Šodienas stāsta pamatā ir vienkāršs jautājums. Kāpēc, tu, cilvēk, nepalīdz tam, kam iet grūti, lai gan tev ir visas iespējas?
Es domāju, ka mēs visi to esam piedzīvojuši, ka uzrodas kāds, kuram ir nepieciešama palīdzīga roka, naudiņa, apmeklējums vai arī vienkārši kāds, kas viņu uzklausa. Bet tieši tajā brīdī es esmu aizņemts, man pašam ir visādas problēmas, es nejūtos labi – un tā rezultātā man nākas šim cilvēkam
atteikt un aizsūtīt viņu vienu māju tālāk, vai lai atnāk citā reizē. Tas viss varbūt nav nekas traģisks, tomēr, ja tāda veida attieksme kļūst par ikdienas rīcību, tad vairs nav labi. Mēs varam jautāt, cik lielā mērā mēs kā sabiedrība, kā Baznīca, kā draudze, kā ģimene, kā atsevišķa persona esam ar
mieru sevi ziedot citu labā?