Par sieviešu ordināciju - Sievas lai draudzē klusē

Sievas lai draudzē klusē

 

2016. gada jūnijā ir paredzēta nākamā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) sinode. Viens no apspriežamiem jautājumiem būs paredzētās izmaiņas LELB Satversmes 133. pantā, kas nosaka, ka par mācītāju varēs ordinēt tikai vīrieša kārtas pārstāvjus.

Sievas lai draudzē klusē

 

2016. gada jūnijā ir paredzēta nākamā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) sinode. Viens no apspriežamiem jautājumiem būs paredzētās izmaiņas LELB Satversmes 133. pantā, kas nosaka, ka par mācītāju varēs ordinēt tikai vīrieša kārtas pārstāvjus.

 

Šīs izmaiņas esot nepieciešamas trīs iemeslu dēļ: 1) lai parādītu Rietumu luterāņiem, ka noraidošā attieksme pret sieviešu ordinācija nav tikai arhibīskapa Jāņa Vanaga personīgs viedoklis, bet ka tā esot visas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas nostāja; 2) lai skaidri apliecinātu savu stāju pret Rietumu liberālo ideoloģiju, kas graujot ģimenes vērtības, veicinot homoseksuālismu un sajaucot dzimumu lomas; 3) lai bez ierunām sekotu Bībelē izteiktajiem norādījumiem par sievietes lomu dievkalpojumā.

 

Pagājušā gada 28. oktobrī notikušajā mācītāju konferencē, kurai bija jāizsaka savs viedoklis par paredzētiem grozījumiem gaidāmajai sinodei, ar 57 balsīm par, 6 – pret un divām atturoties, pieņēma lēmumu atbalstīt priekšlikumu, ka LELB par mācītājiem ordinējami tikai vīriešu dzimtes pārstāvji. Neraugoties uz to, ka pārliecinoši lielākā daļa klātesošo mācītāju bija par šiem grozījumiem, pasaules mērogā šī lieta izskatās savādāk. Pasaules luterāņu federācijā, kas sastāv no 145 baznīcām ar 72 miljoniem kristiešiem, 77% baznīcu ordinē sievietes par mācītājām, un tajās sastāv 93% no PLF luterāņiem. Mūsu baznīca var nonākt starptautiskā izolācijā, jo daudzas baznīcas vienkārši nesapratīs, kā 21. gadsimtā var pieņemt šādu lēmumu.

 

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā ārpus Latvijas (LELBĀL) pirms gada ievēlēja par savu vadītāju pirmo arhibīskapi sievieti, Laumu Zušēvicu. Ir skaidrs, ka šajos jautājumos būs ļoti grūti atrast kopīgu valodu starp Latvijas un ārpus Latvijas luterāņiem.

 

Daudz nozīmīgāk par baznīcas politiskajiem apsvērumiem ir tas, ka aizliegums sievietēm būt par mācītājām neņem vērā to, ka daudzās baznīcās sievietes mācītājas ir nesušas lielu svētību savām draudzēm un baznīcām. Aizliegums viņām sludināt evaņģēliju ir aizliegums Svētā Gara darbībai. Pirmās augšāmcelšanās liecinieces bija sievietes. Viņām tika uzticēts sludināt šo prieka vēsti mācekļiem.

 

Sieviešu ordinācijas pretinieki atsaucās uz divām Bībeles vietām. Pirmās vēstules korintiešiem 14. nodaļas 33., 34. un 35. pantā Pāvils raksta par nekārtībām dievkalpojumā un šajā sakarā piemin arī sievietes: “Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.” Ja šo pantu izprot burtiski, tad aizliegums runāt sievietēm dievkalpojumā neattiecas tikai uz sievietēm mācītājām, bet uz sievietēm kā tādām. Tad sievietes dievkalpojumā nedrīkst būt par lektorēm, tās nevar iesaistīties liturģijā… Līdzīgi ir ar Pāvila Pirmo vēstuli Timotejam 2:12, kur ir sacīts: “Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā.” Burtiski pildīt šo vietu nozīmē, ka sievietes nevar būt ne tikai par mācītājām, bet arī par skolotājām ne, nemaz nerunājot par valsts prezidenti. Ja mēs šīs prasības ievērotu, tad tik tiešām jautājums ir pamatots, kā mēs atšķiramies no musulmaņiem.

 

Mēs nevaram vienkārši pārnest viens pret vienu katru Bībeles pantu mūsdienu realitātē, jo vide, kurā dzīvojam, ir savādāka, nekā tā bija toreiz. Tajā laikā sievietēm (ar dažiem izņēmumiem) publiskajā dzīvē nebija nekādas teikšanas. Līdzīgi kā jautājumā par verdzību, mūsu sabiedrības attieksme ir mainījusies.

 

Kas attiecas uz bažām, ka tur, kur tiek pieļauta sieviešu ordinācija, būs atvērtas durvis visādu veidu netikumībām, es neredzu, kāds sakars tam ir ar to, ka baznīcā sievietes var sludināt evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus. Ja pareizi saprotu, tad viens arguments, lai šīs abas lietas sasaistītu, ir, ka, apstrīdot Bībeles autoritāti, mēs zaudējam pamatu, uz kā balstās mūsu vērtības. Tomēr mūsdienu Bībeles zinātne ir pierādījusi, cik lielā mērā daudzas Bībeles vietas ietekmējusi sava laika kultūra. Tās nekad nav bijušas domātas kā mūžīgas atbildes uz visiem jautājumiem, tās bija atbildes uz ļoti konkrētām situācijām, mēģinot izprast Dieva gribu. Daudz svarīgāk par burtisku visu Bībeles pantu pildīšanu ir saprast, ka Bībele norāda uz dzīvu Dievu, kas ir sūtījis savu Dēlu, lai mūs atpestītu no grēka un ļaunuma varas. Ja mēs nezinām, kā atsevišķās situācijās rīkoties, lūgsim Dievu, lai Viņš mums palīdz izprast lietas, nevis kļūsim par akliem burta kalpiem. Mums ir jāsamierinās ar faktu, ka ne vienmēr uz ētiskiem jautājumiem mēs Bībelē atrodam skaidras, nepārprotamas instrukcijas. Pat starp kristiešiem Bībeles vietu skaidrojumi atšķiras, nemaz nerunājot par nekristiešiem, kuriem Bībele nav autoritāte. Tāpēc, lai pamatotu konkrētu rīcību, nepietiek ar norādi, ka Bībele to prasa. Jābūt arī racionāliem argumentiem, citādi dialogs nav iespējams. Mūsdienu teologi Hans Kings (http://www.globalethicsnetwork.org/profiles/blogs/thought-leader-hans-kung) un Karena Armstronga (https://www.ted.com/talks/karen_armstrong_let_s_revive_the_golden_rule) atgādina, ka vispārējs vadmotīvs ētisku lēmuma pieņemšanai, kas ir saprotams katram cilvēkam, ir zelta likums: “Nedari otram to, ko tu negribi, lai dara tev.” Jēzus to formulēja pozitīvā veidā kā aktīvu rīcību, ne tikai kā aicinājumu kaut ko nedarīt: “Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem; jo tā ir bauslība un pravieši.” (Mt 7:12)

 

Ļoti skumji, ka mūsu baznīcā divdesmit gadus par sieviešu ordinācijas jautājumu netika diskutēts un ka domā, ka ar vienu mācītāju konferenci pietiek, lai iztirzātu visus “par” un “pret”. Citās valstīs (piemēram, Anglijā) pārrunas par sieviešu ordināciju ir ilgušas gadiem.

 

Visbeidzot, neaizmirsīsim, ka sieviešu ordinācijas aizliegums skar konkrētus cilvēkus. No Latvijas vairāki desmiti sieviešu, kuras ir saņēmušas aicinājumu būt par mācītājām, ir bijušas spiestas atstāt savu dzimteni un doties uz ārzemēm. Citas, kas ir palikušas, labākā gadījumā var kalpot kā evaņģēlistes. Gan viņām, gan mācītājām, kuras tika ordinētas pirms arhibīskapa Vanaga ievēlēšanas, visu laiku ir jādzīvo ar negatīvu attieksmi no dažu savu amatbrāļu puses. Sieviešu ordinācijas aizliegums ir diskriminācija, neskatoties uz to, ka tas notiek ar arhibīskapa svētību un skaidru mācītāju vairākumu. Protams, var teikt, ka ir daudz svarīgāki jautājumi, par kuriem vajadzētu uztraukties. Tā tas ir, kamēr mēs paši ar šo aizliegumu nesaskaramies tieši vai netieši. Daudzās baznīcās šis jautājums ir novedis pie lielām domstarpībām. Acīmredzot tas skar mūsu dvēseles dziļākos slāņus, kā mēs skatāmies uz sevi kā vīrieti un kā sievieti, vai mēs vēlamies veidot savas attiecības ar varas un pārākuma apziņu vai mīlestībā un pazemībā – Kristus Garā.

 

Mārtiņš Urdze

Raksta pirmpublicējums Svētdienas Rīts, te>