DESPUÉS DEL COLEGIO
Hace alrededor de un mes, Swenja, una voluntaria alemana que está viviendo también en Liepaja y trabajando para Cruz Roja, tenía que hacer una actividad para enseñar alemán a los niños que acudían a este centro después del colegio, me lo comentó y decidí ir con ella para conocer el centro y para jugar un rato con los niños.
Llegamos al centro, que en realidad es un piso normal pero adaptado a las necesidades de los chavales, y empezamos con las presentaciones y la explicación del juego, que consistía en que tenían que lanzar un dado y si salía el número 6, tenían la posibilidad de comer chocolate, la dificultad del juego era que tenían que partir la tableta con cuchillo y tenedor y con unas manoplas en las manos. Nos reímos mucho jugando.
Hace alrededor de un mes, Swenja, una voluntaria alemana que está viviendo también en Liepaja y trabajando para Cruz Roja, tenía que hacer una actividad para enseñar alemán a los niños que acudían a este centro después del colegio, me lo comentó y decidí ir con ella para conocer el centro y para jugar un rato con los niños.
Llegamos al centro, que en realidad es un piso normal pero adaptado a las necesidades de los chavales, y empezamos con las presentaciones y la explicación del juego, que consistía en que tenían que lanzar un dado y si salía el número 6, tenían la posibilidad de comer chocolate, la dificultad del juego era que tenían que partir la tableta con cuchillo y tenedor y con unas manoplas en las manos. Nos reímos mucho jugando.
Al finalizar, nos reunimos con Ana, la responsable del centro que nos estuvo contando como funcionaba, lo que hacían, lo que no… según nos explicaba, parecía un centro bastante caótico ya que no eran suficiente personal para poder estar con los chavales y que ellos aprovechaban para hacer lo que quisieran en el centro, ya sea poner la música alta o saltar sobre una torre de sillas desde una colchoneta elástica.
Volvimos a ir el siguiente lunes, y sí, nuestras sospechas se habían hecho realidad, Ana no estaba, no había voluntarios, sólo había una trabajadora que difícilmente podía mantener el control sobre los menores. Preguntamos por Ana, pero nos dijo que algo había pasado y que ya no trabajaba en el centro.
Nosotras hicimos el juego, que consistía en un dominó de comida con el nombre de los productos en alemán, y después estuvimos cocinando sopa y palomitas con ellos hasta que decidimos marcharnos porque los chavales estaban fuera de sí haciendo en el centro lo que les daba la gana, rompiendo cosas, saltando en el sofá, pegándose entre ellos, entrando en la habitación del material…
La trabajadora nos dijo que lo entendía y que esa situación no podía seguir así.
Swenja habló con su jefe para explicarles la situación del centro y la han mandado hacer otra actividad alternativa.
Por lo que ahora sé, creo que han cerrado el centro, es normal, no había personal para ocuparse de los menores, y ese piso estaba fuera de control.
Yo me quedo con la espinita clavada porque podía haber sido una buena actividad para ellos y para nosotras y poder compartir momentos juntos, pero no pudo ser.
Me quedo con el recuerdo de los buenos momentos que pasamos con ellos jugando y cocinando, auque solo fueran dos días.
Yo se que desde aquí no puedo hacer nada, pero simplemente decir que esos niños tienen muchas necesidades y carencias, no sé muy bien lo que pasó en el centro con los trabajadores y los voluntarios, pero si necesitan poner a más trabajadores y crear nuevos proyectos para trabajar con esos menores que piensen en las consecuencias de cerrar un centro de ese tipo y de dónde y cómo están esos chavales pasando el tiempo después del colegio que antes pasaban haciendo actividades en el centro.
Deepl mašīntulkojums:
Apmēram pirms mēneša brīvprātīgajai vācietei Swenjai, kura arī dzīvo Liepājā un strādā Sarkanajā Krustā, bija jāveic aktivitāte, lai mācītu vācu valodu bērniem, kuri nāk uz šo centru pēc skolas, viņa man par to pastāstīja, un es nolēmu doties kopā ar viņu, lai iepazītos ar centru un kādu laiku paspēlētos ar bērniem.
Mēs ieradāmies centrā, kas patiesībā ir parasts dzīvoklis, bet pielāgots bērnu vajadzībām, un sākām ar iepazīstināšanu un paskaidrojumu par spēli, kas sastāvēja no kauliņa mešanas, un, ja izkrita skaitlis 6, viņiem bija iespēja ēst šokolādi, spēles sarežģītība bija tāda, ka viņiem bija jāsalauž tāfelīte ar nazi un dakšiņu un ar cimdiem rokās. Mums bija ļoti jautri spēlēt šo spēli.
Apmēram pirms mēneša vācu brīvprātīgajai Swenjai, kura arī dzīvo Liepājā un strādā Sarkanajā Krustā, bija jāveic aktivitāte, lai mācītu vācu valodu bērniem, kuri nāca uz šo centru pēc skolas, viņa man par to pastāstīja, un es nolēmu kopā ar viņu doties apskatīt centru un kādu laiku paspēlēties ar bērniem.
Mēs ieradāmies centrā, kas patiesībā ir parasts dzīvoklis, bet pielāgots bērnu vajadzībām, un sākām ar iepazīstināšanu un paskaidrojumu par spēli, kas sastāvēja no kauliņa mešanas, un, ja izkrita skaitlis 6, viņiem bija iespēja ēst šokolādi, spēles sarežģītība bija tāda, ka viņiem bija jāsalauž tāfelīte ar nazi un dakšiņu un ar cimdiem rokās. Mums bija ļoti jautri spēlēt šo spēli.
Noslēgumā mēs tikāmies ar Annu, centra vadītāju, kura mums pastāstīja, kā tas darbojas, ko viņi dara, ko nedara… kā viņa mums paskaidroja, tas šķita diezgan haotisks centrs, jo nebija pietiekami daudz darbinieku, lai varētu būt kopā ar bērniem, un viņi izmantoja iespēju darīt centrā, ko vien vēlas, vai tā būtu skaļa mūzikas atskaņošana vai lēkšana pāri krēslu tornim no batuta.
Nākamajā pirmdienā devāmies vēlreiz, un jā, mūsu aizdomas bija piepildījušās, Anas tur nebija, nebija brīvprātīgo, bija tikai viens darbinieks, kurš diez vai spēja kontrolēt bērnus. Mēs lūdzām Anu, bet viņa mums teica, ka kaut kas noticis un viņa vairs centrā nestrādā.
Mēs spēlējām spēli, kas sastāvēja no pārtikas domino ar produktu nosaukumiem vācu valodā, un pēc tam kopā ar viņiem vārījām zupu un popkornu, līdz nolēmām aiziet, jo bērni bija ārā no prāta un centrā darīja, ko vien gribēja, dauzīja lietas, lēkāja pa dīvānu, sitās viens otram, gāja uz aprīkojuma istabu…..
Darbiniece mums teica, ka viņa mūs saprot un ka situācija tā vairs nevar turpināties.
Svenja runāja ar savu priekšnieku, lai izskaidrotu situāciju centrā, un viņa tika nosūtīta uz alternatīvu nodarbību.
Cik es tagad zinu, es domāju, ka viņi ir slēguši centru, tas ir normāli, nebija darbinieku, kas rūpētos par bērniem, un tas dzīvoklis bija nekontrolējams.
Man ir palicis dadzis kā ērkšķis sānos, jo tā varēja būt laba aktivitāte viņiem un mums, un mēs varējām dalīties kopīgos brīžos, bet tā nevarēja notikt.
Es glabāju atmiņā tos labos brīžus, ko pavadījām kopā ar viņiem, spēlējoties un gatavojot ēdienu, pat ja tās bija tikai divas dienas.
Es zinu, ka no šejienes neko nevaru izdarīt, bet varu vienkārši pateikt, ka šiem bērniem ir daudz vajadzību un trūkumu, es labi nezinu, kas notika centrā ar darbiniekiem un brīvprātīgajiem, bet, ja viņiem ir nepieciešams norīkot vairāk darbinieku un veidot jaunus projektus darbam ar šiem bērniem, viņiem vajadzētu padomāt par šāda centra slēgšanas sekām un par to, kur un kā šie bērni pavada laiku pēc skolas, ko viņi agrāk pavadīja, veicot aktivitātes centrā.