Intervija ar Mārtiņu Urdzi par kalpošanu

Zl1

 

Biedrība “Liepājas Diakonijas centrs” (LDC) – vieta, kur reālu palīdzību var saņemt cilvēki, kam tāda nepieciešama. Tās darbinieki gan pašaizliedzīgi iegulda savu darbu, gan pieaicina citas organizācijas, gan arī attīsta sociālus un diakoniskus projektus. Uz sarunu lūdzu to vadītājus un Darītājus – ar lielo burtu. Atbild LDC vadītājs un Liepājas Krusta ev. lut. draudzes mācītājs Mārtiņš Urdze. 

 

– Kad un kā sajutāt aicinājumu – rūpēties par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un citiem, kas nonāk dzīves grūtībās? 

– Manā dzīvē nav nekad tāds īpašs aicinājums bijis. Katru reizi, kad iznāk iepazīties ar kādu cilvēku un ieraudzīt viņa sāpi, tas ir arī aicinājums: nestāvēt malā, būt atvērtam pret otru un darīt to, kas ir manās spējās, lai viņu atbalstītu.

 

– Lūdzu, nedaudz raksturojiet savu līdzšinējo darbību diakonijas nozarē.

– Es visu savu dzīvi vairāk vai mazāk esmu bijis saistīts ar sociālām un diakoniskām lietām. Uzaugu vidē, kur cilvēkiem bija daudz problēmas, atkarības u.c. Jaunībā darbojos pēcskolā, studiju laikā iesaistījos kādā atbalsta grupā, kas reizi nedēļā satikās ar kāda pansionāta iemītniekiem, vēlāk izmācījos par veco ļaužu kopēju un strādāju aprūpes nodaļā utt.

 

 – Ko kalpošanā uzskatāt par svarīgāko? 

– Pirmkārt, tas ir mans personīgais lēmums, veltīt otram laiku un to atbalstīt. Tas nav tāpēc, ka mani kāds piespiež vai ka esmu atkarīgs no otra, bet es pats esmu atbildīgs par to, ko daru vai nedaru.
Otrkārt, es apzinos, ka man ir kalpojis Kristus, kā arī daudzi cilvēki, lai es varētu izaugt un attīstīties. Kalpošana nav vienvirziena iela, kur es tagad nāku, lai glābtu pasauli, bet katrs var būt gan saņēmēja, gan devēja lomā.
Treškārt, patiesi kalpot nozīmē arī ņemt otru “par pilnu”, ļaut tam pašam noteikt, kas viņam vai viņai ir svarīgi, un neuzspiest savu viedokli, kā es uzskatu, kā būtu “pareizi”, ar saviem kritērijiem un mērauklām. Cilvēki ir ļoti dažādi, un katram ir sava pieredze, savas stiprās un vājās puses.

 

– Kas jums ikdienas darbā sagādā prieku, gandarījumu? 

– Sadraudzība, kurā aizmirst visas iemācītās lomas, kur esam kopā vienkārši cilvēki. Arī, ka kopā ar citiem varam rīkot kādu pasākumu, piem., “Ābolsvētkus”, un priecāties, ka viss ir izdevies.

 

– Vai mēdz būt arī šķēršļi, grūtības? Kādi? 

– Bez grūtībām būtu garlaicīgi. Arī tās pieder pie dzīves. Pirms kāda laika sapratu, ka man vairāk jāvelta laiks, lai uzturētu sevi formā un lai rūpētos par savu veselību. Vēl es ne vienmēr māku atšķirt, kad ar savu palīdzēšanu veicinu līdzatkarību, kad patstāvību. Arī uzturēt dzīvas attiecības ar saviem līdzdarbiniekiem ir izaicinājums, vienmēr atkal apzināties, ka, no vienas puses, ir jāpaļaujas, ka cilvēki rīkojas atbildīgi un godīgi, no otras puses, sekot līdzi, kas notiek un “neiebraukt” rutīnā.

 

– Liepājas Diakonijas centrs vienu pēc otra realizē dažādus projektus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (pašreiz – “SEMPRE Accelerators”, “Mājas – cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” un “Talantu darbnīca 2020”), kur katrs projekts ir kā turpinājums iepriekš ieguldītajam darbam (realizētie projekti TE>). Vispirms, kā jūs vērtējat projektu mērķgrupas atsaucību? Cilvēki tic, ka kopīgiem spēkiem viņu problēmas ir risināmas? Un kas ir vislielākais ieguvums no projektiem? 

– Ar atsaucību ir ļoti dažādi. Mums Diakonijas centrā jau daudzus gadus darbojas Dienas centrs un tur ir savs stabils apmeklētāju loks. Tomēr vienā otrā grupā gribētos, lai arī citi cilvēki no malas iesaistītos. “SEMPRE Accelerators” projektā mēs darbojamies Rucavas novadā, kur vietējām atbalsta grupām ir liela ieinteresētība attīstīt darbu uz vietas. Pilsētā mēs ar “Mājas” projektu mēģinājām iesaistīt cilvēkus ar īpašām vajadzībām un viņu piederīgos mikrorajonos. Tas izdevās tikai daļēji. Tiešām liekas, ka viena daļa cilvēku vienkārši vairs netic pārmaiņām savā dzīvē.
Ir vajadzīgs ilgs laiks, kamēr sāk rasties uzticība, ka kopā var kaut ko mainīt.
Vislielākais ieguvums no mūsu projektiem, manuprāt, ir tas, ka tie dod iespēju cilvēkiem attīstīties, iegūt pašapziņu un pašiem veidot lietas, darot to kopā ar citiem.

 

– Covid-19 izraisītajā ārkārtas situācijā “Palīdzības punkts” Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskā draudzē, tās priekšnieces Karīnas Krieviņas vadībā, darbojās nepārtraukti, un es nepārspīlēšu, sakot, ka cilvēki bija ļoti priecīgi par iespēju saņemt gan garīgu stiprinājumu no Mārtiņa Urdzes neklātienes dievkalpojumu materiāliem, gan pārtikas pakas un apģērbu. Lūdzu, komentējiet Covid-19 laiku, jūsu aktivitātes un – kā pandēmija ietekmēja LDC mērķgrupu dzīves apstākļus? 

– Tā kā daudziem Diakonijas centra apmeklētājiem un draudzes piederīgiem nav pieejams internets vai nav datorprasmes, es daudz laika pavadīju pie telefona un sazvanījos ar mūsu ļaudīm. Tāpat arī mudināju citus uzturēt telefoniski kontaktus. Daudzi bija ļoti satraukušies par notiekošo, kā arī nebija viegli pieņemt izmaiņas sadzīvē. Man rūpēja, lai neaizmirstam cilvēkus, kuriem varētu būt grūtības pašiem tikt galā. Paldies Dievam, visā visumā savstarpējā palīdzība darbojās.
Protams, pēc pirmā šoka bija jāapzinās savas iespējas un jāliek lietā to, ko varu darīt, lai uzturētu kopību, lai nedzīvotu visu laiku vienās vienīgās sērās par zaudētām iespējām.

Garīgā ziņā bija jāatrod cits veids, kā svinēt dievkalpojumu. Šim nolūkam izveidoju dievkalpojuma kārtību mājas apstākļiem. Cik to reāli izmantoja, es nezinu, bet noteikti turpmāk tam jāpievērš vairāk uzmanības draudzes dzīvē, ka cilvēki iemācās elementāras prasmes (piemēram lūgt, lietot dziesmu grāmatu, pārdomāt kādu Bībeles tekstu), kas ir nepieciešamas, lai šādas situācijas neieslīgtu bezcerībā vai nodarbotos vienīgi ar sevis apdullināšanu pie TV vai datora. Pirms tam varēja vienkārši līdzdarboties un paļauties, ka gan jau citi visu izdarīs. Šoreiz pašiem bija jātiek galā. Bet arī šeit es varēju tikai piedāvāt iespēju, – vai kāds to reāli izmantoja, tā ir paša izvēle.

 

– Liepājas Diakonijas centram un Krusta draudzei ir ne tikai kopīgi mērķi un uzdevumi, bet arī uzskats: “Palīdzot citiem, mēs palīdzam sev.” Jūsu redzējums – kā tas notiek, kā izpaužas realitātē? 

– Es domāju, ka daudzas problēmas mūsu sabiedrībā ir no tā, ka ir ieaudzināta apziņa, ka pašam nav nekāda vērtība un ka neko nevar mainīt. Tāds mākslīgs bezpalīdzības stāvoklis, kas ir ļoti izdevīgs tiem, kuriem ir izdevīgi, ka nekas nemainās. Lai no tā izkļūtu, ir svarīgi, ka cilvēks atrod kopību ar citiem, kuriem ir līdzīgas problēmas. Tādā vidē viens otru var vieglāk izprast un pieņemt. Pēc kāda laika cilvēki sāk pārvarēt savu neuzticību un apzināties, ka arī viņiem ir ko dot.
Ja pats esmu atvērts pret citiem, manī ienāk dzīvesprieks un sajūta, ka varu būt noderīgs, un ka esmu atpestīts no mūžīgās riņķošanas ap problēmām, kuras momentā nevaru atrisināt. Tā šī kalpošana nes pievienoto vērtību arī man pašam.
No otras puses, ja palīdzēšana otram kļūst par līdzekli, lai izvairītos risināt savas problēmas, tad agri vai vēlu es nonākšu vēl lielākā “ķezā”, jo sāk streikot veselība vai šķobīties attiecības.

 

– Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kas vēlas iesaistīties kalpošanā jeb, citiem vārdiem, sabiedriskā darbā? Ar ko sākt? 

– Ir divas lietas, kas ir jāpatur prātā. Viena, ka pats apzinos savas dāvanas, kas man labi sanāk, ar ko es varu iepriecināt citus. Varbūt, ka ir cilvēki, kuriem tas interesē un vēlas piebiedroties vai mācīties. Otra ir, ka es esmu atvērts pret saviem līdzcilvēkiem, saklausu un ieraugu, kas viņiem ir nepieciešams, nevis nāku ar savu gatavo programmu, kā uzlabot viņa vai viņas dzīvi.

 

– Ko, jūsuprāt, būtu vēlams mainīt sabiedrības attieksmē pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un – kādēļ? 

– Sabiedrībā, kurā ļoti uzsver katra atsevišķā cilvēka atbildību par savu dzīvi un individuālās tiesības, daudziem ir bail no situācijām, kad paši kļūst atkarīgi no citu palīdzības un ar saviem spēkiem vairs netiek galā. Tā ir tā augsne, kurā veidojas aizspriedumi un vēlēšanās izvairīties no cilvēkiem, kas ar saviem ierobežojumiem atgādina paša iespējamo vājumu, resp., viņus izolēt. Kā bija tas slavenais teiciens – nav cilvēku, nav problēmu! Manuprāt, šī nevēlēšanās ieraudzīt otru, ir pamatā tam, ka daudzās jomās netiek nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Pārmaiņas notiek, bet tas nav viena vai divu gadu, bet drīzāk vienas, divu paaudžu jautājums.

 

Mārtiņš Urdze, 07.09.2020.

 

Jautāja Inga Audere