Ar Robertu Pudži

Rob

Robertiņš jeb Roberts Pudže (pirmais no kreisās) - šo vārdu atpazīst Krusta draudzes vecākie draudzes locekļi, kā arī bijušā jauniešu ansambļa „Uguntiņa” dalībnieki. Intervē Karīna Krieviņa.

 

Robertiņš jeb Roberts Pudže- šo vārdu atpazīst Krusta draudzes vecākie draudzes locekļi, kā arī bijušā jauniešu ansambļa „Uguntiņa” dalībnieki. Daudzas vasaras pēc kārtas- kopīgi sadraudzībā pavadīts laiks neaizmirstamos upes braucienos ar laivām un plostiem, kas tā dalībniekiem nesis svētību un skaistas atmiņas vēl līdz šai dienai.

Sava mazā auguma dēļ mīļi saukts par Robertiņu, šis vīrs ir liels Dieva spēkā un ticībā nešaubīgs. Par šādiem cilvēkiem mēdz teikt- neparasta personība- Dieva vīrs. Savos 81 gados vēl arvien kalpo Rīgas Jēzus draudzē- kā pērminderis un Diakonijas darbinieks, palīdzot vecajiem ļaudīm. Brīdī, kad zvanīju, lai lūgtu telefoninterviju, Robertiņš aprūpēja apslimušo 88 gadīgo pērminderi. Vaicāts par Krusta draudzes slavenajiem upes braucieniem, Robertiņš dzīvi atsaucas:

Tie bija visskaistākie gadi! Mēs bijām kā viena ģimene. Viesturu (Šneideru) saucām par kapteini, viņš bija galvenais jauniešu pulcinātājs Krusta draudzē. Pašam bija meitiņa Gunta, ar metodistu mācītāju vēlāk apprecējās. Es braucu ciemos uz Liepāju. Viesturs stāstīja par braucieniem ar plostu un laivām. Ieteicos, ka arī gribētu braukt. Viesturs tūlīt- kāda problēma, brauc! Tā sāku braukt arī es! Braucām, lūdzām Dievu, dziedājām, redzējām dažādas vietas. Svaigā gaisā airēšana- brīnišķīgi, ko Dievs dāvāja! Svētdienās uz plosta pielūdzām Dievu. Katram braucienam bija savs nosaukums- „Alauksts- 85”, „Patria”, „Ūdensroze- 83” u.c. Katram bija savs pienākums. Vietās, kur apstājāmies, zēni sēdekļus taisīja. Pirkām tolaik tādas ļoti kvalitatīvas vācu filmiņas. Daudz fotografējām, ir daudz diapozitīvu no tiem laikiem. Tie gadi ir skaisti pavadīti!

Vai atceraties arī Krusta draudzes diriģenti Agnesi Pļavinsku?

Kā tad! Viņa bieži brauca uz Jēkabpili. Tur viņai draudzenes bija- Guste. Viņas māsa Olga strādāja mežā. Viņai padomju laikos atņēma īpašumu. Uzlika tādu nodokli, ko nevarēja samaksāt. Bija liela, skaista māja uz laukiem. Kolhozs atsavināja savām vajadzībām. Kad biju atgriezies pie Dieva, es kā ticīgs jauneklis gāju pie Olgas. Tolaik dzīvoju kolhozā aiz Jēkabpils. Viņa bija ļoti ticīga, lūdzām Dievu, daudz skaistu dziesmu iemācījos no viņas.

Vēl par upes braucieniem runājot, kā radās tās slavenās iesaukas starp jums un Tāli (Tālivaldis Asns (ex. Lihverovičs)) „batjka” un „sinočeks”?

Es ļoti mīlu bērnus, man vienmēr ar viņiem ir laba saprašanās. Es esmu maziņš, vienā augumā ar viņiem, varbūt tāpēc viņi mani uztver kā savējo. (Smejas) Tā arī par Tāli es šajos izbraukumos rūpējos, saucu par „sinočeku”, bet viņš mani iesauca par „batjku”. Pagājušajā gadā biju Liepājā viņa bērēs. Žēl, ka aizgāja tik jauns, bet katram jau ir savs dzīves gājums.

Pastāstiet par savu dzīves gājumu. Vai jūs augāt ticīgā ģimenē?

Mana mammīte bija poliete- katoliete. Ļoti ticēja Tam Kungam. Tēvs bija pareizticīgais, Dievu nenoliedza, bet nebija aktīvs ticības ziņā. Mīlēja dzert- tas nebija labi. Mēs augām astoņi bērni, mammīte praktiski viena mūs audzināja. Daudz strādāja, bija ļoti ticīga, mācīja mums par Dievu. Pati nemācēja ne lasīt, ne rakstīt- vecāki tolaik uzskatīja, ka tā tāda blēņošanās. Kara sākumā 1939.g. vai 1940.g. piecus bērnus aizveda uz bērnu patversmi, lai varētu izdzīvot. Trīs bērni pie mammītes tikai palika. Kara laikā mēs, bērni, ganījām lopus. Reiz gulēju pa nakti kūtsaugšā, bet tā kā kāda iekšēja balss man teiktu- ej projām no šejienes! Kāpju zemē, skatos, kur pārgulēt- vācieši uztaisījuši sev guļasvietas, kur gulēt- tādas kā trīs pakāpes. Skatos, vai es arī tur augšā nevarētu piemesties, bet iekšējā balss- liekas, pilnīgi dzirdu- saka: „Nē! Tu nedrīksti tur gulēt!” Kur tad es varu gulēt, ja augšā ne, apakšā ne. Tad gulēšu vidū. No rīta milzīgs sprādziens mani izsvieda laukā no guļvietas. Pēc laika dzirdu, ka saimnieks sauc: „Robert, kur tu esi?” Taisu durvis, nevaru attaisīt, kaut kas priekšā, beidzot atveru- viss pagalms dzeltens- grants, māli, dēļi juku jukām- postaža. Jumts pilnīgi lupatu lēveros, šķindelīši kur kurais. Domāju, paskatīšos to vietu, kur es gribēju gulēt, tas mani ļoti interesē. Kāpju augšā, skatos - manā guļvietā divi lieli akmeņi. Kas ar mani būtu noticis, ja būtu tur palicis? Tāpēc padomju laikā, kad teica, ka Dieva nav, es tikai pasmējos. Nu kā tad nav, ja pats esmu piedzīvojis Dieva pasargāšanu! Ja kādu Tas Kungs gribēs pasargāt, to Viņš izglābs.

Kas tas bija par sprādzienu? Vai tā bija bumba?

Sprāga tilts- vācieši bija samīnējuši. Es redzēju, ka viņi tur kaut ko dara, kaut ko urbj, bet nezināju jau, ko. Tas tik spēcīgs sprādziens bija, ka baļķi tika pacelti un ietriekti pilnīgi zemē.

Kad iestājos strādāt „VEf” (Valsts Elektrotehniskā fabrika), strādnieki, uzzinot, ka esmu ticīgs, sāka mani ņemt uz zoba. Es teicu: „Jūs kā amatnieki esat ļoti labi, bet par ticību jūs neko nezināt.” Viens jo īpaši bija nejauks, mani izsmēja un grūstīja, bet es tik pasmīnēju. Vēlāk bija pilnīgi otrādi nekā sākumā: viņš pret mani kļuva ļoti labs, kad redzēja, ka man ir sava stingra, nemainīga nostāja.

Dievs ir pasargājis dažādos apstākļos. Esmu arī cietumā bijis. Notiesāja mani uz desmit gadiem. Viens puisis „pavilka” līdzi- gājām zagšanā. Tolaik padomju laikos bija tādi likumi: ja pieķēra vienu personu, tad pieci gadi; ja divus jeb grupā, tad piesprieda desmit gadus. Kad apcietināja, mammīte nosauca citu dzimšanas gadu, lai mani neaizsūtītu uz Sibīriju. Brāli aizsūtīja, tas bija vecāks. Pēc pases es esmu jaunāks, bet patiesībā esmu dzimis 1931. gadā, nevis 1933. gadā. Tā nu es nonācu mazgadīgo kolonijā. Liepājā bija vācu zona. Vācieši aizbrauca uz savām mājām, mūs mazgadīgos ievietoja viņu vietā. Tur atkal bija interesanti, kā Dievs vadīja. Kolonijā bija kara ārsts- ķirurgs. Viņš skaitījās pēc militārās pakāpes laikam kapteinis vai majors. Ļoti sadraudzējāmies ar viņu. Paņēma mani pie sevis, biju tāds kā pārvaldnieks.

Reiz bija ļoti tumša, miglaina nakts. Ieskrien draugs, saka: „Muksim!” Ko darīt? Domāju-– es par cilvēku nevarēšu palikt, izbēdzis no kolonijas. Tad būs jākļūst par bandītu, ierocis jāgādā un jādomā, kā pārtikt. Atkal būs jāiet laupīt. Un kas pēc tam? Draugs mudina- jābēg, bet nevaru pavilkt kājas. Tās kā ar svinu pielietas, nevar paskriet. Tad sākās trauksme- bija uzzinājuši par bēgšanu, sāka šaut.

Šāva uz bērniem?

Nē, šāva gaisā. Krievu laikā nedrīkstēja ne sist, ne šaut uz bērniem, uz to kolonijā ļoti stingri skatījās. Tā es nekur neaizskrēju. Un kā Dievs mani sargāja un vadīja- tanī pašā rudenī mani atbrīvoja. Trīs gadus biju nosēdējis. Ārsts par mani deva ļoti labu atsauksmi. Arī no skolotājiem saņēmu labas atsauksmes. Kā Dievs gādā par saviem bērniem! Nevainīgus ieliek cietumā, es- vainīgs, bet Dievs mani tomēr žēloja.

Kā jūs sākāt aktīvo kalpošanu draudzē?

1973.gadā mani iesvētīja par pērminderi Jēzus draudzē. Vēl arvien kalpoju šajā amatā. Ceturtdienās un svētdienās mums ir dievkalpojumi. Kalpoju līdz ar jaunajiem pērminderiem. Priecājos, ka jaunie kalpo. Diakonijā palīdzu veciem cilvēkiem- vecajām sievām, kam vīri nomiruši: kam malciņu saskaldīt, uznest uz trešo stāvu, kam siltumnīcu uzrakt; visādus darbus, ar ko pašām grūti galā tikt. Pašlaik palīdzu vienam vīram, pērminderim. Viņam pašreiz bēdas- slims, sāp kājas. Māsiņa viņam nomira, palika pilnīgi viens, māsīca Liepājā. Kurinu viņa dzīvokli, ēst uzvāru, apfrizēju. Palīdzu, kam tas nepieciešams. Dievs dod spēku un veselību. Ne ar ticību un vārdiem vien, bet arī ar darbiem ir jākalpo. Ticība bez darbiem nenes tos augļus, ko Dievs no mums sagaida. [..]

Kāds būtu Jūsu novēlējums mūsu lasītājiem?

Novēlu, lai katrs ņem Dieva vārdu nopietni, lai lasa un mīl savu Pestītāju. Viņš ir mūsu Glābējs, bez Viņa Tēvs neuzklausa mūs. Ja ir Pestītājs, tad nav jābaidās ne no kā- ne no nāves, ne no kā cita. Bija tāds gadījums, kad nomira mana sieva. Vedām sievu apglabāt uz Līvas kapiem Liepājā. Pēkšņi tieši pretī smagā mašīna. Vadītājs sagrieza tik ļoti, ka mūsu mašīna vienā mirklī bija grāvī ar riteņiem gaisā. Zārks iekrita grāvī. Mēs palikām dzīvi- nebija ne skrambiņas. Kas būtu varējis notikt, ja šoferis nebūtu paspējis sagriezt stūri! Dievs pasargāja. Daudz ko esmu iemācījies no mācītāja Haralda Kalniņa, pie kura vienu laiku dzīvoju. Pirms iziešanas no mājas vai mašīnā pirms braukšanas viņš vienmēr pielūdza Dievu, tad tikai sāka braukt. Arī es, kad eju ārā no mājas, vienmēr piesaucu To Kungu. Cilvēks jau daudzreiz nav tik uzmanīgs, bet Dievs dod savu žēlastību. Arī man ir gadījies uz ielas, ka gandrīz būtu sabraukts, bet Dievs pasargā. Kad sevi nodod Viņa rokā– Dievs pasargā. Tad nav jādomā ne par ko citu- tu esi Dieva rokās, tu nododi sevi lūgšanā Viņam, un Viņš par tevi gādā. Protams, tev pašam nav jāskrien ugunī un mašīnai priekšā.

 

Jūs teicāt, ka esat daudz mācījies no mācītāja Haralda Kalniņa.

No viņa es daudz ko iemācījos. Viņš arī bija tas, kas mani iesvētīja par pērminderi. Viņš ir man kā garīgais tēvs. Lentās man ir ierakstīti viņa sprediķi. Daudzreiz tos paklausos un- it kā no jauna būtu dzirdējis. Kungs mani ir tā vadījis, ka manā draudzē mācītāji tādi stipri ticībā. Cilvēki viens otram ir vajadzīgi, lai mēs mācītos viens no otra. Mums ir jāmācās dzīvot saskaņā ar Dievu. Tas ir tāpat kā saulespuķīte griežas vienmēr uz to pusi, kur ir saule, tāpat mums ir vienmēr jāgriežas pret Dievu. Lai mēs esam tās saulespuķītes, un Jēzus Kristus lai ir kā mūsu īstā saule!

Intervēja Karīna Krieviņa

Intervijas pilnu tekstu sk. drīzumā

Foto no draudzes arhīva