Māc. Urdzes atbilde uz arh. Vanaga viedokli par sieviešu ordināciju

Nebūt ne viennozīmīgs jautājums

Arhibīskaps savā rakstā “Mūsu palīdzība ir Kunga vārdā” (11.05.2016, www.svetdienasrits.lv) skaidro savu nostāju sieviešu ordinācijas jautājumā. Paldies viņam par lietišķo un mierīgo veidu, kā viņš atbild. Manā izpratnē viņa raksts varētu būt labs sākums turpmākajām pārrunām. Diemžēl sinode tuvojas ar lieliem soļiem un ir palicis ļoti mazs laiks, lai iedziļinātos šajos jautājumos. Tas nozīmē, ka sinode lems par nepietiekami pārdomātu un apspriestu lēmuma projektu. Nudien, nepietiek ar vienu mācītāju konferenci, lai nonāktu līdz patiesībai.

Arhibīskaps uzteic Dr. Kleinigu, ka “viņš lieto luterisku pieeju Bībeles skaidrošanai, proti, ka Raksti skaidro Rakstus un ar skaidrāk saprotamajām vietām izskaidro tās, ko izprast grūtāk.” Tam var piekrist. Vienīgā piebilde no manas puses ir, ka Bībeles zinātne kopš Reformācijas laikiem ir attīstījusies tālāk. Vēsturiski-kritiskā metode piedāvā dziļāku teksta nozīmes izpēti, skatoties uz atsevišķu tekstu no vairākiem skata punktiem:

- kādos rokrakstos tas ir saglabājies un kā tie atšķiras?

- vai ir saskatāmas pretrunas pašā tekstā un kāds ir tuvākais un plašākais konteksts?

- vai ir iespējams atšķirt noteiktu formu, ko teksta autors lietoja, un ko var attiecināt uz konkrētām dzīves situācijām?

- vai teksts nav pārstrādāts un izlabots no citiem autoriem?

- kādas tradīcijas ir ietekmējušas autoru, un kā tas tās lieto?

- kāds bija vēsturiskais konteksts, resp. kā uz teksta tēmu skatījās apkārtējā vide?

Šī metode palīdz apzināties, cik ļoti mēs paši, pirms esam izvērtējuši kādu tekstu, ar saviem (aiz-) spriedumiem ietekmējam teksta analīzi. Tā ir līdzeklis, kas ļauj daudzas neskaidrības atrisināt, lai gan ir jāatzīst, ka bieži vien interpretācijas atšķiras un ir grūti nonākt pie kaut kāda kopsaucēja. Man tā ļauj būt piesardzīgākam attiecībā uz apgalvojumiem par vienu absolūtu patiesību.

Skatoties uz arhibīskapa rakstu no šī skata punkta, vēlos izcelt dažus punktus.

1. Dr. Kleinigs skaidro Pāvila vārdus no 1. Kor. 14, ka sievām jāklusē draudzē, ar vārdiem no 1. Tim. 3, ka sievām nav ļauts mācīt vīrus un valdīt pār vīriem.

Jautājums ir par pretrunu starp Pāvila iepriekš paustā konstatējuma, ka sievietes dievkalpojumā lūdz un pravieto, bet tagad viņām ir jāklusē. 1. Tim. 3 šo pretrunu neatrisina, bet saasina, jo šeit ir izteikts vispārīgs aizliegums mācīt vīrus un par viņiem valdīt. Tas pasvītro klusēšanu, nevis pieļauj kādus izņēmumus. Ja mēs šos vārdus šodien gribam īstenot, tas, manās acīs, ir ceļš uz reliģisku fanātismu.

2. Arhibīskaps apgalvo, ka Pāvila norādījums 1. Kor. 14, ka sievām jāklusē draudzē, ir Kunga, - tātad Jēzus, pavēle. Tas ir ļoti diskutabls apgalvojums. Viņš neņem vērā to, ka 36.-40. pants ir visas 12.-14. nodaļas noslēgums, kur Pāvils apspriež jautājumu par Gara dāvanām. Pāvils saka: “Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle.” Ja Pāvils nupat vēl bija atzinis, ka sievietes dievkalpojuma laikā pravieto, tad tas nebūtu loģiski atsaukties šeit uz Jēzus pavēli, ka sievām draudzē ir jāklusē. Pāvils lieto vārdu “to” daudzskaitlī, tātad tas nevar attiekties tikai uz vienu norādījumu par sievietes lomu dievkalpojumā. 39.-40. pantā Pāvils secina, ka tāpēc, tas ir pamatojoties uz Jēzus pavēli, pravietošana un runāšana mēlēs lai notiek piedienīgi un kārtīgi. Visticamāk, ka Pāvils šeit atsaucās uz Jēzus pavēli mīlēt vienam otru un uz 1. Kor. 13, kur mīlestība tiek izcelta kā galvenā Gara dāvana. (sk. Christian Stettler, «The 'Command of the Lord' in 1 Cor 14,37 – a Saying of Jesus?», BSW (Biblical studies on the Web) Vol. 87 (2006) 42-51.lpp. http://www.bsw.org/biblica/vol-87-2006/the-command-of-the-lord-in-1-cor-14-37-a-saying-of-jesus/92/article-p51.html)

Līdzīgi kā ar galvas segām, Pāvils vispirms runā par ieradumu, kurām seko kristīgās draudzes: “Kā tas parasts visās svēto draudzēs, 34 sievas lai draudzē klusē.” Ieradumi mainās, mēs šodien dzīvojam pavisam citos apstākļos.

3. Arhibīskaps apstrīd sieviešu ordinācijas piekritēju atsauci uz Gal. vēst. 3,28. Pāvils raksta: “Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.” Pāvils šeit pamato, kāpēc jaunpienākušiem grieķu kristiešiem nav jāievēro jūdu bauslības prasības. Tiem nav jāapgraizās, jāievēro šķīstīšanas rituāli un noteiktas svētku dienas. Viņš pamato, kā ļoti konkrētas bauslības prasības Kristū tiek atceltas, tāpēc, ka ir mainījies ticības centrs. Vienā līmenī viņš min verga un brīvā attiecības, kā arī attiecības starp vīrieti un sievieti. Tas ir programatisks uzstādījums, kas iezīmē faktu, ka Kristū tiek pārvarēti daudzi stereotipi, kas ir radušies laiku gaitā. Tas, ka Pāvils šeit savu redzējumu neizklāsta tuvāk, nenozīmē, ka Svētais Gars neļauj atklāt vēlākos laikos, kā dievbērnība izpaužas, piem. sieviešu un vīriešu attiecībās. Par verdzības atcelšanu kristieši arī iestājās tikai daudz vēlāk, neskatoties uz to, ka Jaunā Derībā ir vairākas vietas, kas to apstiprina (1. Kor. 7, Kol.3, 1. Pēt. 2).

4. Arhibīskaps saka, ka “Jēzus neaicināja nevienu sievieti kalpošanai, kuru uzdeva tiem divpadsmit, – ganīt Viņa avis”. Vai tas nozīmē, ka sievietes nevar būt par mācītājām? Pēc šīs loģikas visiem mācītājiem vajadzētu būt ne tikai vīriešiem, bet arī jūdiem, jo Jēzus mācekļi bija jūdi. Tas, ka Jēzus pilnvaro tos divpadsmit un dāvina tiem Svēto Garu, nav ekskluzīva izvēle, kas ir domāta uz visiem laikiem. Jau Vasarsvētkos arī sievietes saņem Svēto Garu, lai, pēc apustulis Pētera vārdiem, piepildītu pravieša Joēla vārdus, - “jūsu dēli un jūsu meitas pravietos” (Apd. 2,17)

Novēlu visiem, lai šis pats Gars mūs vada, spriežot par jautājumu, vai tikai vīrieši var tikt ordinēti par mācītājiem.

 

Mārtiņš Urdze

Liepājas Krusta ev. lut. draudzes mācītājs

Liepāja, 16.05.2016.