Liepājas Diakonijas centrs vienu pēc otra realizē dažādus projektus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Katrs projekts ir kā turpinājums iepriekš ieguldītajam darbam. Tāds ir arī projekts “Mājas – cilvēkiem ar īpašām vajadzībām”. Jautājumus par šo projektu un ar to saistītiem notikumiem uzdevām tā vadītājam Mārtiņam Urdzem.
Kā jūs vērtējat projekta mērķgrupu atsaucību? Cilvēki tic, ka kopīgiem spēkiem viņu problēmas ir risināmas? Un kas ir vislielākais ieguvums arī no šī no projekta?
– Ar atsaucību ir ļoti dažādi.
Mums Diakonijas centrā jau daudzus gadus darbojas Dienas centrs un tur ir savs stabils apmeklētāju loks. Pilsētā mēs ar šo projektu mēģinājām iesaistīt cilvēkus ar īpašām vajadzībām un viņu piederīgos mikrorajonos. Tas izdevās tikai daļēji. Tiešām liekas, ka viena daļa cilvēku vienkārši vairs netic pārmaiņām savā dzīvē. Ir vajadzīgs ilgs laiks, kamēr sāk rasties uzticība, ka kopā var kaut ko mainīt. Vislielākais ieguvums arī no šī projekta, manuprāt, ka tas dod iespēju cilvēkiem attīstīties, iegūt pašapziņu un pašiem veidot lietas, darot to kopā ar citiem.
– Lūdzu, komentējiet projekta aktivitātes Covid-19 laikā un – kā pandēmija ietekmēja tā mērķgrupas?
– Tā kā daudziem Diakonijas centra apmeklētājiem nav pieejams internets vai nav datorprasmes, es daudz laika pavadīju pie telefona un sazvanījos ar dalībniekiem un mērķgrupu. Tāpat arī mudināju citus uzturēt telefoniski kontaktus. Daudzi bija ļoti satraukušies par notiekošo, kā arī nebija viegli pieņemt izmaiņas sadzīvē. Man rūpēja, lai neaizmirstam cilvēkus, kuriem varētu būt grūtības pašiem tikt galā. Visā visumā savstarpējā palīdzība darbojās.
Protams, pēc pirmā šoka bija jāapzinās savas iespējas un jāliek lietā to, ko varu darīt, lai uzturētu kopību, lai nedzīvotu visu laiku vienās vienīgās sērās par zaudētām iespējām.
– Ko, jūsuprāt, būtu vēlams mainīt sabiedrības attieksmē pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un – kādēļ?
– Sabiedrībā, kurā ļoti uzsver katra atsevišķā cilvēka atbildību par savu dzīvi un individuālās tiesības, daudziem ir bail no situācijām, kad paši kļūst atkarīgi no citu palīdzības un ar saviem spēkiem vairs netiek galā. Tā ir tā augsne, kurā veidojas aizspriedumi un vēlēšanās izvairīties no cilvēkiem, kas ar saviem ierobežojumiem atgādina paša iespējamo vājumu, resp., viņus izolēt. Kā bija tas slavenais teiciens – nav cilvēku, nav problēmu! Manuprāt, šī nevēlēšanās ieraudzīt otru, ir pamatā tam, ka daudzās jomās netiek nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Pārmaiņas notiek, bet tas nav viena vai divu gadu, bet drīzāk vienas, divu paaudžu jautājums.
Projektu atbalsta vācu fonds “Aktion Mensch”.
