Tikai tad, kad apzinos - ar sūdzībām pats sevi gremdēju, es sākšu meklēt ceļu to pārtraukt

Nu esmu vienmēr ar tevi, tu ņem mani aiz labās rokas, ar savu padomu vadi mani, vēlāk tu godā mani pieņemsi! /73.psalms, 23-24.pants/   Izrauti no kopsakarības, šie 73.psalma panti var likties kā pārlaicīga patiesība, kas izpauž kāda ļoti nobrieduša, ticīga cilvēka paļāvību uz Dievu. Man var likties, ka esmu tālu no šādas nosvērtības un uzticēšanās Dieva vadībai. Tomēr, lasot visu 73.psalmu, parādās pavisam cita aina.   

Atklājas, ka šis psalms lielā mērā ir apsūdzība par dzīves netaisnību, tas pauž dziļu neapmierinātību ar to, kā šī pasaule ir iekārtota: Bet man teju vai sametās kājas, gandrīz vai misējās solis - es sāku apskaust katru iznireli, kad palūkojos, cik ļaundariem labi!

Daudziem cilvēkiem patīk sūdzēties - par valdību, par veselību, par laiku. Lasītāju komentāri internetā ļauj dziļi ieskatīties cilvēku dvēselēs, jo tie ir anonīmi. Šeit parādās milzīga neapmierinātība, skaudība un nenovīdība. Tā ir dabīga lieta, ka mēs salīdzinām sevi ar citiem, tomēr šeit vairs nav tīra salīdzināšanās, te es ar savu sūdzēšanos vēlos parādīt savu pārākumu, ka esmu gudrāks par visiem citiem un ka varu atļauties citādi domājošos pazemot un par tiem ņirgāties. Cik lielai ir jābūt vēlmei pēc atzinības un uzmanības, ka var tik dziļi nolaisties!? 

Nelaime ir tā, ka tīra sūdzēšanās neko neizmaina. Es tikai leju ūdeni uz savu neapmierinātību, lai uz vienu mirkli izjustu pārākuma apziņu. Bet valdība turpina rīkoties tā, kā viņai tas liekas pareizi, mans veselības stāvoklis drīzāk pasliktinās - asins spiediens iet uz augšu, un arī laika apstākļi nedomā lasīt vai uzklausīt manas sūdzības. Pastāv liels risks, ka šī mana apsēstība ar negatīvo pāriet slimības nākamajā stadijā, ka rodas dziļš rūgtums un naids uz visu pasauli. Aprunāšana un anonīmas sūdzības nav tik nevainīgas, kā liekas. Būtībā šeit parādās liels garīgs tukšums, milzīgs mīlestības deficīts. 

Tikai tad, kad es apzinos, ka ar sūdzībām pats sevi gremdēju, es sākšu meklēt ceļu, kā to pārtraukt. Psalmists atrada savu atbildi, kad gāja uz dievnamu. Šeit viņš piedzīvoja Dieva klātbūtni, kas lika viņam skatīties pavisam citādi uz daudzām lietām. Viņš saka: Kas man debesīs? Kad tu kopā ar mani-  neko nevēlos virs zemes! Nīks mana miesa un sirds, bet manas sirds klints un daļa - Dievs mūžam! Tas patiešām tā ir, ka Dieva mīlestība dziedina. Tā aizpilda tukšumu manī, tā ļauj man elpot brīdī, kad sāk nomākt domas par savu nepilnību un mazvērtību. Paļāvība uz Dievu izrauj ļaunuma sakni un sēj mieru, prieku un pateicību. 

Tas nenozīmē, ka ir jāpieņem netaisnība un ciešanas bez vārda ierunas. Uzticēšanās Dievam atbrīvo mani no tukšām sūdzībām, lai varētu reāli sākt risināt lietas, meklēt ceļus, kā rīkoties un būt par Jēzus sekotāju, kas nes tālāk to gaismu, ko Viņš ir devis. Lai Dievs ar Savu klātbūtni piepilda Jūsu dzīvi un dāvina gaismu un prieku! Āmen! 

Mārtiņš Urdze