Nekrologs: Atvadoties no Mārtiņa Urdzes

“Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Jes. 43:4”

Mūsdienu sabiedrības problēma ir tā, ka nav vairs paraugu, kam gribētos līdzināties. Ar laiku vienmēr tiek piedzīvots un atklājas kas nepatīkams: savtība, alkatība, viltība, nenovīdība, liekulība, varaskāre…

Ar Tevi, Mārtiņ, bija citādi.

Jo ilgāk un dziļāk Tevi iepazina, jo vairāk atklājās vienkāršība, sirsnība, miers, pazemība un pieticība. Tev bija laiks apstāties un noliekties pie tiem, kam citi labprāt vai pat steigšus paiet garām. Tu prati ieraudzīt tos, kam sāp, kam ir grūti. Tev bija drosme teikt patiesību un cīnīties pret netaisnību un liekulību. Tu aicināji uz to arī citus. Tev nebija svarīgas hierarhijas un ārēja izrādīšanās. Tu centies izlīdzināt robežas starp tiem, kam ir vara, un vienkāršajiem ļaudīm, tādējādi dodot vietu uzklausīšanai, sadzirdēšanai un cilvēcībai. Galvenais bija ieraudzīt Mazo cilvēku un kaut ko labu ikvienā.

Tos, kas nāk no mūsu vidus, mēs nenovērtējam, tāpēc ir prieks un pārsteigums saņemot labos vārdus no SEMPRE Accelerators projekta sadarbības partneriem:

Mēs visi priecājamies, ka mums bija iespēja iepazīties ar Mārtiņu, visjaukāko cilvēku, kādu jūs jebkad atradīsit uz šīs planētas. Mūsu mazajā Eiropas projektu un Eiropas finansējuma pasaulē, es domāju, ka reti sastopu kādu, kuram tik maz rūpēja nauda, bet gan pārmaiņas un to ieviešana cilvēku dzīvēs. Mums ir ļoti skumji, dzirdot, ka viņš mūs ir pametis, un varam tikai iedomāties, ko tam vajadzētu nozīmēt jums un jūsu kolēģiem, kā arī liepājniekiem, kuri ar viņu strādājuši katru dienu.
Tik ļoti augstu Tevi, Tavu personību un darbu ir novērtējusi starptautiskā sabiedrība Vācijā, Dānijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā. Arī Spēcināšanas rokasgrāmata, pie kuras tapšanas Tu tik daudz strādāji kopā ar pārējiem, tiks veltīta Tev.
Vēl arvien turpinām Tevi iepazīt arī caur daudzajām vēstulēm un telefona zvaniem, kas turpina pienākt:
* ..uzzināju, ka brauks arī mācītājs un biju satraukta, jo domāju, ka visu ceļu vajadzēs klausīties par Dievu! ..viņš man neuzspieda domu par reliģiju un Dievu! Atļāva man aktīvi darboties un nonākt pie ticības pašai!
* Viņš nebija no tiem “tipiskajiem” mācītājiem, kuri postulē, kas un kā būtu PAREIZI, viņš vienmēr ieteica klausīties sevī un paļauties uz Kristu. Tieši tāds viņš man paliks atmiņā – pārāks par visiem tieši tāpēc, ka tas nemaz nebija viņa mērķis, viņš to panāca ar savu gaišumu un sirsnību!.. viņš ir izcīnījis daudz cīņu, jo nelocījās līdzi visiem vējiem, bet pastāvēja par savu baznīcu, draudzi. Viņam nereti bija savs skatījums un domas, kas atšķīrās no citu baznīcu viedokļa. Tas, ko es sajutu, bija tas, ko nekad iepriekš tā nebiju no citiem mācītājiem sajutusi – viņš vienmēr sludināja Mīlestību, iecietību, pacietību, pieņemšanu. Nevis biedēja ar citātiem no Bībeles, bet stiprināja, atrodot īstās Rakstu vietas un pasakot tos pareizos vārdus. Tā ir liela māksla.
* Viņš ir mans vienīgais īstais draugs, kas mani pieņēma tādu, kāds es esmu.

Kā atklājas līdzcilvēku teiktajā, pat neilga sastapšanās ir atstājusi viņos gaišumu un kaut ko no Tevis. 

Tu netiesāji, neturēji aizvainojumu, bet tas, ko Tu sevī turēji, bija rūpes par citiem. Neaizmirstamas un vārdos nepasakāmas sajūtas bija, kad redzējām, kā raud ratiņkrēslam piesaistīts cilvēks, kuru Tu ar vēl diviem vīriem nesāt lejā pa kāpnēm no daudzdzīvokļu mājas 4. stāva, lai viņš pirmo reizi pēc četriem gadiem no savām četrām sienām tiktu ārā uz pasākumu un būtu kopā ar citiem ļaudīm. Viņa acis un asaras toreiz mēs neviens vairs nekad nespēsim aizmirst.

Cik gan neredzīgi un nedzirdīgi mēs esam savās siltajās, mājīgajās alās viens pret otru un tiem, kas dzīvo mums līdzās…
Tu biji patiess Dieva vīrs. Paldies par to, ko Tu mums mācīji – ne ar paceltu pirkstu, bet ar savu piemēru. Paldies par to, ka devi pārliecību par uzdrīkstēšanos sākt mainīt sevi un reizē lietas ap mums.

Dievs mūs katru noliek mums paredzētajā vietā īsu brīdi uz šīs zemes. Ko mēs katrs darām ar sev atvēlēto laiku, ar ko to piepildām, kādas izvēles izdarām, tas atstāts mūsu pašu ziņā.

Jāiet uz priekšu! Tu vienmēr teici. Mums bieži būs jāpiestāj savā skrējienā un jāpadomā – Kā Tu būtu rīkojies? Vai tas, ko mēs darām, sagādātu Tev prieku? Paturot prātā Tavu vēlējumu: Uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu (1. Pēt. 2:5), mēs sakām paldies, Tev, Mārtiņ! Mūsu gaišās domas un mīlestība, lai Tevi pavada gaismas ceļā uz Mūžību! Mums vēl jāpastrādā vārtu priekšā un jāturpina Tavs iesāktais darbs, bet Tev mēs šobrīd teiksim – uz tikšanos!

Uz redzēšanos, mīļo Mārtiņ!

Liepājas Krusta draudze, Diakonijas ļaudis un draugi