El pasado día 16 Enero nos reunimos 15 voluntarios y ex-voluntarios en las puertas de la Universidad de Liepaja para dirigirnos a la escuela Liepajas 15, Vidusskola.
Una vez llegamos allí, hicimos una presentación entre todos los participantes, teníamos que decir quiénes éramos, de que país veníamos y cuál era la asociación en la que estamos trabajando.
Cuando ya todos nos conocíamos, Agata nos explicó cómo iba a funcionar la actividad y cómo teníamos que hacerlo. La idea era muy original, nosotros teníamos que hacer como si fuésemos libros, es decir, nos sentábamos con tres sillas vacías alrededor y la gente antes de entrar en la sala, elegía el título de un libro, se lo decía a Lelde y ella le decía a la persona que correspondía, entraban en la sala, se sentaban con esa persona y la actividad empezaba.
El tema principal era hablar sobre el voluntariado europeo y nuestra experiencia en otro país, pero cada libro es diferente y con su propia historia, así que, “el libro” quedaba completamente abierto para que la gente preguntara lo que quisiera saber acerca de ese libro que había elegido.
Para mí y mi libro “lost in Liepaja”, fue una actividad muy tranquila y positiva al poder hablar relajadamente con la gente que iba pasando y preguntando cosas.
El primer contacto es un poco frío, pero según iban pasando los minutos se hacía más cercano y personal.
En mi caso, me preguntaros sobre EVS, los requisitos que hay que tener para poder participar en ese programa europeo, sobre España, el invierno en Letonia, sobre mi integración en Liepaja y cosas muy curiosas que me hicieron reír, como por ejemplo, si en España teníamos o no caballos , de cómo podía vivir sin televisión en casa y de cómo era ir a comprar a las tiendas si no podía entenderme en letón con los vendedores.
Ellas me contaron los países que les gustaría visitar, cómo es el sistema educativo en Letonia, a qué dedican su tiempo libre, y cosas muy curiosas sobre tradiciones letonas.
Me gustó mucho esta actividad, me sentí muy cómoda hablando con estas chicas, estaban realmente interesadas en conocer por qué yo había elegido Letonia como país de acogida para hacer mi voluntariado europeo, y quedamos en escribir una carta a la Agencia Nacional de Letonia para proponer un programa similar al del Servicio de Voluntariado Europeo pero para menores de edad, ya que ellas tenían 16 años y muchas ganas de vivir una experiencia así, pero que no puede ser porque son menores de edad…
El tiempo pasó muy rápido, tuvimos que interrumpir nuestra conversación para hacer la evaluación final todos juntos respondiendo a algunas preguntas que Agata formuló.
Después, “los libros” nos quedamos recogiendo la sala y hablando de las curiosas preguntas que nos habían hecho.
Es una actividad muy gratificante y sincera, porque hablas de lo que quieres hablar y te preguntan aquellas cosas de las que están realmente interesados; es una actividad libre y sin guión que se va construyendo mientras vas hablando.
Como agradecimiento, nos regalaron un calendario y una chapa de la escuela.
¡espero que repitamos más veces esta actividad!
Deepl mašīntulkojums:
16. janvārī pie Liepājas Universitātes vārtiem pulcējām 15 brīvprātīgos un bijušos brīvprātīgos, lai dotos uz Liepājas 15. vidusskolu, Vidusskolu.
Kad tur ieradāmies, mēs visiem klātesošajiem veicām prezentāciju, mums bija jāpasaka, kas mēs esam, no kuras valsts nākam un kurā biedrībā strādājam.
Kad mēs visi viens otru pazinām, Agata mums paskaidroja, kā notiks aktivitāte un kā mums tā jāveic. Ideja bija ļoti oriģināla, mums bija jārīkojas tā, it kā mēs būtu grāmatas, tas ir, mēs sēdējām, ap mums bija trīs tukši krēsli, un, pirms cilvēki ienāca telpā, viņi izvēlējās grāmatas nosaukumu, pateica to Leldei, un viņa pateica personu, kura sarakstījās, viņi ienāca telpā, apsēdās kopā ar šo personu, un aktivitāte sākās.
Galvenā tēma bija runāt par Eiropas brīvprātīgo darbu un mūsu pieredzi citā valstī, bet katra grāmata ir atšķirīga un ar savu stāstu, tāpēc “grāmata” bija pilnīgi atvērta, lai cilvēki varētu jautāt visu, ko viņi vēlas uzzināt par izvēlēto grāmatu.
Man un manai grāmatai “pazaudēta Liepājā” tā bija ļoti mierīga un pozitīva aktivitāte, ka varēju nepiespiesti aprunāties ar garāmgājējiem un uzdot jautājumus.
Pirmais kontakts ir mazliet auksts, bet, minūtēm ejot, tas kļuva tuvāks un personiskāks.
Manā gadījumā viņi jautāja par Eiropas Brīvprātīgo dienestu, par prasībām, lai piedalītos šajā Eiropas programmā, par Spāniju, par ziemu Latvijā, par manu integrāciju Liepājā un ļoti interesantas lietas, kas lika man pasmieties, piemēram, vai Spānijā mums ir zirgi vai nav, kā es varu dzīvot bez televizora mājās un kā ir iepirkties veikalā, ja es nesaprotu pārdevējus latviešu valodā.
Viņi man pastāstīja par valstīm, kuras viņi vēlētos apmeklēt, kāda ir izglītības sistēma Latvijā, ko viņi dara brīvajā laikā, un ļoti interesantas lietas par latviešu tradīcijām.
Šī aktivitāte man ļoti patika, es jutos ļoti ērti sarunājoties ar šīm meitenēm, viņas ļoti interesējās, kāpēc es izvēlējos Latviju kā uzņemošo valsti, lai veiktu Eiropas brīvprātīgo darbu, un mēs vienojāmies, ka rakstīsim vēstuli Latvijas Nacionālajai aģentūrai, lai piedāvātu programmu, kas būtu līdzīga Eiropas Brīvprātīgajam dienestam, bet nepilngadīgām, jo viņas bija 16 gadus vecas un ļoti vēlējās šādu pieredzi izdzīvot, bet tas nevarēja notikt, jo viņas bija nepilngadīgas…
Laiks pagāja ļoti ātri, mums nācās pārtraukt sarunu, lai visi kopā veiktu noslēguma novērtējumu, atbildot uz dažiem Agatas uzdotajiem jautājumiem.
Pēc tam “grāmatas” palikām iepakot istabā un runājām par interesantajiem jautājumiem, kas mums tika uzdoti.
Tā ir ļoti vērtīga un sirsnīga aktivitāte, jo jūs runājat par to, par ko vēlaties runāt, un viņi jums jautā tās lietas, kas viņus patiešām interesē; tā ir brīva un neierakstīta aktivitāte, kas veidojas sarunas gaitā.
Kā pateicību viņi mums uzdāvināja kalendāru un skolas nozīmīti.
Es ceru, ka mēs šo aktivitāti atkārtosim biežāk!