2024. gada 16. februārī Liepājas Diakonijas centrā (LDC) viesojās Inese Baltpurviņa ar interaktīvu pieredzes stāstījumu “Dzīves skola Papua Jaungvinejā”. Lektore pastāstīja, kādas prasmes viņa apguva un kādus principus mācījās pirms izceļošanas. Bija sanākuši 30 klausītāji. Stāstījuma laikā klātesošie aktīvi iesaistījās, atbildot uz viņas jautājumiem. Inese Baltpurviņa nevēlējās pasākuma audio vai video ierakstu, jo raksta grāmatu kā savas pieredzes stāstus.
Papua Jaungvineja ir no 1975. gada neatkarīga valsts uz salas uz ziemeļiem no Austrālijas. Pēc profesijas Inese ir ārste, viņa bija šajā zeme kā brīvprātīgā gandrīz trīs gadus. Pilsētas Misijā viņa bija kā māte vairāk kā 100 puišiem, skolotāja, ārste, lektore vienā no desmit pasaulē krimināli bīstamākajām pilsētām un pāris mēnešus džungļu slimnīcā (1998 – 2001). Kad Inese izkāpa no helikoptera džungļos, darbinieki viņu sagaidīja ar skaistu ziedu virteni un vārdiem: “Mēs lūdzām Dievu par Padomju Savienību, lai jūs kļūtu brīvi, un tu tagad pie mums atbrauci. Tu esi mūsu lūgšanu atbilde!”
I. Baltpurviņa pastāstīja par vietējo iedzīvotāju dzīves veidu, paražām, attiecībām, izplatīto kriminalitāti, cilšu cīņām un valdības vēlēšanām… Rādot fotogrāfijas, viņa minēja dažādas grūtas situācijas, un kā Dievs deva gudrību, drosmi, līdzekļus un sargāja. Tas palīdzēja klausītājiem novērtēt, cik labi ir dzīvot Latvijā, kur nav tāda karstuma un tik ekstrēmu situāciju. Bija jādomā, cik vērtīgi ir mācīties dažādas prasmes un pieredzes, jo tās noder visur. Arī Inese bija devusies uz Papua Jaungvineju pēc kalpošanas evaņģēliski luteriskās Jēzus draudzes Diakonijā.
Balta āda šajā zemē ir slimīguma pazīme. Lektore joko, ka nav apēsta, jo zemē vēl pastāv kanibālisms, bet vairāk kā māņticība. Papuasi tic, ka šādi viņi iegūst arī apēstā cilvēka spēku. Bet kāds puisis, kas bija atnācis dzīvot un mācīties uz misiju, pēc bērēm pastāstīja, ka cilšu cīņās kritušo brālēnu apēduši, jo radinieks bijis jauns un vesels. Puiši misijā bija no 16 līdz 26 gadu vecumā. Viņi bija no visdažādākajām vietām nākuši uz galvaspilsētu izglītību un darbu meklēt, bet viņus sagaida bezdarbs un gangsteru grupējumi. Kādā brīdī viņi ir spiesti meklēt patvērumu Pilsētas misijā, ko tolaik vadīja bijušais bankas darbinieks austrālietis L.G. par sava mantojuma naudu nopirktajā namā galvaspilsētā.
Vietējām sievietēm Papua Jaungvinejā grūta dzīve: daudz bērnu un smagi jāstrādā. “Cilvēki ir kā puķes, zāle, bet sievietes – zemākas par zāli.” Kalnu ciematā būdās ir tikai viens galds kā gulta visai saimei, pie kuras kājām uz nakti piesien cūkas, kas ir vietējais maksāšanas līdzeklis. Jo augstāku maksu līgavainis maksā par sievas audzināšanu un skološanu līgavas ģimenes vīriešiem, jo vairāk viņa var piedzīvot laulības dzīvē vardarbību. Cik labi, ka dzīvības vērtība sievietei un vīrietim ir neatkarīga no viņa devuma sabiedrībā! Cilvēka vērtība ir no pirmās šūnas līdz pēdējam elpas vilcienam, jo esam pēc Radītāja līdzības, kaut ādas krāsas ir dažādas.
Pasākums Diakonijā bija aizraujošs, labi apmeklēts un ilga divas stundas. Pateicoties Inesei Baltpurviņai par interesanto un izsmeļošo stāstījumu, ar bagātīgajām fotogrāfijām un citu uzskates materiālu klāstu, LDC vadītāja Karīna Krieviņa sacīja, ka iecerēts to atkārtot, lai var apmeklēt vēl citi interesenti.
