Ar Tomu Urdzi

Toms Urdze. Vietnes kalpot.lv izveidotājs, autors un administrators. Dzimis un audzis Vācijā. Pēc Minsteres Latviešu ģimnāzijas beigšanas, pievērsies pieaugušo izglītības studijām Oldenburgas universitātē un iesaistījies sociāla rakstura projektos Latvijā.

 

Toms izstrādā un ievieš mācību projektus; ir komandas veidošanas treneris; tīmekļa platformas www.saliedet.lv redaktors; galvenais autors tīmekļa vietnei Metodes.lv. Dažādu publikāciju un grāmatu autors un redaktors. Jau vairāk nekā 15 gadus Toms darbojas pieaugušo izglītības laukā, vadot seminārus par mācīšanas, plānošanas, pārmaiņu sekmēšanas un cilvēku vadīšanas jautājumiem, īstenojot starptautiskus izglītības projektus un esot Eiropas Komisijas eksperts-vērtētājs pieaugušo izglītības un e-mācību projektiem. 

 

Kad un kā Tev radās doma pārcelties no Vācijas uz dzīvi Latvijā? Kas motivēja lēmumu?

Tas nebija apzināts lēmums, drīzāk dažādi apstākļi un nejaušības. Varētu sākt ar to, ka piedzimu un uzaugu Rīgas ielā, Oldenburgā, Vācijā, kur atradās latviešu nometne. Pēc kara tā kādu laiku bija lielākā latviešu bēgļu nometne Vācijā.

Nākamais notikums, ko te varētu minēt ir, ka no 15 gadiem man bija dažādas problēmas skolā, kuru apmeklēju, un domāju, kāpēc nepamēģināt turpināt skolas gaitas Minsteres latviešu ģimnāzijā un paskatīties, kā tur ies? Tā nu sāku iet skolā MLĢ, kur mācījās skolēni no visas pasaules. Tur, darbojoties latviešu jaunatnes organizācijās, iesaistījos dažādu semināru, kultūras pasākumu un ballīšu rīkošanā - līdz šai dienai varu smelties no šīs pieredzes :)Viss attīstījās tā, ka, dzīvojot Vācijā, mans tuvāko draugu loks bija latvieši no visas pasaules. 

Pēc skolas beigšanas, bija jāizlemj, ko un kur studēt. Izrādījās, ka fakultāte, kur bija visvieglāk iekļūt, bija pieaugušo izglītības fakultāte Oldenburgas universitātē. Tā es nonācu pieaugušo izglītības lauciņā. Nākamais apstāklis bija, ka Latvija tad kļuva neatkarīga. Rezultātā daudz draugu pārcēlās uz Latviju. Arī es sāku skatīties, kas te notiek, un ļoti drīz sapratu, ka gribu būt šeit. Sāku iesaistīties dažādos projektos un pakāpeniski īstenoju šo ieceri.

Atskatoties liekas, ka viss ir bijis ļoti mērķtiecīgi, bet patiesībā bija apstākļu sakritības, kuras pie tā noveda. Semināros izmantoju savu biogrāfiju kā piemēru tam, ka ir divi veidi, kā sekmēt attīstību: Parasti skatāmies, kādas ir esošās situācijas nepilnības, un soli pa solim cenšamies tās novērst. Pieejas trūkums ir, ka tā neaizsargā no negaidītiem notikumiem, un attīstību lielā mērā ietekmē nejaušības - satiekam jaunus cilvēkus, parādās jaunas iespējas, saskaramies ar jauniem šķēršļiem, mazinās vai palielinās finanses... Alternatīva ir izvirzīt skaidru ilgtermiņa mērķi un attiecīgi plānot tuvākos darbības soļus. Zināt, kur gribas būt pēc noteikta laika, un pakļaut savus plānus šim redzējumam - tas sekmē mērķtiecīgu attīstību un mazina ārējo faktoru ietekmi. 

 

Vai ne mirkli nav nācies nožēlot savu izvēli atgriezties Latvijā?

Manā gadījumā, Latvija ir bijusi un ir ļoti labvēlīga un iespējām bagāta vieta, kur būt. Protams, ka ir lietas, kas nepatīk, kaitina vai izraisa skumjas. Bet esmu pabijis daudzās valstīs. Tās cerības, kas cilvēkiem bieži vien ir, ka pārceļoties uz citu valsti, tur būs labāk… - manā pieredzē tā nav. Sākumā patīk viss, kas tur ir sakārtotāks un labāks, bet agri vai vēlu arī tur nākas saskarties ar lietām, kuras nepatīk un kaitina. 

Parasti, ja kas labi izdodas, uzskatām to par savu nopelnu. Bet ja kas neizdodas, vainīgi pie tā būs citi cilvēki vai apstākļi. Cenšos uz sevi skatīties kritiskāk. Nevis, ka tas būtu mans nopelns, bet man ir paveicies, ka biju pareizajā vietā pareizajā laikā, piemēram, bija daudz iespēju iesaistīties projektos, mācīties, braukt, skatīties. Jā, un, bez šaubām, man bija atbalsts - ģimene, draugi. Vienīgais, kur varētu sev uzsist pa plecu, ka paspēju šīs iespējas ieraudzīt, satvert, nepalaist garām.

 

Kas mūsu zemē patīk, kas iepriecina?

Kad pārcēlos uz Latviju, patika, ka viss bija kustībā un strauji mainījās. Bija iespēja būt kopā ar daudziem ideālistiem, kuri aktīvi veidoja jauno valsti un sabiedrību, strādājot izglītības jomā, darbojoties nevalstiskās organizācijās vai arī pārveidojot Latvijas armiju. Priecājos par katru stūri un lietu, kas tikta sakārtota - vai tā būtu atjaunota koka māja, veloceliņu parādīšanās pilsētās, e-paraksta ieviešana... Pēdējos gados vairāk un vairāk izbaudu mieru un klusumu, ko var atrast Latvijas laukos. 

 

Vai kādu savu nodarbošanos vari saukt par dzīves sapni, kurš piepildās? Kāds konkrēts? Vai tas attiecas uz visu darbošanos kopumā?

Esmu gandarīts, ka varu nodarboties ar lietām, kas man ir svarīgas un mīļas; un varu ar to nopelnīt iztiku. Pēc dabas esmu ļoti neatkarīgs cilvēks, ar “lielu galvu”. Esmu laimīgs par to, ka man ir iespēja izvēlēties, kurai, no sev interesējošām jomām, pievērst vairāk uzmanības - vai tie būtu Eiropas projekti, jaunu mācību piedāvājumu radīšana vai jauno tehnoloģiju apgūšana. Man ir prieks, ja izdodas šīs intereses sakombinēt, piemēram, atrodot iespējas, kā jaunās tehnoloģijas likt lietā, lai padarītu mācību procesu interesantāku un efektīvāku. Vispār man ļoti patīk, ja lietas labi strādā, ir noderīgas, kaut kam palīdz. Kur vien to izdodas īstenot, esmu apmierināts.  

Tā kā tu jautā par sapņu piepildīšanos, domāju drīzāk par momentiem, kas manī rada lielu emocionālu gandarījumu. Tad gribas nosaukt tos brīžus, kad mācībās izdodas panākt, ka dalībnieku acis spīd, kad ir radīta vide, kurā domas rosās un emocijas virmo.

Būt ideju attīstītājam ir arī savas ēnas puses, jo daudzām idejām nav labvēlīgas augsnes un nav iespējas tās tālāk attīstīt. Ir jāsamierinās ar to, ka Latvija ir maza un salīdzinoši konservatīva valsts.

 

Cik lielu lomu pēc Tavas pieredzes sabiedrības izaugsmē un labklājībā saliedētība spēlē? Ko sniedz tās augļi?

Saliedētībā izpaužas savstarpēja uzticība, kopīgas vērtības, sadarbība, komunikācija - lietas, kas ir būtiskas veiksmīgai cilvēku sadzīvei un attīstībai. Par to pārliecinos mūsu (Saliedēt.lv) rīkotajos komandas treniņos. Saliedētā vidē cilvēki ir atraduši savu vietu, un atšķirības tiek uztvertas kā kaut kas bagātinošs, nevis šķeļošs. Tajā var pilnīgāk izmantot katra cilvēka potenciālu; nav jātērē tik daudz pūļu nesaskaņu, noklusētu konfliktu vai citu problēmu pārvarēšanai.

 

Kādi būtu galvenie priekšnosacījumi, lai saliedētība pastāvētu? Vai saskati šajā ziņā vēl daudz darāmā?

Ir daudz elementu, kas veicina saliedētību; manas asociācijas ir solidaritāte, kopība, dalīšanās, iniciatīva, drosme, līdzatbildība, kopīgs mērķis, vērtības. Katram šim elementam bez lielas piepūles varētu nosaukt padsmit konkrētu rīcību, kas to veicina. Stiprināt šīs lietas ir nepārtraukts darbs, kurš nekad nebūs izdarīts līdz galam, pie tā visa būs vienmēr jāpiestrādā.

 

Ne mazums diskusiju par to, kādā situācijā Latvijas sabiedrība atrodamies, var dzirdēt gan medijos, gan līdzcilvēku starpā ik dienas. Kā Tu uztver pašlaik notiekošo? Vai ir procesi, kas rada arī bažas? Ja tā, kuri tie ir?

Man ir prieks par to, ka pieaug piederības sajūta valstij. Kāds semināra dalībnieks minēja piemēru no Dobeles, kur ne tik tālā pagātnē 18. novembrī zāle bija tukša, bet pagājušā gadā, pat pēc ieejas maksas ieviešanas, visiem nepietika vietas. Noteikti arī notikumi Ukrainā ir veicinājuši patriotismu un likuši cilvēkiem atcerēties, ka brīvība nav pašsaprotama.

Starpcilvēku līmenī man ir iespaids, ka latvieši izrāda patiesu ieinteresētību par saviem līdzcilvēkiem un ir liela vēlme palīdzēt otram. Rūp citi. Tai pat laikā, reizēm liekas, ka šī ieinteresētība un gatavība palīdzēt citam, neizpaužas darbos. Varbūt tas ir latviešiem raksturīgās “viensētas domāšanas” dēļ - vēlme saglabāt distanci ar saviem līdzcilvēkiem.

Tā kā vaicāji par sabiedrību kopumā, man radās doma no pārmaiņu vadības. Viljems Bridžess (William Bridges) izdala trīs posmus, kuriem cilvēks iziet cauri pārmaiņu procesā: Vispirms ir jālaiž vaļā, jāatvadās no tā, kas ir bijis. Tad ieet neitrālajā zonā, kur valda nezināmais, ilgojas pēc vecā, bet arī var sākt saskatīt dažādas iespējas. Visbeidzot cilvēks ieiet “jaunā sākumā”, kur atgūst stabilitāti, veidojas jauns pamats zem kājām. Attēls ar tramplīna lēcēju labi ilustrē šos posmus:

 

 

Uzaugot mācītāja ģimenē, Lieldienas bija nozīmīgs notikums. Kā bērnu, mani vienmēr mulsināja Lieldienu sestdienas vieta šajos svētkos. Bija skaidrs, ka Lielajā Piektdienā jābūt nopietnam un klusam. Arī bija skaidrs, ka Lieldienu Svētdiena ir priecīgs notikums. Bet kā justies un uzvesties Lieldienu sestdienā? Bridžesa modelis man beidzot sniedza atbildi uz šo jautājumu, jo izskaidro, ka ir vajadzīga šī neitrālā zona, šis tukšums, šī pārorientēšanās, lai noslēgtu, kas bijis, un ieietu jaunā sākumā. 

Man liekas, ka Latvijā mēs joprojām atrodamies šajā neitrālajā zonā. Tas, kas mums pietrūkst, ir skaidrība - uz ko mēs ejam, kas būs tas jaunais sākums. Tāpēc varbūt arī tik ilgi kavējamies šajā zonā.

 

Līdzīgu raksturojumu nācies dzirdēt arī no citiem, kuri nodarbojas ar pieaugušo izglītību, kas vairāk saistīta ar literāro darbību. Taču pieredze rāda, ka tiklīdz kāds cenšas no tādas neitrālās, varētu pat teikt, pelēcīgās zonas izrauties, tūlīt tiek vilkts tajā atpakaļ. Jo daļa no tiem, kas auguši, izglītojušies, kā arī bijuši sabiedriski aktīvi padomju laikā, šķiet, joprojām nav gatavi pieņemt jauno, vispirms jau citu domāšanu. 

Tieši tā. Un to mēs varam redzēt visur - vai tas būtu izglītībā, politikā vai citās jomās, ka ir ļoti grūti laist vaļā to, kas ir bijis. Bet, ņemot vērā, cik strauji pasaulē viss attīstās, it īpaši tehnoloģijas, esam aizvien biežāk spiesti atteikties no esošajiem ieradumiem, uzskatiem un veciem domāšanas veidiem, tā vietā jāsaskata jaunas iespējas un jāmācās tās lietderīgi izmantot. 

Šādā pārmaiņu laikā lieti noderētu “lielais mērķis”, kas vienotu cilvēkus un palīdzētu iziet cauri “neitrālajai zonai”. Uz ko tad mēs ejam, kas īsti mums ir svarīgs?  

Šī problēma skar ne tik vien cilvēkus, bet arī valstis. Notiek tas, ka katra valsts arvien vairāk ieraujas sevī. Pēc neatkarības atgūšanas Latvija varēja sekot citiem, piemēram, tiecoties pēc Ziemeļvalstu modeļa. Bet tagad šīs valstis pašas cīnās ar iekšējām nesaskaņām, un tās atrodas pārmaiņu procesā. Jāsāk pašiem domāt, ko un kā mēs gribam darīt, kādi gribam būt. Ir daudz piemēru, kas parāda, ka maza un stipra tauta var ne tik vien pastāvēt, bet tai var būt stipra identitāte un tā var būt solidāra. Atceramies, ka pirmā valsts, kurai bija drosme atzīt Latvijas neatkarību, bija Islande!

Galvenais - nebūt inertiem. Ir lietas, kur prasās aktīvāka valsts rīcība, piemēram, es šajās dienās gribētu redzēt daudz aktīvāku atbalstu Ukrainai. Ir citas lietas, kur mēs katrs varam iesaistīties. Piemērs šim latviešu inertumam un negatavībai izmantot jaunās iespējas ir Vikipēdijas ierakstu skaits (jāsaprot, ka Vikipēdiju rada un uztur miljoniem brīvprātīgo no visas pasaules). Kā citādi izskaidrot, ka igauņu valodā ir pievienoti vairāk nekā 125000 ierakstu, bet latviešu valodā tikai nepilni 56000 ieraksti? Var piebilst, ka pat latīņu valodā ir divtik daudz ierakstu kā latviešu valodā. Rodas iespaids, ka latviešiem raksturīgajām bažām par savu identitāti neseko konkrēta rīcība... 

 

Vai Tu atbalstīji eiro ieviešanu?  

Noteikti es to vērtēju pozitīvi. Tas ir ļoti spēcīgs simbols. Mēs esam daļa no ļoti spēcīgu valstu saimes. Latu, protams, žēl, jo man tas patika. Smuka valūta, sentimentāla. Labi, mums bija sava valūta, bet reāli tā jau sen ir bijusi piesaistīta citām ekonomikām. Priecājos, ka Latvija paspēja eiro īstenot un ieviest. Varu piebilst, ka esmu liels Eiropas domas piekritējs. Pasaulē ir tik daudz problēmu, kuras nevaram risināt nacionālā līmenī. Parasti jau tiek domāts par savu deķi, arī valstu līmenī. Eiropa varētu būt vieta, kur pievērš uzmanību kopīgām problēmām, kopīgiem risinājumiem un pauž solidaritāti ar citiem. Skaidrs, ka esošā Eiropas Savienība ir ar savām nepilnībām. Arī jāsaprot, ka tās būs grūti novērst, kamēr nacionālās valstis, ieskaitot Latviju, ir pārāk vērstas uz sevi un savu šauro interešu aizstāvēšanu. Tāpēc jau mums ir šie nejēdzīgie lauksaimniecības dotāciju principi, noteikumi par ābolu izmēriem, atturīgā nostāja Ukrainas jautājumā utt.

 

Tā kā ar jautājumu par preču un pakalpojumu atbilstību patērētāju interesēm nākas saskarties samērā bieži, pēdējā laikā - tieši Latvijas kultūras jomā, - kā Tu vērtē sabiedrisku tendenci atgriezties pie vienotiem kvalitātes kritērijem literatūrā, mākslā u.c. Vai demokrātiskā multikulturālā vidē šādu iespēju saskati? Vai un kā tas varētu ietekmēt jaunradi?  

Jaunās tehnoloģijas un tas, ka varam ceļot, mums dod iespēju skatīties ārpus mūsu šaurajām robežām. Atrasties tikai Latvijā, man droši vien būtu bijis par šauru. Ir ļoti svarīgi Eiropā satikt citus cilvēkus, gūt citas idejas, citas iedvesmas. Mūsdienās caur internetu tas ir kļuvis daudz vieglāk. Tāpēc mēģinu skatīties no cita redzes punkta: ko es varu paņemt priekš sevis? Kas ir idejas, ar kurām vērts dalīties?

Līdzīgi kā sportā, kad ir ierobežoti līdzekļi - vai nu mēs izkaisām naudu uz visām pusēm, lai mazliet tiek katram, vai nu nospraužam konkrētas prioritātes, kas mums ir svarīgas. Ir grūts jautājums: kā šīs prioritātes nosaka un kādi tad būs tie kritēriji?

Nedaudz saistīts ir jautājums par atvērtību un autortiesībām. Cilvēki Latvijā joprojām baidās vai nevēlas dalīties ar informāciju, piemēram, pasniedzēji nepadara savas lekcijas publiski pieejamas, domājot, ka kāds cits tās nozags, bet retais atzīsies, ka arī pats šīs domas ir aizguvis no citiem. Dominē domāšana: tas ir mans, es ar to nedalīšos… Bet pieķeršanās autortiesībām radās tikai 19-tā gadsimtā, pirms tam ideju aizgūšana bija parasta lieta. šodien, kad vairums informācijas ir brīvi pieejama internetā, mēģinājumi nosargāt “savu” informāciju šķiet smieklīgi. Uzskatu, ka iespēja katram piekļūt informācijai, to radīt un ar to dalīties, ir viens no lielākajiem cilvēces sasniegumiem. Cits jautājums, cik daudz izmantojam iespēju radīt kvalitatīvu saturu, ko pienest šai informācijas pasaulei. Varbūt pārāk bieži aprobežojamies ar informācijas pārpublicēšanu, “man patīkošanu” un “šērošanu”.

Protams, cilvēks grib saņemt atzinību par savu darbu, kā arī sagaida, ka citi, kas izmanto viņa idejas, godīgi veic atsauci uz autoru. Diemžēl arī šajā jomā latvieši neizceļas. Piemēram, par manis veidoto vietni Metodes.lv (skat. www.saliedet.lv), kur dalos ar dažādiem materiāliem par mācīšanu, plānošanu, vadīšanu u.c., 8 gadu laikā esmu saņēmis kādas piecas atsauksmes. Tai pat laikā zinu, ka šo resursu katru mēnesi apmeklē 1000 - 2000 lietotāju, kā arī šos materiālus labprāt lieto gan universitātēs, gan skolās. Nav ne jautājumu, ne ieteikumu, ne komentāru - absolūts klusums. Tas, protams, mazina motivāciju kaut ko radīt un ar to dalīties. Būtu daudz interesantāk darboties vidē, kurā notiek aktīva domu apmaiņa, abpusēja dalīšanās un kopdarbs.

 

Vietnē www.saliedet.lv varam lasīt, ka no dzīves esi mācījies "labāk meklēt risinājumu, nevis meklēt vainīgo". Tā kā Tava profesionālā darbība ir saistīta ar izglītošanos un citu pieaugušo, t.sk., mācībspēku, izglītošanu, ko Tu ieteiktu tiem, kuri meklē vainīgos kā savu kolēģu, tā audzēkņu, padoto vidū, tāpat arī valdībā, visā sabiedrībā? 

 

Svarīgi ir lietderīgi izmantot savu enerģiju. Vainojot citus, labākajā gadījumā vari “nolaist tvaiku”, citu labumu nebūs.

Bieži semināros izmantoju filozofa Vitgenšteina bildi, kur reizē var saskatīt gan zaķi, gan pīli. Izrādās, uzdodot cilvēkiem jautājumu, ko viņi šajā bildē saskata - tuvojoties Lieldienām, visi lielākoties saskata zaķi, pīle tad ir pazudusi. Bet tomēr viņa te ir!

Ir svarīgi iemācīties skatīties uz jautājumiem un notikumiem no dažādiem redzes punktiem. Vainas meklēšanas vietā mēģināt saprast, kas bija par iemesliem, kāpēc kāds kļūdījās vai kāpēc esmu neapmierināts ar rezultātu? 

Mana pieredze izglītības pasaulē diemžēl liecina par to, ka ar klausīšanos un konstruktīvu atgriezeniskās saites sniegšanu mums iet ļoti švaki. Tas ir liels lauks, kurā vēl daudz darāmā.

 

Varbūt ir vēl kāds aktuāls jautājums, par kuru gribētos runāt?

Gribu izteikt savu pārliecību, ka ir sācies apvērsums izglītības pasaulē, kas sagraus daudzas novecojušas pieejas, padarīs izglītības sistēmu pieejamāku un cilvēcīgāku! šo cerību balstu uz diviem jauninājumiem, kas parādījušies pēdējos gados, pateicoties internetam.

Viena šī jauninājuma aizsācējs pat nav pedagogs, bet izbijis baņķieris, vārdā Salmans Kāns (Salman Khan). Viņš 2006.gadā sāka radīt Youtube videoklipus, lai palīdzētu savam brālēnam, kurš bija pārcēlies uz citu pilsētu, matemātikā skolā. Dažus gadus vēlāk šos klipus skatījās miljoniem skolēnu un skolotāju. Tika nodibināta Khan Academy, kura ir radījusi tūkstošiem mācību video un izveidojusi programmatūru skolēnu un skolotāju atbalstam.Un tagad jau vairākās valstīs tiek ieviesta apgrieztā klase.Tas nozīmē, ka skolēni mājās apgūst mācību vielu, skatoties šos videoklipus. Skolēnam tas ir ērtāk, jo var klipu apstādināt, atkārtot, ja ko nesaprata, vai arī pārlēkt lietām, ko jau zina. Rezultātā skolotājam vairs nav jātērē laiku klasē, izklāstot vielu 30 skolēniem, kur katrs mācās savā tempā, kuru priekšzināšanu līmeņi atšķiras, kuriem ir atšķirīgas pieejas, kā grib mācīties. Skolotājam tagad ir laiks darīt to, kas viņam patiesībā būtu jādara - individuāli atbalstīt skolēnus konkrētos jautājumos, īstenot projektus, organizējot komandas darbu, apspriest, kā mācību vielu pielietot dzīvē... Mājas darbi tagad tiek pildīti skolā, bet mācību viela - apgūta mājās. šī nav fikcija, bet tā kļūst par realitāti daudzās skolās dažādās pasaules malās! Domāju, ka Latvijā mēs galīgi neesam tam gatavi, tieši skolotāji, bet dzīve piespiedīs. Drīz vairs nebūs vietas skolotājiem, kas tur garus monologus, nolasa vielu no grāmatām, bļauj uz bērniem, ja tie ir zaudējuši pacietību un garlaikojas - tas būs noiets etaps.

Otra nozīmīga inovācija, kas savukārt liek satrūkties universitātēm visā pasaulē, ir vietnes kā Coursera un Edx, kurās pasaules vadošās augstskolas piedāvā savus mācību kursus par brīvu jebkuram interesentam pasaulē (daudziem kursiem pieejami subtitri dažādās valodās). Rodas jautājums, kāpēc man iet klausīties viduvēju lekciju kādā Latvijas augstskolā, ja varu vielu apgūt pie pasaules atzītākajiem profesoriem un, pateicoties internetam, to apspriest ar studentiem no visas pasaules. Universitātēm būs strauji jāmainās un nopietni jāpadomā par to, kādu pievienoto vērtību tās piedāvā saviem studentiem! Arī šeit jau ļoti drīz vairs nebūs vietas docentu monologiem un nolasītām lekcijām.

Vēl daudzviet valda neizpratne un pretestība pret šīm parādībām - kā tas var būt, ka tehnoloģijas padara mācīšanos cilvēcīgāku? Tomēr esmu pārliecināts, ka arī Latvijas skolas un augstskolas jau drīz uzsāks tik nepieciešamo pārmaiņu procesu, kura rezultātā skolēns un students būs izglītības centrā. Tas, protams, arī attiecas uz pieaugušo izglītību. Lai gūtu iedvesmu un izpratni par šīm jaunajām iespējām, iesaku noskatīties Salmana Kāna un Dafnējas Koleras (Daphne Koller) prezentācijas.

http://www.ted.com/talks/salman_khan_let_s_use_video_to_reinvent_education (pieejami subtitri latviešu valodā)

http://www.ted.com/talks/daphne_koller_what_we_re_learning_from_online_education (pieejami subtitri krievu valodā) 

 

Ko vēlēsi mūsu lasītājiem, daļa no kuriem varbūt arī vairāk koncentrējas uz problēmām, citi joprojām saredz neizsmeļamas radošas un praktiskas iespējas?

Domāju, ka tas tāpat kā ar zaķi un pīli - svarīgi ir saprast, ka mums tomēr nav viena sabiedrība, pastāv liela dažādība, lietas nav melnbaltas. Dzīve Rīgā būs citāda, nekā Liepājā, Grobiņā vai Alūksnē. Dzīve cilvēkiem ar vidējiem ienākumiem atšķirsies no tiem, kam ienākumi ir augsti vai zemi. Ideālistiska studenta dzīves skatījums atšķiras no mietpilsoniska redzējuma. Katram ir savas problēmas, savs pienesums, savas spējas. Jāprot to pieņemt, saskatīt zaķi un pīli, pieņemt, ka nav vienas pareizās atbildes, vienota skatījuma uz notikumiem. Un nevajag ierauties sevī, ir jādalās ar to, kas ir. Mums katram ir idejas, domas, panākumi un neveiksmes, ar kurām ir vērts dalīties. Arī ar bēdām un dusmām var dalīties. Arī tas būs labi.

 

Jautājumus Tomam Urdzem uzdeva Inga Audere,

pirmpublicējums egineto.lv 01.09.2014.