Vai februāris ir vienīgais mēnesis kad pierādīt savu mīlestību un atzīties tajā?
Šķiet, ka jau gadus 20 atzīmējam Sv. Valentīna dienu. Sirsniņas, ziedi, šokolādes, mīkstās mantiņas…
Kas bija Svētais Valentīns un ko viņš ir izdarījis, ka mēs viņu pieminam un atzīmējam viņa dienu?
Leģendas un stāsti ir dažādi, tie atšķiras. Internetā sameklēju informāciju, ar kuru gribu padalīties ar jums.
Svētais Valentīns (latīņu: Valentinus, miris ap 269. gadu) ir 3. gadsimta kristiešu svētais. Kopš viduslaikiem Svētā Valentīna vārds tiek saistīts ar romantisko mīlestību un mūsdienās izpaužas Valentīndienas tradīcijā.
Par šo svēto bez dažādām leģendām nav zināms gandrīz nekas, izņemot to, ka viņš miris ap 269. gadu pie Romas. Iespējams, ka rakstos sastopamas ziņas par diviem dažādiem Valentīniem. Pirmoreiz Valentīna vārds parādās starp 460. un 544. gadu izdotajā martirologā Martyrologium Hieronymianum, bet kā mīlestības simbols — 14. gadsimta angļu autora Džefrija Čosera darbos. Daži pētnieki uzskata, ka baznīca ieviesa Valentīndienas atzīmēšanu, lai pārtrauktu romiešu auglības svētku — Luperkāliju svinēšanu.
Svētku pirmsākumi
Ziņas par Valentīndienas rašanās vēsturi, tās sākotnējiem svētku rituāliem un pašu Svēto Valentīnu ir dažādas un neprecīzas. Viena no leģendām šīs dienas izcelsmi skaidro ar seno romiešu Luperkāliju (Lupercalia) festivālu, ar kuru februāra vidū atzīmēja pavasara tuvošanos, veicot dažādus rituālus auglības veicināšanai. Viena no svētku tradīcijām bija vīriešu un sieviešu salikšana pa pāriem ar loterijas palīdzību. Romas jaunavas uz zīmītes uzrakstīja savu vārdu un iemeta lielā urnā. Pilsētas neprecētie vīrieši izvilka pa zīmītei, tādējādi iegūstot sev pāri nākamajam gadam. Daļa no nejauši saliktajiem pāriem vēlāk arī apprecējušies. Pāvests Gelasijs I (Gelasius I) paziņoja, ka šāds rituāls ir pretrunā kristietībai, un to aizliedza. Lai cilvēkus atradinātu no pagāniskā festivāla svinēšanas, pāvests 498. gadā 14. februāri pasludināja par Svētā Valentīna dienu. Līdz 1969. gadam tie bija katoļu baznīcas atzīti svētki, taču pāvests Pāvils VI (Paulus PP VI) izsvītroja tos no liturģiskā kalendāra un Svēto Valentīnu – no svēto saraksta, jo par Svētā Valentīna dzīves gaitām trūka ticamu un pierādāmu liecību.
Cita leģenda Valentīndienas izcelsmi saista ar priestera Valentīna nāvi. Lai gan ir ziņas par vairākiem kristiešiem – mocekļiem Valentīniem, pastāv uzskats, ka šī diena nosaukumu aizguvusi no priestera un ārsta, kurš kļuva par mocekli kristiešu vajāšanas laikā ap 270. gadu imperatora Klaudija II (Claudius II Gothicus) valdīšanas laikā. Atrazdamies apcietinājumā, priesteris Valentīns iemīlējās jaunavā, kas esot bijusi cietumsarga meita, kurai, pēc dažām liecībām, izārstēja smagu acu slimību. Naktī pirms nāvessoda priesteris atklāja savas jūtas jaunavai un parakstīja vēstuli “no Tava Valentīna”. Līdz pat mūsdienām šī frāze tiek lietota Valentīndienas apsveikumu kartītēs.
Vēl kāda leģenda vēsta par priesteri Valentīnu, kurš pārkāpis imperatora pavēles un slepeni salaulājis pārus, lai izglābtu vīriešus no došanās karā. Tieši šī iemesla dēļ svētku diena esot asociēta ar mīlestību. Imperators Klaudijs secinājis, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie, kuriem ir ģimene, tāpēc aizliedza jauniem vīriešiem precēties. Kad imperators atklāja priestera pārkāpumu, to sodīja ar nāvessodu, kas ticis izpildīts 270. gada 14. februārī.
Pastāv arī versija, ka diena nosaukta par godu citam moceklim – Svētajam Valentīnam no Ternas Itālijā. Iespējams, šie priesteri ir bijui viena un tā pati persona, par kuras dzīvesstāstu laika gaitā izveidojušās vairākas leģendas.
Gatavojot šo publikāciju, nāca prātā vārdi no Jaunās derības – 1. Jāņa 3 nodaļas:
“Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību! No tā mēs zināsim, ka piederam patiesībai un varēsim savu sirdi Viņa priekšā klusināt, ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas.”
Gribu iedrošināt parādīt savu mīlestību pret tuvāko katru dienu, jo Dievs mūs mīl ik dienu.
Fēlikss Kovaļišins