neatstāt” (Mt. 23,23). 

Kāpēc Pāvila vēstulēs un Mateja evaņģēlijā mēs atrodam tik atšķirīgu pieeju? 

Atbilde ir vienkārša: abiem ir dažādi adresāti. Matejs rakstīja jūdu kristiešiem pēc tempļa sagraušanas. Viņš nevēlējās, ka Vecā Derība zaudē savu nozīmi. Pāvils rakstīja kristiešiem, kas bija grieķi vai romieši. Pāvils nepieprasīja, lai bijušie pagāni pilda visu bauslību, piem., apgraizīšanu vai šķīstīšanas likumus, jo uzskatīja, ka pestīšanai būtiska ir ticība Kristum, nevis bauslības darbi. Kopīgais Pāvilam un Matejam – mīlestība ir bauslības piepildījums (sk. Gal. 5,14; Mt. 22,36-40). 

Līdz ar to mēs nonākam pie principiāla konstatējuma:

Bībeles atsevišķās grāmatas ir rakstītas dažādiem cilvēkiem dažādās vietās un dažādos laikos. Mums ir tikai jāuzšķir satura rādītājs, lai to redzētu. Piem., ja salīdzinām Pāvila vēstuli Galatiešiem un viņa Pirmo vēstuli tesaloniķiešiem, mēs redzam, ka Pāvils ir satraukts par galatiešu kristiešu nostāju, bet tesaloniķiešus viņš slavē. Ja tagad kāds sajauktu adresātus, iznāktu, ka Pāvils veicina maldus un kritizē attīstību. Tas nozīmē, ne viss ir domāts visiem. Kas vienam ir Dieva vārds, otram ir par apgrēcību. Ja izraujam vārda saknes no zemes, tad mēs šo vārdu sakropļojam un vārds iegūst citu nozīme, nekā tam bija sākumā. 

Dieva vārds nav vispārīgs vārds, bet vārds kādam, tas ir konkrētam cilvēkam konkrētā laikā (W. Marxsen, Der Streit um die Bibel, 81.-86.lpp). 

Tas palīdz mums izprast, kāpēc Bībelē ir atrodami četri evaņģēliji, nevis viens; kāpēc Sam./Ķēn. grāmatās stāstītie notikumi tiek vēlreiz atspoguļoti Laiku grāmatās; kāpēc desmit baušļi tiek atkārtoti; Jūdas vēstule atkārtota 2. Pēt. vēst. u.t.t.). 

Šie atkārtojumi bija nepieciešami, lai cilvēkiem varētu labāk sludināt Dieva vārdu, jo laiki vai apstākļi bija mainījušies, bija iegūta jauna informācija u.c. Piem., Lūkas evaņģēlija sākumā, evaņģēlists saka, ka jau daudzi ir sākuši aprakstīt šīs lietas, bet, tagad arī viņš vēlās “to pēc kārtas uzrakstīt, lai tu (tas ir Teofīls) pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma” (Lk. 1,3-4)Pētījumi rāda, ka evaņģēlists Lūka lietoja Marka evaņģēliju kā vienu no saviem avotiem. Lūkas labo vēsti gribēja pasniegt citā, pārliecinošākā variantā, lai Teofils u.c. kristieši Romā varētu to labāk izprast. 

Mēģinājumi harmonizēt Bībeles atšķirības neņem vērā vēsturisko situāciju un konkrētos apstākļos. Tā ir vardarbība gan pret tekstu, gan pret šodienas šī vārda klausītājiem, kas dzīvo pavisam citā situācijā. Daži piemēri:[4]

Salīdzinot evaņģēlijus, mēs redzam, ka ir lielas atšķirības starp tā sauktiem

sinoptiskiem evaņģēlijiem, – Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijiem, no vienas puses un Jāņa evaņģēlija no otras puses. Piem., kā izskaidrot faktu, ka sinoptiskajos evaņģēlijos Jēzus izdzen tirgotājus un naudas mijējus no tempļa īsi pirms Viņa apcietināšanas, bet Jāņa evaņģēlijā tas notiek Jēzus darbības sākumā, trīs gadus pirms Viņa krusta nāves (Mt. 21,12.13; Mk. 11,15-18; LK. 19,45-46 – Jņ. 2,13-22)? Vēsturiski kritiskā metode saka, ka Jāņa evaņģēlijs, salīdzinot ar sinoptiskiem evaņģēlijiem, ir radies vēlāk, lai gan arī šeit ir atrodama informācija, kura var būt ļoti veca. Tomēr Jāņa evaņģēlijs kopumā ir vairāk meditācija par Jēzu, nevis Viņa vārdu un darbu apkopojums (sk. E. Charpentier, Fuehrer durch das Neue Testament, 124-125. lpp.). 

• Pāvila vēstulē Galatiešiem (Gal. 2,11-14) Pāvils stāsta par strīdu ar apustuli

Pēteri, kas izcēlās par jautājumu, vai jūdi drīkst kopā ar pagāniem sēdēt pie viena galda un ieturēt mielastu. Pēc bauslības jūdi, kam ir šāda kopība ar pagāniem, kļūst nešķīsti. Daudzi jūdi, kas bija kļuvuši par kristiešiem, uzskatīja, ka šī prasība ir spēkā. Turpretī Apustulis Pāvils, sludinot evaņģēliju pagāniem, to neievēroja. Pāvils raksta, ka viņa apmeklējuma laikā Jeruzalemē viņš panāca vienošanos ar vadošām toreizējās baznīcas galvām, ka pagāniem nav jāizpilda nekādi priekšnosacījumi (Gal. 2,6). Apd. 15,29 liecina par citu šīs tikšanās izpratni. Tur Jēkabs saka, ka pagānu kristiešiem ir jāatturas “no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības”.Kā mēs varam izvērtēt, kā bija patiesībā? 

• 2. Sam. 24. nodaļā tiek stāstīts par Dāvidu, kurš izdarīja tik lielu grēku, ka

Dievs viņam lika izvēlēties vienu no trim sodiem: trīs gadus bads, trīs mēnešus bēgšana no ienaidniekiem vai trīs dienas mēris. Tā kā Dāvids nevarēja izšķirties, Dievs izvēlējās sodīt viņu ar mēri, kura rezultātā mira 70 000 cilvēki. Kas tas bija par grēku, kas Dievu tik ļoti sadusmoja? Nē, tā nebija laulības pārkāpšana ar Batsebu, bet tautas skaitīšana pēc Dāvida pavēles (sk. Paul Gibson, Discerning the Word, 50-51.lpp.). Šis stāsts norāda uz vairākām būtiskām problēmām, tāpēc ir vērts paskatīties mazliet dziļāk. 

Pirmā problēma – mums, acīm redzot, ir ļoti selektīva pieeja, lietojot Bībeli. Es nekad neesmu dzirdējis, ka baznīca būtu izteikusies pret tautas skaitīšanu. Ja uzskata, ka katrs Bībeles vārds ir Dieva Vārds, tad vajadzētu vismaz pārdomāt savu attieksmi pret šo lietu. Līdzīgi ir ar citiem baušļiem, piem., ar aizliegumu ņemt augļus (2. Moz. 22,24; 5. Moz. 23,20; Ec. 18,13), kas tika ievērots līdz 15. gs. – arī Luters vēl rakstīja niknu rakstu pret augļu ņemšanu.[5]  To pašu var teikt par Vecās Derības sociālo likumdošanu. Neviens neko nesaka, ja jauniesaucamie karavīri vai tiesneši nodod zvērestu, ko Jēzus aizliedz (Mt. 5,33-37). Parasti konservatīvie pārmet liberāliem kristiešiem, ka tie lieto Bībeli tikai pēc savām vajadzībām, bet šeit iznāk, ka arī konservatīvie kristieši izvēlas tās vietas, kuras tiem ir tuvākas, un neklausa visai Bībelei. 

Otrā problēma ir priekšstats par Dievu, kas parādās šajā stāstā.

2. Sam. 24,1.p. mēs lasām: “Tad Tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Israēlu, un viņš skubināja Dāvidu pret tiem, sacīdams: “Ej uns saskaiti Israēlu un Jūdu!” Tātad iznāk, ka Dievs pats visu šo lietu iesāka. Nenoliedzami, ka pasaulē ir lielas ciešanas, bet tas nenozīmē, ka mēs to nevaram dažādi skaidrot. Ja tas ir Dievs, kas vispirms kārdina un pēc tam tik bargi soda, tad šo priekšstatu par Dievu var ļoti grūti apvienot ar to Dievu, kas ir radījis labu pasauli un kas parādās Kristū. Tad Marcionam bija vismaz daļēja taisnība, izveidojot pirmo Svēto Rakstu kanonu, no kura bija izmesta ārā Vecā Derība. Viņš tur saskatīja citu Dievu. Manuprāt, mēs pēc Sibīrijas un Holokausta nevaram sacīt, ka tādas katastrofas ir Dieva sods, vai vēl vairāk, Dieva izraisītas. Vienīgā atbilde, ko es saskatu, ir atrast Kristu šajās ciešanās. 

Trešā problēma parādās, ja mēs salīdzinām 2. Sam. 24 ar 1. Laika 21. Neskatoties uz skaitļu atšķirībām, 1. Laiku gr. atklājās, ka, nevis Dievs, bet sātans kārdināja Dāvidu saskaitīt Israēlu. U. Sārnivāra savā grāmatā “Vai Bībelei var uzticēties” eleganti apiet šo problēmu, sakot, ka “Dievs atļāva sātanam pamudināt Dāvidu sarīkot tautas skaitīšanu” (286. lpp.). Es šaubos, vai tas ir tik vienkārši. Abās vietās šis stāsts ir tieši saistīts ar tempļa celtniecības vietu, jo tā atrodas tur, kur Dāvids liek būvēt altāri, lai pasargātu Jeruzalemi no mēra. Es piekrītu aņgļikānu bijušajam arhibīskapam Kerī (Carey), kas saka, ka Laiku gr. autoram teoloģisku iemeslu dēļ nebija pieņemami, ka Dievs pats izraisīja visu šo lietu (George Carey, I believe, 45.lpp.). Kā var griezties pie Dieva Viņa svētajā vietā, ja šī vieta atgādina par Dieva dusmām, kas pārsniedz jebkuru mēru? Tas nozīmē, ka mūsu priekšstats par Dievu nav vienāds visos laikos, bet mainās. To atspoguļo pati Bībele. 

Bībeles pētniecība saka, ka Laiku grāmatas ir rakstītas pēc Bābeles trimdas starp 4. un 2. gs. pirms Kristus. Turpretī Samuēla grāmatas ir rakstītas daudz agrāk. Tas, ka nevaram spriest, kāda bija vēsturiskā patiesība, nenozīmē, ka šeit u.c. stāstos nevar būt teoloģiska patiesība.  Sārnivāra mēģinājums, glābt situāciju, ir tīri ideoloģisks. Viņa pieņēmums, ka Bībelē nav pretrunas, nosaka, ka tās tur arī nedrīkst būt. 

 

5. Secinājumi 

Kā mēs redzējām, Bībeles autori apliecina, ka ir inspirācija. Nekur netiek prasīta ticība katra Bībeles vārda dievišķai inspirācijai. Mums ir skaidri jāapzinās, ka Jaunā Derība sludina Kristu un ka Kristus nav pretrunā ar Vecās Derības centru. Dievs pats Sevi atklāj cilvēku vēsturē. Vecās Derības pamatā ir Eksodus stāsts – Dievs atbrīvo savu tautu no Ēģiptes verdzības un ved to uz apsolīto zemi, dāvinot tai bauslību. Jaunā Derībā tas ir Lieldienu notikums, kas met jaunu gaismu uz Kristus ciešanām un krusta nāvi. Šie abi notikumi tiek apliecināti atkal un atkal – katra paaudze atklāj no jauna, ko nozīmē uzticēties Dievam, kas atbrīvo no nāves spēkiem, uzticēties evaņģēlijam. Bībeles autoritāte ir pamatota tās galvenajā vēstī, ko mēs saņemam ticībā. 

Vēsturiski kritiskā metode palīdz atrast teksta pirmatnējo nozīmi un saprast teksta vēsturi. Mēs labāk saprotam tekstu, ja zinām vēsturisko aizmuguri. Tas nenozīmē, ka vietas, kuras ir jaunākas, ir maznozīmīgas. Arī šīm vietām ir sava, teoloģiska nozīme. Šeit atspoguļojas Dieva vārda tulkošanas process no vienas kultūras uz citu pāri laika robežām. Tomēr pastāv iespēja, ka atsevišķās vietās tika sludināts cilvēka, nevis Dieva vārds. Strīds par to, kādas rakstu vietas ir jāpilda, ir jau atrodams pašā Bībelē, piem., konfliktā starp Pāvilu un Pēteri u.c. jūdu kristiešiem par bauslības ievērošanu pagāniem. Kāpēc mēs šodien dodam priekšroku Pāvilam, nevis Jēkabam vai Jēzum, kā to atspoguļo Mateja evaņģēlijs? 

Pastāv vēl viena būtiskāka dogmatiska problēma mācībā par Bībeles verbālo inspirāciju. Jāņa ev. 1. nod. ir sacīts, ka Kristus ir vārds, kas tapa miesa. Apustulis Pāvils saka, ka šī manta ir ietērpta trauslā traukā (1. Kor. 4, 7). Caur grūtībām un ciešanām Pāvils un viņa līdzstrādnieki apliecina Kristu. To pašu var teikt arī par Bībeli. Dieva vārds Bībelē ir apslēpts, to nevar saprast, vienkārši atkārtojot standarta formulas. Liecība par Dieva atklāsmi ir pakļauta vēsturiskām pārmaiņām. Tā ienāk cilvēku pasaulē, kur valda grēks un varas kāre, kur ir ciešanas un izmisums. Katrs, kas lasa Bībeli, dara to ar sava laika acīm. Mācītāja uzdevums ir sadzirdēt, ko Bībeles autori gribēja teikt, un uztvert, kādā situācijā atrodas cilvēki šodien. Tas prasa piepūli un darbu. Lai varētu sludināt evaņģēliju, ir jābūt ļoti piesardzīgam, lai nesajauktu paša vēlmes un aizspriedumus ar to, ko vēstīja Bībeles autori. Ja ortodoksālais luterisms identificē Bībeli pilnībā ar Dieva vārdu, tas vairs neatbilst Lutera teiktam, ka “īstā mēraukla, ar kuru vērtējam visas grāmatas – skatāmies vai tās izsaka Kristu vai nē” (citēts pēc K.E. Brātens, Luteriskās teoloģijas principi, 2.lpp.).[6]

Verbālās inspirācijas teorija noliedz Bībeles cilvēcīgumu un neņem nopietni inkarnācijas notikumu. Ja nu reiz Dievs ir izvēlējies atklāt sevi cilvēcīgos vārdos, tas nozīmē, ka Viņš riskēja. Riskēja, ka Viņu nepazīs, bet sajauks ar cilvēcīgām kategorijām.[7 Ticības patiesību nevar zinātniski vai bībeliski pierādīt, var vienīgi uzticēties Svēto Rakstu solījumiem. Šo ticību var modināt tikai Svētais Gars. Apgalvojot, ka Svētie Raksti paši no sevis rada ticību un paklausību, luteriskā ortodoksija neatšķīra vairs Svēto Garu no Bībeles, kaut arī pēc tradīcijas Svētais Gars ir tas, kas dāvina ticību (sk. Brātens, 6. lpp.). 

Autori, kas rakstīja Bībeli, bija Svētā Gara inspirēti, jo viņi uzticējās sludinātam vai rakstītam Dieva vārdam, Viņa solījumam, atpestīt no grēka un ļaunuma varas. Tas nenozīmē, ka automātiski visi viņu vārdi būtu attiecināmi arī uz mums, jo ir jāatšķir laika ietērps un galvenais saturs. Mēs Bībeles vārdus nevaram saprast bez interpretācijas. Bībelē verdzība un daudzsievība bija akceptēta realitāte, un mums pat prātā nenāk, to atkal ieviest. Mēs šodien dzīvojam citos laikos, bet vēl aizvien strīdamies par to, vai ir jāpārņem Svēto Rakstu uzskati par homoseksualitāti un par sieviešu lomu dievkalpojumā un sabiedrībā. 

Pēc Vienprātības grāmatas bauslība attiecas arī uz kristiešiem. Tajā nav atbildes, vai visa bauslība ir jāpilda, vai tikai daži baušļi, un ja tā, kāpēc? Ja uzskatām, ka katrs Bībeles vārds ir Dieva vārds, tad ir arī jāpilda visa bauslība, piem.:

• sievietēm jāapsedz savus matus lūgšanas laikā (1.Kor. 11), jāmācās klusībā, tās nedrīkst būt par skolotājām (1. Tim. 2,11-12),
• sievietes vispār nedrīkst šķirties, bet vīrieši tikai sievas netiklības dēļ (Mt. 19,9),
• spītīgi un nepaklausīgi dēli (5. Moz. 21,18-21), laulības pārkāpēji, homoseksuālisti (3. Moz. 20,10-11) u.c. jānomētā ar akmeņiem,
• mācītāji nedrīkst saņemt algu piemaksu no bankā noguldītās naudas procentiem (5. Moz. 23,20; Ec. 18,13),
• u.t.t. 

Vai šādas prasības atbilst Jēzus mācībai par Dieva valstību, tas ir cits jautājums. Man tās drīzāk atgādina bīstamas sektas pazīmes. 

Bībeles dažādība liecina par divām lietām: pirmkārt, cilvēcīgie vārdi nevar aptvert Dievu pilnībā. Akceptēt šo faktu, nozīmē būt uzmanīgam ar absolūtām patiesībām, it īpaši morāles jautājumos. Tikai tā mēs sargājam Dieva suverenitāti, un neizveidojam sev tēlu pēc sava priekšstata. Galīgo patiesību Gars mums atklās tikai tad, kad šī pasaule būs nākusi pie sava mērķa. Ja pieņemam ētisku lēmumu, tad tas nevar pamatoties vienīgi uz to, ka tā ir Bībelē rakstīts. Jautājums ir jāizvērtē Trīsvienīgā Dieva priekšā, lietojot savu prātu un savu sirdi, kā arī mūsdienu zināšanas – un pat tad, ja tas tā ir izdarīts, mēs nevaram būt pilnīgi droši, ka nekļūdamies. 

Otrkārt, Dieva vārds ir jātulko aizvien atkal, lai tas varētu sasniegt savu mērķi. Lai tas notiktu, mums ir jāpārbauda pašiem sevi, vai mums nav tās cietsirdīgās sirdis, kas neļauj mums saskatīt pašu galveno – Jēzu Kristu, kas mums dāvina jaunu dzīvi nevis burta kalpībā, bet Svētā Gara spēkā. 

 

Lietotā literatūra:

Anderson B.W. The Living Word of the Bible. – London, 1979

Brātens, K. Ē. Luteriskās teoloģijas principi. – CEĻŠ, 2001.

Carey, G. I believe. – London, 1991.

Charpentier, E. Fuehrer durch das Neue Testament. – Duesseldorf, 1983.

Edwards, D. L. with Stott, J. Essentials. A liberal – evangelical dialogue. – London, 1990.

Elert, W. Der christliche Glaube. Grundlinien der Lutherischen Dogmatik. – 1956.

Gibson, P. Discerning the Word. The Bible and Homosexuality in Anglican Debate.- Toronto, 2000.

Luther, M. Luthers Werke in Auswahl, izdots no Clemen, O., tajā: Von weltlicher Oberkeit, wie weit man ihr Gehorsam schuldig sei, Bd. 2, 1950, 360-394.

Luz, U. Evangelisch-Katholischer Kommentar zum Neuen Testament. Das Evangelium nach Matthaeus, Bd.1. – Zuerich, 1992

Marxsen, W. Der Streit um die Bibel. Gelsenkirchen-Buer, 1965.

Millers, D. T. Kristīgā Dogmatika. – Luterisma mantojuma fonds,1999.

Sārnivāra, Ū. Vai Bībelei var uzticēties. – Augsburgas Institūts, 2001

Vielhauer G. Geschichte der Urchristlichen Literatur. – Berlin 1978.

Vienprātības grāmata, Liber Concordiae. – Augsburgas Institūts, 2001. 

Liepājā, 2003.gada 10.augustā

Mārtiņš Urdze