Jautājums par to, kā mēs varam atšķirt viltus praviešus no īstajiem, joprojām ir aktuāls. Atliek tikai paskatīties tuvākā pagātnē. Cik daudz cilvēku akli sekoja saviem elkiem Hitleram vai Staļinam, ticot viņiem katru vārdu. Par to viņi bija ar mieru atdot savu dzīvību, nogalināt citus, karot un postīt. Es šaubos, vai mēs šodien esam kļuvuši daudz gudrāki. Kā citādi var notikt, ka mēs vēlēšanās aizvien no jauna ievēlam tos, kas mums visvairāk sola, bet reālie darbi izpaliek? Tāpat ir grūti atšķirt godbijīgu dziednieku no mantrausīga ekstrasensu. Aizvien atkal cilvēki uzķeras uz nepareizā āķa un beigu beigās paliek zaudētājos. Vai garīga laukā, – kā tas var būt, ka tik daudzi iet pie Mormoņiem, Jehovas lieciniekiem, pie Scientologiem vai pie Visāriona? Vai tad šiem cilvēkiem tiešām visiem ir prāta aptumsums, ka viņi tā apmaldās?
Bibliotēka
Šajā sadaļā veidojam rakstu, saišu, audio, video un foto materiālu krātuvi. Saturs tiek pakāpeniski papildināts.
Par miesas augšāmcelšanos 08.08.2010.
Es gribētu iesākt ar mazu aptauju. Lūdzu, atbildiet uz jautājumu, kas tic, ka būs miesas augšāmcelšanās. Trīs varianti: kas tic – kas netic – kas nezina.
Interesanti. Mēs nupat apliecinājām savu ticību ar apustuļu ticības apliecības vārdiem, kur starp citu, ir pieminēta arī miesas augšāmcelšanās. Kas te notiek? Kāpēc mēs to apliecinām, ja neticam? Vai to kāds var izskaidrot?
Kristus spožums 15.08.2010.
Šodienas teksts sākas ar vārdiem: Tāda paļāvība mums ir caur Kristu uz Dievu. Kas tā ir par paļāvību? Pāvils šeit runā par Korintas kristiešiem, ka tie ir “Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.”
Pateicība Dievam 22.08.2010.
Šodienas teksts ir viens no tiem, kur viss liekas labi zināms. Morāle skaidra, ka nevajag aizmirst pateikties Dievam par to labo, ko saņemam. Tomēr, skatoties dziļāk, šis stāsts atklāj ļoti daudz citas lietas, kurām ir vērts pievērst uzmanību, jo tās mums soli pa soli ļauj iepazīt Jēzu, un ar to arī
pašiem sevi.
Tāpēc dosimies arī mēs līdzi Jēzum savā ceļojumā.
Dzīvot Garā 05.09.2010.
Šodien liekas, ka mūsu sabiedrība ir iestrēgusi zināmā strupceļā. Mums ir dota neatkarība, bet mēs nezinām ko ar to iesākt. Mums ir tiesības ievēlēt savus valsts pārstāvjus, bet mēs nezinām, par ko balsot.
Britu uzņēmējs Glens Grants uzskata, ka totāls iztēles trūkums politikā un biznesā ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijas valsts nespēj atkopties no smagās krīzes. No valdības puses nenākot nekādas radošas idejas, nekas, kas cilvēkus varētu aizraut un atjaunot uzticību.
Cietā sirds 12.09.2010.
Šodienas stāsta pamatā ir vienkāršs jautājums. Kāpēc, tu, cilvēk, nepalīdz tam, kam iet grūti, lai gan tev ir visas iespējas?
Es domāju, ka mēs visi to esam piedzīvojuši, ka uzrodas kāds, kuram ir nepieciešama palīdzīga roka, naudiņa, apmeklējums vai arī vienkārši kāds, kas viņu uzklausa. Bet tieši tajā brīdī es esmu aizņemts, man pašam ir visādas problēmas, es nejūtos labi – un tā rezultātā man nākas šim cilvēkam
atteikt un aizsūtīt viņu vienu māju tālāk, vai lai atnāk citā reizē. Tas viss varbūt nav nekas traģisks, tomēr, ja tāda veida attieksme kļūst par ikdienas rīcību, tad vairs nav labi. Mēs varam jautāt, cik lielā mērā mēs kā sabiedrība, kā Baznīca, kā draudze, kā ģimene, kā atsevišķa persona esam ar
mieru sevi ziedot citu labā?
3.Moz.19,1-2.9-18 19.09.2010.
Es Jums sākumā gribu uzdot jautājumu – vai Jūs dzīvojāt svētu dzīvi? Vai Jūs esat svēti? Svēts – tas ir kaut kas vairāk kā nedarīt otram kaut ko sliktu. Varētu teikt, tā jau ir priekšzīmīga dzīve. Ar izcilību, vai ne tā. Tā kā Māte Terēze vai Dalai Lama.
Tikai interesanti ir tas, ka Māte Terēze pati sevi neatzina par īpaši labu. Viņa savā dienasgrāmatā atklāj, ka viņa sevi uzskatīja par lielu grēcinieci.
Jeremijas grāmata 7. nod. 1. – 11. p.
Lai aprakstītu ekonomisko lejupslīdi un valsts nespēju to apturēt, mēs lietojam divus vārdus. Viens ir „krīze”, otrs „dižķibele”. Vārds „krīze” nāk no grieķu valodas un nozīmē „šķiršanās”, „izšķiršanās”. „Krīze” var nozīmēt arī „tiesu” un „spriedumu”. Tātad šeit ir svarīgi atšķirt patiesību no meliem. Mums ir jāšķiras no ilūzijām un nepamatotām cerībām, lai varētu saņemt skaidrāku skatu uz realitāti un dzīvot atjaunotu dzīvi. Tas ir sāpīgs process, tāpat kā operācija, kur ķirurgs ar skalpeli savaino mūsu miesu, lai to atbrīvotu no kāda ļauna audzēja.
Mateja ev. 7. nod. 15. – 21. p.
Jautājums par to, kā mēs varam atšķirt viltus praviešus no īstajiem, joprojām ir aktuāls. Atliek tikai paskatīties tuvākā pagātnē. Cik daudz cilvēku akli sekoja saviem elkiem Hitleram vai Staļinam, ticot katram viņu vārdam. Tie bija ar mieru atdot savu dzīvību, nogalināt citus, karot un postīt. Es šaubos, vai mēs šodien esam kļuvuši daudz gudrāki. Kā citādi var notikt, ka mēs vēlēšanās aizvien no jauna ievēlam tos, kas mums visvairāk sola, bet reālie darbi izpaliek? Tāpat ir grūti atšķirt godbijīgu dziednieku no mantrausīga ekstrasensa. Aizvien atkal cilvēki uzķeras uz nepareizā āķa un beigu beigās paliek zaudētājos. Vai garīga laukā, – kā tas var būt, ka tik daudzi iet pie Mormoņiem, Jehovas lieciniekiem, pie Scientologiem vai pie Vissariona? Vai tad šiem cilvēkiem tiešām visiem ir prāta aptumsums, ka viņi tā apmaldās?
Romiešu 12. nod. 17. – 21. p.
Viena no grūtākajām prasībām, ko izvirza Jēzus un, kā redzam, arī Pāvils, ir ienaidnieku mīlestība. Ir ļoti daudz iemesli, kāpēc lai to nedarītu – piemēram, vai tādā veidā es nedodu vaļu ļaunumam? Ja es nepretojos, tad jau otrs var tā turpināt, un viņš mani galīgi nospiedīs gar zemi. Un, ja vēl es esmu pilnīgi pārliecināts par savu taisnību, kāpēc man būtu jāatkāpjas no savas pozīcijas, – lai pa priekšu mans pretinieks nāk un pats atvainojas.