Būs jau pagājis gads, kopš mēs dzīvojam īpašā režīmā. Pandēmija. 2020.gadā 4.martā Latvijā tika reģistrēts pirmais Covid–19 gadījums. Līdz pagājušā gada oktobrim slimība bija saudzīga pret mums, nebija tik ļoti daudz inficēto, taču, mūsu pašu neuzmanības dēļ, vīruss sāka izplatīties diezgan strauji. “Kā es izdzīvoju šo laiku?” Par to jaunais interviju cikls ar Krusta draudzes locekļiem un diakonijas draugiem. Pirmā intervija – ar manu mammu Paiju Kovaļišinu.
Kā jūties COVID pandēmijas laikā?
Jūtos nospiesti. Brīžiem šis laiks iedzen depresijā.
Kādas jaunas atziņas nākušas šajā laikā?
Atziņas ir nākušas tādas, ka liela daļa cilvēku ir ļoti neatbildīga šajā smagajā laika brīdī. Būtu jārīkojas pēc vislielākās sirdsapziņas, bet šķiet, ka daļai cilvēku nav ne sirds, ne apziņas.
Ko jaunu iemācījies?
Iemācījos adīt gailim šalli (smejas). Iemācījos rīkoties ar jauno TV, ko uzdāvināja dēls no Dublinas.
Vai vakcinēsies?
Varbūt. Bet pašreiz noteikti nē.
Kas pietrūkst šajā laikā?
Ļoti pietrūkst dzīvā komunikācija ar draugiem. Sazināmies tikai telefoniski.
Kā pavadi laiku, ko dari?
Mājās darba vienmēr pietiek. Sāku jau domāt par puķu stādīšanu zem logiem. Ļoti patīk minēt krustvārdu mīklas. Palasu kādu dzeju.
Kā sargā sevi?
Ļoti strikti ievēroju visus epidemiologu noteikumus. Lietoju vitamīnus.
Kā mainījās dzīve šajā laikā?
Šajā laikā, diemžēl, esmu zaudējusi 3 draugus, kuri aizgājuši aizsaulē. Ļoti skumji. Un tas vēl vairāk liek saprast, ka jābūt ļoti piesardzīgam. Priecē tas, ka svētdienās varu Zoom platformā piedalīties Dievkalpojumā, kuru vada Mārtiņš Urdze.
Jautāja Fēlikss Kovaļišins