Kamēr projekta “Mājas – cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” (Cīv) klātienes aktivitātes, ar Covid-19 saistīto ierobežojumu dēļ, nenotika, lūdzām vienu no projekta dalībniecēm – Marutu Šternu (ratiņniece) pastāstīt, kā viņa jutās pa šo laiku un kā viņai gājis.
M. Šterna atzina, ka jutusies ļoti slikti, bijusi depresijā. Tā kā viņa dzīvo Karostas sociālajā dzīvojamā mājā, Liepājā, tur pat neesot ar ko parunāt, jo gadu starpība ar citiem mājas iedzīvotājiem ir diezgan liela, gados vecākajiem ir pilnīgi citas intereses.
Protams, visu ārkārtas situācijas laiku viņai bija nedrošības sajūta par to, ka varētu saslimt ar Covid-19. Uz veikalu iepirkties devusies retāk, līdz ar to uzturs kļuvis mazāk pilnvērtīgs. Radās problēmas arī ar zāļu iegādi, kas pieejamas tikai tālākā aptiekā. Ja pirms Covid-19 sākuma pilsētas autotransporta vadītāji bieži bija neiecietīgi pret ratiņniekiem, tad attieksmi ārkārtas situācijā Maruta raksturo – kā pret “tautas ienaidnieci”. “Bet mēs [Cīv] taču neesam vainīgi, mums jau tā ir grūti, jau tā tik lielas problēmas! Katru brīdi palīdzību grūtībās arī nav kam paprasīt. Nemaz nerunājot par cilvēcīgu komunikāciju ar citiem, mākslas baudīšanu un kādu ekskursiju,” viņa sacīja.
Radošās nodarbības Liepājas Diakonijas centrā ir ļoti labas, arī Maruta gaida, kad tās atsāksies, tomēr, pēc cītīgas darbošanās tajās, katrs pieceļas un dodas uz savu pusi.
Ratiņnieku biedrības “Izaicinājums liktenim” sapulcēs, kas līdz tam notika otrdienās plkst. 12.00 Liepājas Krusta baznīcas mazajā zālē, draudzīgā gaisotnē iespējams pārrunāt visdažādākos jautājumus.
Ierobežojumu laikā viņa ļoti pārdzīvoja, ka nevar ar produktu piegādi palīdzēt savai meitai, kura strādā par skolotāju un pārvietojas ar kruķiem. Marutai veikalā veicas ar to, ka, pārdevējas pie kases redzot sievieti skūterī, lielākoties palīdz visu salikt iepirkumu maisiņā, bez speciāla lūguma. Meitai neiet tik labi, – varbūt cilvēki spriež: jauna, pati tiks galā. “Ja nebūtu meitas, godīgi sakot, es savai dzīvei neredzētu jēgu,” atzīst māte.
M. Šternai nepieciešams jauns skūteris, kas pienākas ik pēc 6 gadiem, bet rindas kārtībā. Viņa uzrakstījusi vēstuli Labklājības ministrijai, kur jautājusi arī to, kāpēc vēl jāstājas rindā, kas nepienāks tik ātri, bet par Ministrijas atbildi Maruta jūtas aizvainota. Tajā piedāvāts tikmēr pārvietoties ar parasto ratiņkrēslu, ko viņas veselības stāvoklis neļauj.
“Cik tas ir šausmīgi – būt nesaprastiem – kad jau tā ir tik grūti!” secina Maruta.