Sieviešu ordinācija. Izmaiņas LELB Satversmes 133. pantā

2016. gada jūnijā ir paredzēta nākamā Latvijas ev. lut. baznīcas (LELB) sinode. Viens no apspriežamajiem jautājumiem būs paredzētās izmaiņas LELB Satversmes 133. pantā, kas nosaka, ka par mācītāju varēs ordinēt tikai vīrieša kārtas pārstāvjus.

Sievas lai draudzē klusē 

1. Lai parādītu Rietumu luterāņiem, ka noraidošā attieksme pret sieviešu ordinācija nav tikai arhibīskapa Jāņa Vanaga personīgs viedoklis, bet ka tā esot visas Latvijas ev. lut. baznīcas nostāja; 

2. lai skaidri apliecinātu savu stāju pret Rietumu liberālo ideoloģiju, kas graujot ģimenes vērtības, veicinot homoseksuālismu un sajaucot dzimumu lomas;  

3. lai bez ierunām sekotu Bībelē izteiktiem norādījumiem par sievietes lomu dievkalpojumā.
28. oktobra notikušajā mācītāju konferencē, kurai bija jāizsaka savs viedoklis par paredzētiem grozījumiem gaidāmajai sinodei, – ar 57 balsīm par, 6 – pret un divām atturoties – pieņēma lēmumu atbalstīt priekšlikumu, ka LELB par mācītājiem ordinējami tikai vīriešu dzimtes pārstāvji. 

Neraugoties uz to, ka pārliecinoši lielākā daļa klātesošo mācītāju bija par šiem grozījumiem, pasaules mērogā tā lieta izskatās savādāk. Pasaules luterāņu federācijā, kas sastāv no 145 baznīcām ar 72 miljoniem kristiešiem, 77 % baznīcu ordinē sievietes par mācītājām, un tajās ietilpst 93 % no PLF luterāņiem. Mūsu baznīca var nonākt starptautiskā izolācijā, jo daudzas baznīcas vienkārši nesapratīs, kā var 21. gadsimtā pieņemt šādu lēmumu. 

Latvijas ev. lut. baznīcā ārpus Latvijas (LELBĀL) pirms gada ievēlēja par savu vadītāju pirmo arhibīskapi – sievieti, Laumu Zušēvicu. Ir skaidrs, ka šajos jautājumos būs ļoti grūti atrast kopīgu valodu starp Latvijas un ārpus Latvijas luterāņiem.
Daudz nozīmīgāk par baznīcas politiskiem apsvērumiem ir, ka aizliegums sievietēm būt par mācītājām neņem vērā to, ka daudzās baznīcās sievietes mācītājas ir nesušas lielu svētību savām draudzēm un baznīcām. Aizliegums viņām sludināt evaņģēliju ir aizliegums Svētā Gara darbībai. Pirmās augšāmcelšanās liecinieces bija sievietes. Viņām tika uzticēts sludināt šo prieka vēsti mācekļiem. Sieviešu ordinācijas pretinieki atsaucās uz divām Bībeles vietām. 1. Kor. 14 Pāvils raksta par nekārtībām dievkalpojumā un šajā sakarā piemin arī sievietes: Kā tas parasts visās svēto draudzēs, 34 sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. 35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. Ja šo pantu izprot burtiski, tad aizliegums runāt sievietēm dievkalpojumā neattiecas tikai uz sievietēm mācītājām, bet uz sievietēm kā tādām. Tad sievietes dievkalpojumā nedrīkst būt par lektoriem, tās nevar iesaistīties liturģijā, … 

Līdzīgi ir ar 1. Tim. 2, kur ir sacīts: 12 Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā. Burtiski pildīt šo vietu nozīmē, ka sievietes nevar būt ne tikai par mācītājām, bet arī par skolotājām, nemaz nerunājot par valsts prezidenti. Ja mēs šīs prasības ievērotu, tad tik tiešām jautājums ir pamatots, kā mēs atšķiramies no musulmaņiem. 

Mēs nevaram vienkārši pārnest viens pret vienu katru Bībeles pantu mūsdienu realitātē, jo mēs daudz par maz zinām par konkrēto situāciju, kurā tie tika teikti. Tajā laikā sievietēm (ar dažiem izņēmumiem) publiskā dzīvē nebija nekāda  teikšana. Līdzīgi kā jautājumā par verdzību, mūsu sabiedrības attieksme ir mainījusies. 

Kas attiecas uz bažām, ka tur, kur tiek pieļauta sieviešu ordinācija, būs atvērtas durvis visāda veida netikumībām, es neredzu, kāds sakars tam ir ar to, ka baznīcā sievietes var sludināt evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus. Ja es pareizi saprotu, tad viens arguments, lai šīs abas lietas sasaistītu, ir, ka, apstrīdot Bībeles autoritāti, mēs zaudējam pamatu, uz kā balstās mūsu vērtības. Tomēr mūsdienu Bībeles zinātne ir pierādījusi, cik lielā mērā daudzas Bībeles vietas bija sava laika kultūras ietekmētas. Tās nekad nebija domātas kā mūžīgas atbildes uz visiem jautājumiem, bet tās bija atbildes uz ļoti konkrētām situācijām, mēģinot izprast Dieva gribu. Daudz svarīgāk par burtisku visu Bībeles pantu pildīšanu, ir saprast, ka Bībele norāda uz dzīvu Dievu, kas ir sūtījis Savu Dēlu, lai mūs atpestītu no grēka un ļaunuma varas. Ja mēs nezinām, kā atsevišķās situācijās rīkoties, lūgsim Dievu, lai Viņš mums palīdz izprast lietas, nevis kļūsim par akliem burta kalpiem. Mums ir jāsamierinās ar faktu, ka ne vienmēr mēs uz ētiskiem jautājumiem Bībelē atrodam skaidras, nepārprotamas instrukcijas. Pat starp kristiešiem Bībeles vietu skaidrojumi atšķiras, nemaz nerunājot par nekristiešiem, kuriem Bībele nav autoritāte. Tāpēc, lai pamatotu konkrētu rīcību, nepietiek ar norādi, ka Bībele to prasa. Ir jābūt arī racionāliem argumentiem, citādi dialogs nav iespējams. Mūsdienu teologs Hans Kings atgādina, ka vispārējs vadmotīvs ētisku lēmuma pieņemšanai, kas ir saprotams katram cilvēkam, ir zelta likums: “Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.” (Mt.7,12).(sk. Küng, H.: Was ich glaube, 88.-89.lpp, Minhene, 2009.g.) 

Ļoti skumji, ka mūsu baznīcā 20 gadus par sieviešu ordinācijas jautājumu netika diskutēts un domā, ka ar vienu mācītāju konferenci pietiek, lai iztirzātu visus ‘par’ un ‘pret’. Citās valstīs (piem. Anglijā) pārrunas par sieviešu ordināciju ir ilgušas gadiem. 
Visbeidzot, neaizmirsīsim, ka sieviešu ordinācijas aizliegums skar konkrētus cilvēkus. No Latvijas vairāku desmit sievietes, kuras ir saņēmušas aicinājumu būt par mācītājām, ir bijušas spiestas atstāt savu dzimteni un doties uz ārzemēm. Citas, kuras ir palikušas, labākā gadījumā var kalpot kā evaņģēlistes. Gan viņām, gan mācītājām, kuras tika ordinētas pirms arhibīskaps Vanaga ievēlēšanas, visu laiku ir jādzīvo ar negatīvu attieksmi no dažu savu amatbrāļu puses. Sieviešu ordinācijas aizliegums ir diskriminācija, neskatoties uz to, ka tas notiek ar arhibīskapa svētību un ar skaidru mācītāju vairākumu. Protams, var teikt, ka ir daudz svarīgāki jautājumi, par kuriem vajadzētu uztraukties. Tā tas ir, kamēr mēs paši ar šo aizliegumu nesaskaramies tiešā vai netiešā veidā. Daudzās baznīcās šis jautājums ir novedis pie lielām domstarpībām. Acīm redzot, tas skar mūsu dvēseles dziļākos slāņus, kā mēs skatāmies uz sevi kā vīrieti un kā sievieti, vai mēs vēlamies veidot savas attiecības ar varas un pārākuma apziņu, vai mīlestībā un pazemībā, – Kristus Garā. 

Māc. Mārtiņš Urdze