“Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet Savā godībā?” Lk. 24,26
Tas ir jautājums, ko augšāmceltais Jēzus uzdeva diviem Saviem mācekļiem, kad Viņš tiem piebiedrojās ceļā no Jeruzalemes uz Emavu. Viņi neatpazīst Jēzu, un ir pārņemti ar tiem briesmīgajiem notikumiem, kas noveda pie Jēzus nāves. Vai tam tā bija jānotiek? Kāpēc? Kāpēc Jēzum, kas tik daudziem cilvēkiem labu darīja, pašam bija jācieš un jāmirst pie krusta? Šis jautājums atskan līdz mūsdienām, kad paši saskaramies ar nelaimēm, ciešanām un pārbaudījumiem, ko nespējam izskaidrot.
Tas ir jautājums, ko augšāmceltais Jēzus uzdeva diviem Saviem mācekļiem, kad Viņš tiem piebiedrojās ceļā no Jeruzalemes uz Emavu. Viņi neatpazīst Jēzu, un ir pārņemti ar tiem briesmīgajiem notikumiem, kas noveda pie Jēzus nāves. Vai tam tā bija jānotiek? Kāpēc? Kāpēc Jēzum, kas tik daudziem cilvēkiem labu darīja, pašam bija jācieš un jāmirst pie krusta? Šis jautājums atskan līdz mūsdienām, kad paši saskaramies ar nelaimēm, ciešanām un pārbaudījumiem, ko nespējam izskaidrot.
Lielajā Piektdienā uz baznīcu apmaldās reti kurš. Tā ir nepatīkama diena. Vispārīgā bankrota diena. Zaudētāju diena. Dieva kapitulācijas diena. Dievs pieļauj, ka Viņa dēlu sit krustā. Ciniski, bailīgi, cietsirdīgi cilvēki Jēzus priekšā. Kur nu vēl trakāk?
No šejienes atpakaļceļa nav. Viss pārējais, kas notiek pēc tam, sākot ar mūsu ciešanām un beidzot ar Aušvicu un Sibīriju, ir tikai apstiprinājums tam, ka „ar Dievu ir cauri”, „Viņš ir miris”, „uz Viņu nav ko cerēt”. Pēc būtības katrā kalendārā Lielo Piektdienu vajadzētu iededzināt ar caurumu. Sarkanā krāsa ir daudz par maigu. Tā ir diena, kur tu vari pazust…, kas visu sit pušu, kur tu skaties milzīgā bezdibenī, ko nozīmē būt bez Dieva.
Protams, es varu jau Klusajā nedēļā sākt svinēt Lieldienas, es varu izvairīties no sarunām par nāvi, es varu censties domāt pozitīvi un saskatīt to labo dzīvē. Es varu arī tēlot, ka ar mani viss ir kārtībā un izlikties akls pret savām kļūdām un grēkiem. Agri vai vēlu es tomēr neizbēgami saskaršos ar situācijām, kur man nebūs izvēles, vienkārši būs jāiztur, gribu vai negribu.
Jēzus ciešanu stāsts man atklāj patiesību par sevi un par Dievu. Jēzus cieš manā vietā – no manas vienaldzības un malā stāvēšanas, no mana aprēķina – iet pa vieglāko ceļu, no atriebības un cietsirdības, noliegšanas un bailēm. Tāpēc Jēzum vajadzēja mirt, lai es beidzot ieraudzītu, kas es esmu. Ecce homo – Redzi, cilvēks! Nožēlojams, vājš cilvēks, kas bez Dieva ir lemts iznīcībai un nāvei.
Šeit mūsu cilvēcīgie spēki ir beigušies. Atliek tikai iet uz priekšu. Emavas mācekļiem piebiedrojas nepazīstams ceļa biedrs, kas tiem izskaidro Svētos Rakstus, lai tie saprastu. Kad paliek tumšs, mācekļi pārtrauc savu ceļojumu un uzaicina svešo vīru mājās uz vakariņām. Viesis paņem maizi, pateicas, pārlauž to un tiem to iedod. Šajā brīdī viņi atpazīst Jēzu – un Viņš nozūd. Tikai viens brīdis, kas ir pilns ar mūžību. Nevis tukšums, bet kopība ar Jēzu, ko arī mēs varam piedzīvot Svētajā Vakarēdienā.
Tā ir cerība, ko Dievs dod, lai mūs, savā dzīves ceļā, kur saskaramies ar ciešanām, bezjēdzību un tukšumu, iedrošinātu! Nebaidies, draugs, Kristus ir augšāmcēlies!
Novēlu visiem lasītājiem to piedzīvot, ka Kristus ir dzīvs, un mēs – līdz ar Viņu!
Jūsu māc. Mārtiņš Urdze
