¡¡¡¡¡SI!!!!! Ese fue mi regalo de Navidad para mi familia y amigos, hacer un viaje sorpresa a Aranda para celebrar con ellos el Año Nuevo!
Os podéis imaginar cómo fueron los preparativos del viaje.. lo hice todo con cuatro cómplices: mi hermano Iván y mis amigos Quique, Celia y Pedro.
Ellos fueron a buscarme al aeropuerto el día 28 de Diciembre a las 11 de la noche, y en ese momento, comenzó mi aventura en España de nuevo!!.
Dormí en su casa, y a la mañana siguiente, el día 29, empecé a dar sorpresas a mi familia!
Primero fui a casa de mi abuela cuando ella, mi madre y mi hermano estaban comiendo. Entré en silencio al salón y cuando me vieron, mi madre dio un grito y saltó del sofá, y mi abuela se quedó sentada mirándome porque no se creía que lo que estaba viendo era real.
En esa habitación se juntaron todas las emociones! Gritos de incredibilidad, lloros de felicidad, risas de nerviosismo…
A partir de ese momento, fui yendo a la casa de mis tíos y de mis primos haciendo lo mismo, apareciendo allí porque sí, sin dar ninguna explicación! Era genial ver sus caras, todos me repetían lo mismo: tú eres nuestro regalo de Navidad! Tú eres nuestra lotería!.
Al día siguiente por la tarde fui al bar donde he trabajado estos últimos 5 años, y la gente me recibió con mucha alegría y sorpresa! me decían, tú no podías faltar en la fiesta de Año Nuevo!
Y ya para terminar el día 30, mis amigas como cada año hacemos una cena todas juntas, ellas ya estaban en el restaurante cuando yo llegué. Me paré en las escaleras para ver si las podía oir, y justo en ese momento, estaban hablando de mí; unas decían: yo pensaba que sí que vendría, es la Patri, es su familia, Navidad, Aranda…y otras decían: chicas, tenéis que olvidarlo, la Patri está en Letonia, y justo en ese momento aparecí y dije: cómo que en Letonia!! La alegría y la emoción inundó el restaurante!!!
Estuve durante toda la cena contándolas cosas de Letonia, de la forma de vivir, de la cultura, cómo pasé Navidades, los lugares a los que he ido..todo eran preguntas y más preguntas con una sonrisa en la boca que no se nos podía quitar a ninguna.
Estas son mis amigas May, Lidia, Marta, Lydia, Diana, Isa, Nati, Alba, Laura, Xelu, Rocío, Vania, Celia y yo en el restaurante, por fin juntas de nuevo!!
El resto de los días fueron de comidas familiares con largas sobremesas para ponernos al día de todo, de charlas interminables con amigos, paseos con la bici disfrutando del sol, caminatas, días de compras navideñas, de pasear por Aranda sin rumbo determinado encontrándote gente por todos los rincones, tardes de películas, reencuentros… días muy especiales que voy a recordar siempre!
También pasé dos tardes en Cáritas, la asociación en la que era voluntaria para hacer los deberes con mis niños que también echaba mucho de menos!
He intentado exprimir al máximo estos 15 días que pasé en Aranda y que se me pasaron como horas!!
La despedida fue muy normal, como un hasta luego, nada de lloros y de melancolía como cuando me vine en Septiembre.
También tenía ganas de volver a Liepaja porque aquí cada día es único y diferente aunque también tengamos nuestros momentos de rutina, pero sí, también me acordé de la gente de Letonia, del resto de voluntarios, de las señoras de Diakonija…
Me vine con las pilas totalmente renovadas y con muchas ganas de seguir conociendo gente, de viajar, y de aprovechar cada momento al máximo!!
Ha sido genial poder reencontrarme con mi familia y amigos después de tanto tiempo, y ya sabéis, quién me quiera ver antes de que termine mi proyecto, se tendrá que venir a Letonia 😉
Deepl mašīntulkojums:
¡¡¡¡¡SI!!!!! Tā bija mana Ziemassvētku dāvana ģimenei un draugiem – pārsteiguma brauciens uz Arandu, lai kopā ar viņiem nosvinētu Jauno gadu!
Jūs varat iedomāties, kā noritēja gatavošanās braucienam… Es to visu darīju ar četriem līdzdalībniekiem: savu brāli Ivanu un draugiem Kikē, Sēliju un Pedro.
Viņi ieradās mani lidostā sagaidīt 28. decembrī pulksten 11 naktī, un tajā brīdī mans piedzīvojums Spānijā sākās no jauna.
Es nakšņoju viņu mājās, un nākamajā rītā, 29. janvārī, sāku sagādāt pārsteigumus savai ģimenei!
Vispirms es devos pie vecmāmiņas, kad viņa, mana mamma un brālis ēda. Es klusi iegāju viesistabā, un, kad viņi mani ieraudzīja, māte kliedza un lēca no dīvāna, bet vecmāmiņa vienkārši sēdēja un skatījās uz mani, jo neticēja, ka tas, ko viņa redz, ir īsts.
Šajā istabā visas emocijas saplūda kopā! Neticības kliedzieni, laimes kliedzieni, nervozi smiekli…..
No tā brīža es gāju pie saviem tēvočiem un brālēniem un darīju to pašu – parādījos tur tikai tāpēc, ka parādījos, nesniedzot nekādus paskaidrojumus! Bija patīkami redzēt viņu sejas, viņi visi man atkārtoja vienu un to pašu: tu esi mūsu Ziemassvētku dāvana! Tu esi mūsu loterija!
Nākamās dienas pēcpusdienā es devos uz bāru, kurā strādāju pēdējos piecus gadus, un cilvēki mani uzņēma ar lielu prieku un pārsteigumu! Viņi man teica, ka jūs nevarējāt palaist garām Jaungada ballīti!
Un visbeidzot 30. decembrī mani draugi, kā katru gadu, mēs visi kopā vakariņojām, un viņi jau bija restorānā, kad es ierados. Es nostājos uz kāpnēm, lai redzētu, vai es viņus dzirdu, un tieši tajā brīdī viņi runāja par mani; daži teica: es domāju, ka viņa atbrauks, tā ir Patrīcija, tā ir viņas ģimene, Ziemassvētki, Aranda…, bet citi teica: meitenes, jums jāaizmirst, Patrīcija ir Latvijā, un tieši tajā brīdī es parādījos un teicu: kas Latvijā? Prieks un sajūsma pārņēma restorānu!!!!.
Visu vakariņu laiku stāstīju par Latviju, par dzīvesveidu, kultūru, par to, kā pavadīju Ziemassvētkus, par vietām, kur esmu bijusi… visi bija jautājumi un vēl jautājumi ar smaidu sejā, ko neviens no mums nevarēja atņemt.
Šīs ir manas draudzenes Maija, Lidija, Marta, Lidija, Diāna, Isa, Nati, Alba, Laura, Kseļu, Rocío, Vania, Sēlija un es restorānā, beidzot atkal kopā!
Pārējās dienas bija ģimenes maltītes ar garām pēcpusdienu sarunām, nebeidzamas sarunas ar draugiem, braucieni ar velosipēdiem, baudot sauli, pastaigas, Ziemassvētku iepirkšanās, bezmērķīga klaiņošana pa Arandu, visur atrodot cilvēkus, kino pēcpusdienas, atkalredzēšanās… ļoti īpašas dienas, kuras es vienmēr atcerēšos!
Divas pēcpusdienas pavadīju arī biedrībā “Caritas”, kur brīvprātīgi pildīju mājasdarbus kopā ar saviem bērniem, kurus arī ļoti palaidām garām!
Es centos maksimāli izmantot šīs 15 dienas, ko pavadīju Arandā, kas pagāja kā stundas!
¡¡¡¡¡SI!!!!! Tā bija mana Ziemassvētku dāvana ģimenei un draugiem – pārsteiguma brauciens uz Arandu, lai kopā ar viņiem nosvinētu Jauno gadu!
Jūs varat iedomāties, kā noritēja gatavošanās braucienam… Es to visu darīju ar četriem līdzdalībniekiem: savu brāli Ivanu un draugiem Kikē, Sēliju un Pedro.
Viņi ieradās mani lidostā sagaidīt 28. decembrī pulksten 11 naktī, un tajā brīdī mans piedzīvojums Spānijā sākās no jauna.
Es nakšņoju viņu mājās, un nākamajā rītā, 29. janvārī, sāku sagādāt pārsteigumus savai ģimenei!
Vispirms es devos pie vecmāmiņas, kad viņa, mana mamma un brālis ēda. Es klusi iegāju viesistabā, un, kad viņi mani ieraudzīja, māte kliedza un lēca no dīvāna, bet vecmāmiņa vienkārši sēdēja un skatījās uz mani, jo neticēja, ka tas, ko viņa redz, ir īsts.
Šajā istabā visas emocijas saplūda kopā! Neticības kliedzieni, laimes kliedzieni, nervozi smiekli…..
No tā brīža es gāju pie saviem tēvočiem un brālēniem un darīju to pašu – parādījos tur tikai tāpēc, ka parādījos, nesniedzot nekādus paskaidrojumus! Bija patīkami redzēt viņu sejas, viņi visi man atkārtoja vienu un to pašu: tu esi mūsu Ziemassvētku dāvana! Tu esi mūsu loterija!
Nākamās dienas pēcpusdienā es devos uz bāru, kurā strādāju pēdējos piecus gadus, un cilvēki mani uzņēma ar lielu prieku un pārsteigumu! Viņi man teica, ka jūs nevarējāt palaist garām Jaungada ballīti!
Un visbeidzot 30. decembrī mani draugi, kā katru gadu, mēs visi kopā vakariņojām, un viņi jau bija restorānā, kad es ierados. Es nostājos uz kāpnēm, lai redzētu, vai es viņus dzirdu, un tieši tajā brīdī viņi runāja par mani; daži teica: es domāju, ka viņa atbrauks, tā ir Patrīcija, tā ir viņas ģimene, Ziemassvētki, Aranda…, bet citi teica: meitenes, jums jāaizmirst, Patrīcija ir Latvijā, un tieši tajā brīdī es parādījos un teicu: kas Latvijā? Prieks un sajūsma pārņēma restorānu!!!!.
Visu vakariņu laiku stāstīju par Latviju, par dzīvesveidu, kultūru, par to, kā pavadīju Ziemassvētkus, par vietām, kur esmu bijusi… visi bija jautājumi un vēl jautājumi ar smaidu sejā, ko neviens no mums nevarēja atņemt.
Šīs ir manas draudzenes Maija, Lidija, Marta, Lidija, Diāna, Isa, Nati, Alba, Laura, Kseļu, Rocío, Vania, Sēlija un es restorānā, beidzot atkal kopā!
Pārējās dienas bija ģimenes maltītes ar garām pēcpusdienu sarunām, nebeidzamas sarunas ar draugiem, braucieni ar velosipēdiem, baudot sauli, pastaigas, Ziemassvētku iepirkšanās, bezmērķīga klaiņošana pa Arandu, visur atrodot cilvēkus, kino pēcpusdienas, atkalredzēšanās… ļoti īpašas dienas, kuras es vienmēr atcerēšos!
Divas pēcpusdienas pavadīju arī biedrībā “Caritas”, kur brīvprātīgi pildīju mājasdarbus kopā ar saviem bērniem, kurus arī ļoti palaidām garām!
Es centos maksimāli izmantot šīs 15 dienas, ko pavadīju Arandā, kas pagāja kā stundas!
Atvadas bija ļoti normālas, kā atvadas, bez asarām un melanholijas kā septembrī.
Arī es ar nepacietību gaidīju atgriešanos Liepājā, jo katra diena šeit ir unikāla un atšķirīga, lai gan ir arī rutīnas brīži, bet jā, atcerējos arī cilvēkus no Latvijas, pārējos brīvprātīgos, dāmas no Diakonijas…
Atgriezos ar pilnīgi atjaunotām baterijām un ar lielu vēlmi turpināt satikt cilvēkus, ceļot un maksimāli izmantot katru mirkli!
Bija lieliski pēc tik ilga laika atkal satikt savu ģimeni un draugus, un, ziniet, ikvienam, kurš vēlēsies mani redzēt pirms projekta beigām, būs jābrauc uz Latviju 😉