Par konvivenci, 2015.gada 8.maija semināra ievads

Mārtiņš Urdze

1. Pasaules luterāņu federācijas konvivences process 

(pārņemts no LELB Baznīcas Gadagrāmatas 2015, 210.,211. lpp.) 

2011.gadā Pasaules luterāņu federācija (PLF) izveidoja darba grupu no dažādām PLF sakarā ar pieaugošo nabadzību un atstumtību Eiropā. Procesā piedalās Diakonijas darba pārstāvji no Ziemeļvalstīm, Centrāl- un Austrumeiropas, kā arī no Rietumeiropas. Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB) pārstāv mācītājs Mārtiņš Urdze. 

Reizi gadā notiek konference, kur sastopas 20 līdz 30 darba grupas dalībnieki, kas lielākoties ir cieši saistīti ar praktisko diakonijas darbu uz vietas. Konferences ir notikušas Somijā, Ukrainā, Vācijā un Anglijā.

Galvenais atslēgvārds šim procesam ir “konvivence”. 

Darba grupai ir izvirzīti sekojoši mērķi:

- radīt savstarpēju atbalstu cilvēkiem, kas iesaistās diakonijas darbā Eiropā;

- izvērtēt dažādas darba metodes, cik tālu tās iedrošina cilvēkus un pārveido realitāti;

- attīstīt aizstāvības (advocacy) stratēģijas;

- salīdzināt diakonijas praktisko darbību septiņos PLF reģionos un PLF globālā kontekstā;

- stiprināt baznīcu apņemšanos mazināt ikdienas nabadzību un atstumtību.

Reizi gadā notiek konference, kur sastopas 20 līdz 30 darba grupas dalībnieki, kas lielākoties ir cieši saistīti ar praktisko diakonijas darbu uz vietas. Konferences ir notikušas Somijā, Ukrainā, Vācijā un Anglijā. Starp konferencēm dalībnieki ir apņēmušies pildīt savu personīgo darba plānu, regulāri kontaktējoties savā starpā.

Galvenais atslēgvārds šim procesam ir “konvivence”. šis vārds cēlies viduslaikos no Spānijas, lai apzīmētu sadraudzību starp kristiešiem, jūdiem un musulmaņiem, kas, neraugoties uz visām atšķirībām, savā dzīves vietā centās viens otru atbalstīt, aizstāvēt no ienaidniekiem, kopīgi risināt savas problēmas un svinēt svētkus. Grupas dalībnieki uzskata, ka tas ir labs modelis arī mūsdienu diakonijas darbam, jo tas uzsver sadarbību ar dažādām sabiedrības grupām, kuras ir ieinteresētas uzlabot dzīves apstākļus kopīgā dzīves telpā, un pasvītro vienlīdzību starp tiem, kas ir iesaistīti diakonijas darbā.

Diakonijas darbs Eiropā ir ļoti atšķirīgs. Daudzās valstīs diakonija ir kļuvusi par lielu uzņēmumu ar daudzām darbības nozarēm, kas savu pienākumu var veikt pateicoties valsts un Eiropas Savienības finansējumam. Diakonijas darbinieki ir algoti speciālisti, kas strādā pēc valsts noteiktiem standartiem. Lai varētu pastāvēt, diakonijai aizvien vairāk ir jāiesaistās konkurences cīņā ar citiem privātiem uzņēmumiem sociālajā jomā. Diakonijas uzņēmumi savā ikdienā vairs nav saistīti ar vietējām draudzēm, un diakonijas darbu bieži vien vairs nevar atšķirt no sociālā darba.

Savukārt, vidus- un austrumu Eiropas valstīs diakonija ir vairāk sakņota vietējās draudzēs. Tām ir jāiztiek ar daudz mazāk resursiem kā Rietumvalstu baznīcās, lai gan sociālā sistēma ir daudz vājāk attīstīta un vispārējā nabadzība - daudz lielāka.

Darba grupa konstatēja, ka 2009.gadā sākusies “krīze” daudziem Eiropas iedzīvotājiem joprojām turpinās. Tā vairs nav nekāda pārejoša parādība, bet tas ir ilgstošs sabiedrības noslāņošanās process ar maz cerībām izkļūt no nabadzības un atstumtības. Visā Eiropā valstis samazina līdzekļus sociāliem pakalpojumiem, aizvien vairāk cilvēki tiek atstāti bez valsts atbalsta. Lai izdzīvotu, daudzi ir spiesti ņemt aizdevumus vai arī emigrēt uz bagātākām valstīm.

šajā situācijā ir ļoti svarīgi apzināties, ka diakonija ir baznīcas būtiska sastāvdaļa, kas ar savu darbu apliecina Jēzus kalpošanu ikvienam cilvēkam. Diakonija nav domāta, lai lāpītu caurumus valsts sociāli-ekonomiskajā politikā, kas ir radušies pateicoties banku u.c. mantrausībai. Tā vietā ir jāsauc nabadzības saknes vārdā un jāiestājas par sociālu taisnīgumu. Tomēr nevar arī aprobežoties tikai ar citu kritizēšanu. Arī draudzēs mums ir jāattīsta savstarpējais atbalsts, kad cilvēki nonāk grūtībās, apzinoties, ka ikviens var ar savu dāvanu atbalstīt kopību. Patērētājas sabiedrības vidē ir no jauna jāatklāj, kā veidojas attiecības starp palīdzības sniedzējiem un saņēmējiem. Katram cilvēkam ir savi trūkumi un katram kādā brīdī var būt nepieciešama palīdzība un līdzjūtība. Darba grupa dalījās ar veiksmīgiem piemēriem, kā veidot šo sadraudzību un savstarpējo atbalstu, piem., attīstot diakoniskas draudzes, kur diakonija nav tikai viens no daudziem draudzes darbības virzieniem, bet kur katra draudzes nozare apzinās savu diakonisko atbildību un meklē veidus kā to īstenot.

Viens no šī procesa rezultātiem ir publikācija par tēmu “Radīt konvivenci – kopienas diakonijas re-formācija Eiropā”. Publikācija pašlaik ir pieejama vācu, angļu un krievu valodā.

(sk. http://www.lutheranworld.org//content/resource-seeking-conviviality

Līdz 2017. gadam ir paredzēts strādāt pie sekojošiem uzdevumiem:

1. veidot iespējas izplatīt darba grupas rezultātus un materiālus plašākam lokam;

2. attīstīt konvivenci ekonomijā, meklējot alternatīvas mūsdienu kapitālisma piedāvātām saimniecības formām;

3. izdot rokas grāmatu par konvivenci teoloģijā, ar mērķi iesaistīties Reformācijas 500 gadu jubilejas pasākumos ar savu pienesumu. Pašlaik tiek gatavotas Bībeles stundu nodarbības.

2. Diakonijas galvenās sastāvdaļas

Diakonijas centrā ir konvivence, ap kuru var vilkt trīs apļus, kas sastāv no aicinājuma, taisnīguma un cieņas.

Konvivence

Diakonija attīsta mākslu un darbību kopīgai ikdienas dzīvei ar cilvēkiem:

- daloties ar līdzekļiem kopīgā darbībā;

- esot atvērtiem un stiprinot, būvējot tiltus un salaužot šķēršļus;

- radot diakoniskas draudzes, kas dod telpu atbalstošām, radošām inovācijām;

- atbalstot diakonisku aicinājumu un iestājoties par taisnīgumu un cieņu.

Diakonisks aicinājums ir:

- atbilde uz to, kā Kristus un mans tuvākais mani uzrunā;

- tas ir sakņots attiecībās un mūsu pašu dzīves stāstā;

- tas ir tuvs ikdienas dzīvei un “atvērts pret to, kas ir citādāks”;

- tas balstās uz empātiju, līdzjūtību un aktīvu klātesamību.

Taisnīgums diakonijā nozīmē:

- strādāt pie tā, ka ikviens var piedalīties lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņu vai viņa dzīvi;

- aktīvi atbalstīt ekonomiku un sabiedrību, kur visiem ir pieejami nepieciešamie iztikas līdzekļi (ienākumi, pajumte, izglītība, veselība);

- nediskriminējot un aktīvi iesaistoties pret diskrimināciju sabiedrībā un institūcijās.

Cieņa diakonijā nozīmē:

- uzsvērt iekļaujošo Dieva mīlestību un Dieva žēlastību, kas atklāj katra cilvēka absolūto vērtību;

- fokusēt savu kopīgo dzīvi uz vērtībām, kas balstās uz dalīšanos Svētā Vakarēdienā;

- pretoties tam, kas izslēdz cilvēkus un atbalstīt sociālo un ekonomisko ilgtspējību.

3. Attiecības ar citādi domājošiem

Ziemeļīru teologs un filozofs Pīters Rolins ir apkopojis dažādus veidus, kā cilvēki izturas pret citādi domājošiem (sk. Rollins, P.: The Idolatry of God, London 2012, 60-65). Es varu:

1. “apēst” otru

Es cenšos otru pārveidot par to pašu, kas esmu es pats. Otrs lai kļūst par manu kopiju. Es vēlos to pārliecināt, ka ir jāpieņem mani uzskati.

2. “izvemt” otru

To, ko nevar integrēt mūsu sabiedrībā, izstumj. Ko es nevaru patērēt un apēst, es izvemju, nolādu un noraidu. Tāds cilvēks tiek izslēgts no mūsu organizācijām, tas ir ienaidnieks, ko vajag izolēt, lai mēs neinficētos.

3. izrādīt toleranci jeb iecietību

šeit es cenšos pieņemt otru, pat tad, ja viņš man liekas svešs un savāds. Cilvēki drīkst ticēt un rīkoties ļoti atšķirīgos veidos, kamēr viņu atšķirība nav redzama publiski. Es pieņemu otru tik ilgi, kamēr viņa savādība netiek izpausta tiešā veidā.

4. vienoties

šeit pamatā ir mēģinājums caur dialogu nonākt pie vienādas izpratnes. Pēc būtības šeit ir tā doma, ka galu galā, neskaitot mazas atšķirības, mēs tomēr esam diezgan līdzīgi. Piemēram, mēs varam nosaukt lietas dažādos vārdos, bet visā visumā mēs pielūdzam to pašu Dievu vai cienām tās pašas vērtības.

Visām šīm atbildēm ir kopīgs, ka viens paaugstinās par otru.

Visos četros veidos mēs spriežam par otru, no sava viedokļa. Pirmos trijos man ir taisnība, otram - nē, bet ceturtajā mums abiem ir taisnība.

Ir vēl viens veids, kā var tuvināties otram.

5. Burtiski uzklausīt

šeit es pats pazemojos un pieļauju, ka otra skatījums mani izaicina.

Es cenšos ļoti uzmanīgi klausīties, nevis tūlīt vērtēt pēc savas pozīcijas. Es pats šajā brīdī esmu vājš, es uz sevi skatos nevis caur savām acīm, bet mēģinu skatīties uz sevi caur otra acīm. Rezultātā es vairs neskatos uz otru kā uz svešinieku un ienaidnieku, bet es sev jautāju, “Kā es izskatos ar otra acīm?” un pats uz sevi skatos kā svešinieks. Tādā veidā es varu apzināties savus aizspriedumus un lietas, kas man liekas pašas par sevi saprotamas. Tāda veida saruna mani izmaina, pārveido.

Es uzskatu, ka pēdējais variants ir solis pretī tam, ko Jēzus apzīmē ar mīlestību pret ienaidniekiem. šeit pat nav runa par ienaidniekiem, tikai par cilvēkiem, kas atšķiras no mums. Ar to vien, ka es aizlūdzu par saviem ienaidniekiem, par cilvēkiem, kas ir citādi nekā es, es izvairos no tiesāšanas un nomelnošanas.

Ko tas nozīmē attiecībā uz diakoniju?

Kalpošana citiem nenozīmē automātiski, ka es nevaru sevi paaugstināt pār otru. Mēs varam iejusties sevi palīdzības saņēmēja ādā, kā tas ir, ja otram ir nauda, drēbes, laiks, un tev ir jāiet un jālūdz palīdzība. Otram ir vara, es esmu bezspēcīgs. Līdzībā par žēlsirdīgo samarieti, Jēzus liek farizejam iejusties cietēja situācijā. Kristus, ejot uz Jeruzālemi un uzņemoties Savu krustu, pats Sevi pazemina un atsakās no savas varas.

Es varu mēģināt pārveidot nabago par ticīgo. Tad es savu ticību mēģinu uzspiest no varas pozīcijas. Tāpat es varu viņu audzināt un mēģināt pārveidot par labāku cilvēku ar saviem noteikumiem, kas ir jāizpilda, lai otrs tiktu pie palīdzības. Vai mēs patiešām ticam Dieva beznosacījuma žēlastībai?

Otrs variants ir izstumt, aizmirst, noliegt – šis izturēšanās veids ir ļoti izplatīts mūsu sabiedrībā. Atliek tikai paskatīties, kā ar vispārinājumiem nomelno bezdarbniekus, bezpajumtniekus un sociālās palīdzības saņēmējus.

Trešais – tolerance. “Es to varu pieņemt, ka ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, kamēr viņi nenāk baznīcā ar savu trokšņošanu, kamēr dzērāji nenāk un netraucē...”

Mēs bieži žēlojamies, ka cilvēki nenāk uz baznīcu. Bet iedomājaties, kas notiktu, ja šie cilvēki patiešām nāktu, ar visām savām problēmām, saviem untumiem un vajadzībām. Es neesmu drošs, vai viens otrs no vecajiem draudzes locekļiem nevēlēsies ātri vien, ka labāk būtu, lai tādi tomēr nenāktu.

Ceturtais, mēģināt atrast kopīgu valodu. Kādreiz ir grūti, izprast otru cilvēku, ja es pats neesmu piedzīvojis to, ko viņš. Kādreiz ir sāpes un ciešanas, kuras nevar tik viegli izskaidrot un vienādot. Beigu beigās es aizstāvu atkal sevi, lai neparādītu savas bailes no ciešanām, savu nedrošību un ievainojamību.

Pie diakonijas pieder, ka es mēģinu iejusties otra ādā. Viens indiāņu sakāmvārds saka: “Nespried par otru, pirms tu neesi gājis divus mēnešus viņa mokasīnos, viņa pastalās.”

Konvivence ir par to, kā mēs varam veidot attiecības, kas nebalstās uz varu, bet uz kalpošanu, sadraudzību un izpratni. Katrs var būt ņēmējs un devējs. Nav labi, ja mēs visu laiku esam tikai vienā pusē. Ir jāpiedzīvo abas puses.