2021. gada 12. novembrī Liepājas Diakonijas centra jaunā projekta “Dzirkstele” ietvaros, ko finansē vācu fonds “Aktion Mensch”, notika Spēcināšanas pasākums, kuru Zoom tiešsaistē nodrošināja un klātesošo dalību koordinēja Fēlikss Kovaļišins. Ar dziesmu “Spēku dod” pasākumu iesildīja Helga Mazure, kas pieslēdzās pasākumam pastaigas laikā kopā ar bērniem. “Arī Dievs ir teicis, ja mēs kaut ko nevaram, Viņa spēks mūsu nespēkā varens parādās,” Helga sacīja, “dažkārt to ir grūti saprast, bet ir neaprakstāma sajūta, ja nākas to piedzīvot.”
H. Mazure vēlēja pasākumam izdošanos, cerot, ka viņai iznāks piedalīties sarunā vēl turpmāk. Dalībniekus sveicināja arī Helgas tētis, kuram nebija beigusies darbadiena.
Turpinājumā Inga Audere nolasīja Astrīdas Ziemeles dzejoli stiprinājumam sarežģītā laikā. Viņa atcerējās sarunu ar mācītāju Mārtiņu Urdzi 2020. gada maijā uzreiz pēc ārkārtas situācijas noslēguma. Tā bija saistīta ar ieceri tikties radošā sarunā par dzeju, ne tikai ar tās lasījumiem. Mārtiņš piekrita: “Vienreiz vajadzētu visiem sanākt kopā.” Inga atzina, ka bija nolēmusi gaidīt piemērotu situāciju, varbūt līdzīga iniciatīva nāks vēl no kāda. Un, lūk, neilgi pēc dzejas pasākuma “KONCELEBRA” (kopīga svinēšana), kur Dzejas dienu mēnesī 25.09.2021. tikāmies Zoom, Karīnai Krieviņai radās ideja par radošu pasākumu ar dažādu tematiku, kurā šodien pulcējāmies.
Pēc tam ievadvārdus pasākumam veltīja tā idejas autore K. Krieviņa.
Viņa ar smaidu atzīmēja, ka pasākums sākas septiņas minūtes pāri četriem un piedalās septiņi [sākumā] cilvēki. Karīna pastāstīja nedaudz vairāk par “Aktion Mensch” projektu “Dzirkstele”. Tas paredzēts gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, gan citiem – saistībā ar saturīgu brīvā laika pavadīšanu. Uzsvars ir tieši uz saturu. Plānotas arī apmācības par lietderīgu brīvā laika pavadīšanu, kas, iespējams, Covid-19 situācijas dēļ tāpat notiks Zoom.
“Labi, ka varam sanākt kopā kaut vai tiešsaistē. Kas ir tas, kas mums dod spēku? Lai mēs varētu no sevis ko dāvāt citiem, pašiem jābūt piepildītiem,” Karīna sacīja. Ideja par spēcināšanas pasākumu, šī projekta ietvaros, viņai radusies kādā drūmā nedēļā, kad ap pandēmijas notikumiem virmojušas negācijas, bet stiprinājumu sniedza dievkalpojums, pēc kura pasākuma iecere tika apspriesta. “Labi, ka ir komanda, kurā visi kopā ideju satver un realizē! Baudīsim to un dalīsimies viens ar otru tajā, kas kuram ir!”
F. Kovaļišins sacīja, ka viņam bija ļoti pozitīvas emocijas pēc pasākuma “KONCELEBRA”, ko kopā organizējām, un viņš cer, ka šajā pasākumā būs līdzīgi.
Dalībnieki piekrita Evitas Mukas teiktajam, ka pasākumiem nepieciešams vairāk reklāmas.
Fēlikss informēja par tīmekļa vietni stunda.lv, kur arī viņš gūst gara spēku. Tā ir pasaulē pazīstamas misijas “Luterāņu Stunda” vietne, kas publicē atziņas, stāstus par dažādām tēmām, filmas, mūziku u.c. Viņš dalījās ar rakstu, kas uzrunājis. Tas bija stāsts par skaistu rožu buķeti, ko tā saņēmēji atdāvināja tālāk tiem, kam, kā viņiem šķita, to vajadzētu vairāk – tiem, kas slimi, noskumuši, grūtībās, – lai justos iepriecināti. Ziedi nonāca arī baznīcā uz altāra, bet rezultātā – pie dārznieces, kas pirmā bija tos dāvanā saņēmusi. “Mēdz teikt, ka puķes atstāj smaržu uz dāvinātāja rokām. Jebkurš labs nodoms, nesavtīga laipnība, uzmanības apliecinājums, kas nāk no Dieva svētītas mīlestības pārpilnas sirds, spēj dot svētību ne tikai tam, kas to saņem, bet arī pašam devējam. Ikvienam no mums Dievs ir devis savas dāvanas, un nav svarīgi, kādas tās ir, bet tas, vai vēlamies ar tām dalīties,” Fēlikss citēja pieminēto stāstu. Viņš izstāstīja arī “Radio Marija” dzirdētu anekdoti par Bībeles pravieša Jonas notikuma interpretāciju skolā starp audzēkni un skolotāju.
Pēc tam Signe Paula pastāstīja par savu spēka avotu. Viņai tā ir ģimene. Vairāk esot kopā, Signe saprot, cik ļoti pirms tam ģimenes pietrūcis. Darbs ir darbs, un visi viņas ģimenes cilvēki tajā pavada ilgu laiku, tāpēc, sanākot kopā, saprot, ka nav nekā labāka, kā būt viens otram blakus. Vēl viņai ir svarīgi būt kopā ar draudzi, jo tajā var smelties gan spēku, gan Dieva mīlestību. Trešais spēka avots S. Paulai ir mazbērni, ar smaidu sakot, ka šodien pie viņas tie ir vairumā. Un, protams, arī humors, jo bez tā pilnīgi nevar. Tā kā Signei labāk patīk krievu humors, viņa pastāstīja par savu iecienīto raidījumu “Krivoje zerkalo”; tēma bija par gadžetiem.
Evita Muka sacīja, ka viņai reiz izdevies tikt uz šī humora šova viesizrādi Liepājā, kura laikā nespēja slaucīt smieklu asaras…
K. Krieviņa atcerējās ierakstīto disku par Jāņa Dreslera “Jefiņu”, ko ierunājis aktieris Pēteris Liepiņš. Viņasprāt, svarīgi ir ne tikai aizrauties ar augsto mākslu, bet atcerēties arī svarīgas vienkāršas lietas. Tādēļ viņa nocitēja pantiņu:
Tie, kam dzīves ērkšķi duras,
Cieši viens pie otra turas,
Teātrī ņem vietas lētas,
Aizmirst dzīvē sistās rētas.
Turpinājumā Daiga Grauduže ar smaidu sacīja, ka šajā pasākumā būs vairāk ņēmēja, nekā devēja. Viņa piekrita Helgai, ka labāk uzlādējas, esot dabā. Kad Daiga ar vīru aizbrauc uz savu dārzu, kurā darbojas jau trīs gadus, radio pa visu laiku viņi ieslēguši tikai divas reizes, jo nav bijis tādas vajadzības. Ģimene bauda dabas skaņas. Putni ir tik droši, ka paši nāk klāt, dažkārt pārbauda, ko Daiga izravējusi, uzrušinājusi. Kad viņa apsēžas, lai atvilktu elpu, tad ar baudu vēro putnus, kukaiņus. Ģimenei tā ir oāze. Bet, ja Daigai, tēlaini izsakoties, izlādējušās baterijas, vajag izskrieties pa mežu. Viņa ir meža cilvēks. Jūra un mežs – tie ģimeni uzlādē. Ar vīru viņa šajā ziņā ir uz viena viļņa. Abi brauc arī kaut kur pie jūras, kur vēl nav būts, salasa akmeņus, un domas kļūst kā apskaidrotas. Tad uz kādu laiku ir daudz vieglāk. Dzeja arī ir viens no variantiem, kas viņai ļoti silda sirdi. Tajā viņa atrod dažādas aktuālas tēmas. Lielu lomu spēlē arī mājas kaķi – karalis un karaliene un divi mežonīgi jaunpienācēji, kurus cerējuši pieradināt, bet pagaidām tas sagādā grūtības. Daiga smejas, ka spēlē “Noķer mani, ja vari”, mežonīšiem ir virsroka. Viņa atzina, ka ar nemitīgu bēdāšanos dzīvi jau labāku nepadarīt. Jācenšas saskatīt pozitīvas lietas un gaismu – notikumu tumsā, kas biežāk izdodas, nekā – neizdodas.
H. Mazure, dzirdot sarunu par jūru, pastāstīja par Imanta Ziedoņa dzejoli “Mēs reizēm aizbraucam pie jūras”, kas viņai palicis atmiņā kopš vidusskolas laikiem, jo ļoti paticis. Helga tiešsaistē dalījās ar skatu uz jūru, uz ļoti skaisto saulrietu.
Pateicoties Helgai, “Spēcināšanas pasākumā” piedalās arī jūra 🙂
Dalībnieki pateicās Helgai par tēmai atbilstošo video reportāžu īstajā laikā.
E. Mukai pozitīvu enerģiju ikdienā dāvā mājdzīvnieki, kas tad, ja kāds ir bēdīgs, vienmēr pienāks klāt, nolaizīs vaigu, samīļos un citādi pozitīvi ietekmēs. Svarīga ir arī izkustēšanās no mājas, jo ar suni staigāt ir pienākums. Pastaigas notiek gar jūru, gar kanāla malu. Paveras visi skaistie dabas skati. Mēģinot tos nofotografēt, tik skaisti kā dzīvē, nav iespējams. Katru reizi viņa mēdz ieraudzīt ko jaunu. Kādas jaunas izmaiņas daudzreiz redzētu parka koku izskatā, kas agrāk nav pamanītas.
F. Kovaļišins uzrakstīja vēstuli pašvaldībai, ka parkā nepieciešams apgaismojums, tagad būs gaišs.
Fēlikss arī dalījās ar savu pieredzi koku novērojumos, cik tēlaini tie izskatās no dažādiem skatpunktiem. Par godu Lāčplēša dienai Karostā apkārtne tika izgaismota, piemiņas plāksnes sakārtotas. Interesanti un patīkami. Daiga piekrita par Karostu, ka bija ļoti vienkārši un sirdi sildoši, par ko viņi abi ar vīru pārliecinājās pastaigas laikā.
I. Audere teica, ka pasākumā jūtas ļoti labi, emocionāli ļoti spēcināta, līdzīgi kā iepriekšējā dzejas pasākumā. “Ir ļoti labi būt ar jums kopā,” Inga pateicās. Idejas līdzautores D. Graudužes priekšlikumam, ka šis varētu būt ar dzeju saistīts garīga spēka pasākums, viņa piebilda, ka tieši Bībeles grāmatās, kas sarakstītas sengrieķu valodā, vārds ‘poiēsis’, ar kuru apzīmē ‘dzeju’ nozīmē ‘radīšana’ – kā bija to dzirdējusi kādā zinātnieku sarunā par teoloģiskiem jautājumiem. Tātad dzejas vārds ar Radītāju, radīšanu saistīts. Viņa pieminēja arī mācītāja Raivo Bitenieka rindiņas: “Viss ir dzeja, lapām krītot…”.
K. Krieviņa savukārt uzsvēra, ka dzejas vēl viens nosaukums ir ‘vārda māksla’, kas savienojumā ar ‘radītājs’ (dzejnieks) sanāk ‘vārda mākslas radītājs’. Turpinājumā Karīna dalījās ar to, kas viņai dod spēku. Agrāk bija Brāļu draudžu izdotas mazas kalendāram līdzīgas Lozungu grāmatiņas, kur katrai dienai veltīts viens pants no Vecās un viens no Jaunās Derības. Līdzīgi arī Baznīcas gadagrāmatā. Jo ne jau katru dienu izdodas pievērsties lielai Bībeles lasīšanai. Labi, ja var iesākt rītu ar nelielu fragmentiņu no Sv. Rakstiem, kas ilgu laiku neaizņem un dažkārt trāpīgi atbilst kādiem tās dienas zīmīgiem notikumiem, kā arī sasaucas ar iekšējām izjūtām. Viņa nolasīja šodienas lozungu no Pētera pirmās vēstules 5. nod. 5. p.: “Tērpieties pazemībā cits pret citu, jo Dievs stājas pretī augstprātīgiem, bet pazemīgiem dod žēlastību.” Mārtiņdienā tas bija: “Palieciet Manā mīlestībā.” (Jāņa ev. 15:9)
“Cenšos katru dienu neiziet no mājas, pirms neesmu saņēmusi tādu mazu ceļamaizi,” sacīja Karīna. Viņa atzina, ka bijis ļoti interesanti klausīties, kas visiem dalībniekiem vairo spēku ikdienā, un secināt, ka pati ir vairāk pie datora sēdošs cilvēks, kas laikam būs steigšus jāmaina, jo citiem ir daba, dārzi, parki u.c.
Par saviem vaļaspriekiem stāsta Karīna Krieviņa.
K. Krieviņa dalījās arī ar saviem vaļaspriekiem. Viņai patīk krāt interesanta dizaina lietas un tādas, kuru akcenti ir radoši domu graudi. Karīnai neder tukšs rakstāmgalds, bet vajag apkārt salikt noderīgas lietas. “O, tev ir divi kalendāri?” kāds ar smaidu viņai jautājis. Bet vienā bija gleznas, otrs – ar skaistām kompozīcijām. Tas arī dod radošu spēku. Agrāk viņa pirkusi pievilcīga dizaina klades, ne tādēļ, lai lietotu rakstīšanai, bet – vāciņu izskata dēļ nevarējusi nenopirkt, ko viņa uzskatāmi demonstrēja, sakot, ka mēdz tās arī dāvināt, kopā ar kādu puķīti vai šokolādi. Sanāk skaista dāvana. Viņas favorītkladei uz vāka citroni. Turklāt, klades var arī skaisti ierāmēt. Katram gada laikam – var atrast savu. Kad lapas nobirušas, viņa labprāt izvēlas oranžu vai koši dzeltenu krāsu. Kolekcijā ir arī klade kaķu mīļiem. Klades ar uzrakstiem: “Iemācies pieņemt dabas tempu. Tās noslēpums ir pacietība” vai: “Ziedi ir dabas skaistākie vārdi un hieroglifi” “Dzīve ir kā kaktuss – asa, bet ļoti skaista”. Un Karīnas šī brīža favorītuzraksts ar humoru: “Kaktuss ir dzīvē dziļi vīlies gurķis”. “Dzīve mūs šogad ir pārbaudījusi ar daudzu cilvēku aiziešanu Mūžībā,” ar pārdomām par to, kur cilvēki nonāk pēc aiziešanas no šīs zemes, K. Krieviņai asociējas meditatīvs klades vāka dizains, ar domu par Bībelē aprakstīto Zelta pilsētu, kur nebūs asaru un sāpju. Noslēdzot prezentēšanu, viņa visiem novēlēja, kā vienas klades uzrakstā: “Ja dzīve piedāvā citronus, pagatavo limonādi!”
Megija Krieviņa pastāstīja, ka viņai ir eksāmenu laiks Liepājas Universitātē, un šodien, pēc prezentācijas, jūtas vieglāk, jo eksāmens bijis diezgan smags. Viņa spēku smeļas dabā, bet dažkārt dodas pie psihologa. Palīdz arī darba terapija. Patīk ko nokrāsot, atjaunot kādu mēbeli, izravēt puķu dobi. Viņa to sauc par savu mazo projektu īstenošanu. Tāds darbs neprasīs milzīgu piepūli, bet rezultāts būs labs. Megija un viņas vīrs Mārtiņš kopā bija iestādījuši samteņu dobi, un, katru dienu, atgriežoties no darba, priecājās to redzot. Ģimene un Dieva vārds noteikti arī viņai ir spēka avoti.
Arī Fēlikss ar mammu šajā dienā sakopuši puķu dobi un mājas apkārtni, kas viņiem sagādāja prieku un gandarījumu.
I.Audere nolasīja vēl divus Astrīdas Ziemeles dzejoļus un dalījās pārdomās par Jēzus apsolījumu, Svētā Gara darbību, kā arī atcerējās savu liecību par Rīta Zvaigzni.
E. Muka dalījās ar internetā atrastu atziņu: “Kad es kokam paprasīju, lai tas pastāsta man par Dievu, koks uzziedēja.” Tā arī dažreiz istabas puķes uzzied, kā zinādamas – kad vairāk vajadzīgs iepriecinājums.
S. Paula, pēc K. Krieviņas atmiņu stāsta par kādu ļoti gaišu un sirsnīgu mācītāju Džeinu Hovitu no Skotijas, kas ieviesa Latvijā Bībeles Draugu līgas vasaras nometnes bērniem un pusaudžiem, arī Karīnu raksturoja kā klusu, mierīgu, atsaucīgu cilvēku, kas vienmēr uzklausa, kad nepieciešams.
Tikšanās noslēgumā dalībnieki atsaucās Karīnas aicinājumam “izmērīt pasākuma temperatūru”, proti, raksturot – kā patika pasākums, vai likās spēcinošs, cik noderīgs bija, kādas sajūtas katram ir.
Visi piekrita, ka tikšanās bija lietderīga, interesanta, garīgi spēcinoša, tādēļ būtu vēlams tādas turpināt, un apmainījās pateicībām. Nākamreiz spēcināšanas pasākums varētu notikt Adventa laikā. Klātesošie dalījās idejās par to, ko cits no cita tajā vēlētos redzēt un dzirdēt. Sarunāja uzaicināt vēl interesentus, kam tas būtu noderīgi.
Savos e-pastos pasākuma dalībnieki saņēma saiti uz mākslinieka Livara Jankovska dzejas videoprezentāciju no cikla “Ceļš mani aizveda pie Jūras”, Intas Norenbergas salikumā.
Tikšanās ilga aptuveni divas stundas.
Ziņu sagatavoja I. Audere, biedrība “Kristīga Atbalsta Apvienība”, 25.11.2021.
Projektu atbalsta vācu fonds “Aktion Mensch”.