Šodien liekas, ka mūsu sabiedrība ir iestrēgusi zināmā strupceļā. Mums ir dota neatkarība, bet mēs nezinām ko ar to iesākt. Mums ir tiesības ievēlēt savus valsts pārstāvjus, bet mēs nezinām, par ko balsot.
Britu uzņēmējs Glens Grants uzskata, ka totāls iztēles trūkums politikā un biznesā ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijas valsts nespēj atkopties no smagās krīzes. No valdības puses nenākot nekādas radošas idejas, nekas, kas cilvēkus varētu aizraut un atjaunot uzticību.
Šodienas stāsta pamatā ir vienkāršs jautājums. Kāpēc, tu, cilvēk, nepalīdz tam, kam iet grūti, lai gan tev ir visas iespējas?
Es domāju, ka mēs visi to esam piedzīvojuši, ka uzrodas kāds, kuram ir nepieciešama palīdzīga roka, naudiņa, apmeklējums vai arī vienkārši kāds, kas viņu uzklausa. Bet tieši tajā brīdī es esmu aizņemts, man pašam ir visādas problēmas, es nejūtos labi – un tā rezultātā man nākas šim cilvēkam
atteikt un aizsūtīt viņu vienu māju tālāk, vai lai atnāk citā reizē. Tas viss varbūt nav nekas traģisks, tomēr, ja tāda veida attieksme kļūst par ikdienas rīcību, tad vairs nav labi. Mēs varam jautāt, cik lielā mērā mēs kā sabiedrība, kā Baznīca, kā draudze, kā ģimene, kā atsevišķa persona esam ar
mieru sevi ziedot citu labā?
Es Jums sākumā gribu uzdot jautājumu – vai Jūs dzīvojāt svētu dzīvi? Vai Jūs esat svēti? Svēts – tas ir kaut kas vairāk kā nedarīt otram kaut ko sliktu. Varētu teikt, tā jau ir priekšzīmīga dzīve. Ar izcilību, vai ne tā. Tā kā Māte Terēze vai Dalai Lama.
Tikai interesanti ir tas, ka Māte Terēze pati sevi neatzina par īpaši labu. Viņa savā dienasgrāmatā atklāj, ka viņa sevi uzskatīja par lielu grēcinieci.
Lai aprakstītu ekonomisko lejupslīdi un valsts nespēju to apturēt, mēs lietojam divus vārdus. Viens ir „krīze”, otrs „dižķibele”. Vārds „krīze” nāk no grieķu valodas un nozīmē „šķiršanās”, „izšķiršanās”. „Krīze” var nozīmēt arī „tiesu” un „spriedumu”. Tātad šeit ir svarīgi atšķirt patiesību no meliem. Mums ir jāšķiras no ilūzijām un nepamatotām cerībām, lai varētu saņemt skaidrāku skatu uz realitāti un dzīvot atjaunotu dzīvi. Tas ir sāpīgs process, tāpat kā operācija, kur ķirurgs ar skalpeli savaino mūsu miesu, lai to atbrīvotu no kāda ļauna audzēja.
Jautājums par to, kā mēs varam atšķirt viltus praviešus no īstajiem, joprojām ir aktuāls. Atliek tikai paskatīties tuvākā pagātnē. Cik daudz cilvēku akli sekoja saviem elkiem Hitleram vai Staļinam, ticot katram viņu vārdam. Tie bija ar mieru atdot savu dzīvību, nogalināt citus, karot un postīt. Es šaubos, vai mēs šodien esam kļuvuši daudz gudrāki. Kā citādi var notikt, ka mēs vēlēšanās aizvien no jauna ievēlam tos, kas mums visvairāk sola, bet reālie darbi izpaliek? Tāpat ir grūti atšķirt godbijīgu dziednieku no mantrausīga ekstrasensa. Aizvien atkal cilvēki uzķeras uz nepareizā āķa un beigu beigās paliek zaudētājos. Vai garīga laukā, – kā tas var būt, ka tik daudzi iet pie Mormoņiem, Jehovas lieciniekiem, pie Scientologiem vai pie Vissariona? Vai tad šiem cilvēkiem tiešām visiem ir prāta aptumsums, ka viņi tā apmaldās?
Viena no grūtākajām prasībām, ko izvirza Jēzus un, kā redzam, arī Pāvils, ir ienaidnieku mīlestība. Ir ļoti daudz iemesli, kāpēc lai to nedarītu – piemēram, vai tādā veidā es nedodu vaļu ļaunumam? Ja es nepretojos, tad jau otrs var tā turpināt, un viņš mani galīgi nospiedīs gar zemi. Un, ja vēl es esmu pilnīgi pārliecināts par savu taisnību, kāpēc man būtu jāatkāpjas no savas pozīcijas, – lai pa priekšu mans pretinieks nāk un pats atvainojas.
Sākam ar divām ziņām:
5. oktobrī Parīzes krimināltiesa piesprieda bijušajam Francijas bankas „Societe Generale” treiderim Žeromam Kervelam trīs gadus ilgu cietumsodu, kā arī nolēma, ka viņam jāatlīdzina bankai nodarītie zaudējumi 4,9 miljardu eiro apmērā. Noskaidrojās, ka 2007. un 2008. gadā „SocGen” treideris bez priekšniecības ziņas atvēris biržā fiktīvas pozīcijas par kopējo summu aptuveni 50 miljardi eiro, kas, starp citu, gandrīz pusotru reizi pārsniedza bankas pašas kapitālu. Savas vētrainās darbības laikā Kervels paspēja darba devējiem nodarīt 4,9 miljardu eiro zaudējumus. Interesanti – tikai trīs gadi. Mums taču par to, ka nozog kādu drēbju gabalu, var ielikt par tādu laiku cietumā.
Tas ir diskutabls jautājums, cik lielā mērā mēs šodienas tekstu varam saprast. Pirmkārt jau tāpēc, ka mēs neesam piedzīvojuši tādas grūtības, kādas piedzīvoja Israēls. Ja Dievs daudziem šodienas cilvēkiem liekas tālu prom, tad varbūt tāpēc, ja mēs paši no Viņa novēršamies. Ja Viņš mums īpaši neinteresē. Ja viss cits ir svarīgāks, nekā Dievs, sākot no darba līdz izklaidei… ja mēs vienkārši esam pārāk aizņemti, lai daudz nodarbotos ar Dieva lietām. Un pat tad, kad notiek kāda nelaime, vai kādas grūtības, tad arī drīzāk meklējam citus risinājumus nekā daudz domātu par tādu apšaubāmu
dieva eksistenci. Lai gan tas tiešām ir interesanti, kā visādi Dieva noliedzēji tomēr bez problēmām var iet pie zīlniecēm un ekstrasensiem, kurus atzīst par autoritātēm, ilgi nedomājot.
Apustuļa Pāvila vēstule filipiešiem pieder pie tām Jaunās Derības liecībām, kas var “uztaisīt dūšu” tādā pelēkā, depresīvā laikā kā patlaban. Mēs, dzīvojot savu ikdienu, varam iestrēgt visādās rūpēs un strīdos, un pazaudēt dzīvo saiti ar savu Pestītāju. Lai nenogrimtu pavisam, mums ir nepieciešams tas skats no malas, kas parāda citu perspektīvu, kas liek lietas skatīt citā gaismā. Tā ir Svētā Gara gaisma, kas uzrunāja apustuļus un Kristus pirmos lieciniekus, un viņu piedzīvotais var iedrošināt arī mūs, turpināt ceļu ar Kristu.
Es Jums sākumā vēlos pastāstīt vienu līdzību.
Pirms daudziem gadiem pie bīstama jūras krasta daži ļaudis izveidoja glābšanas staciju, lai palīdzētu tiem, kuru kuģi avarējuši. Šai glābšanas stacijai bija tikai viena vienīga laiva. Ar to mazā, bet drosmīgā komanda vienmēr atkal, jebkurā diennakts laikā, devās jūrā, lai glābtu cietušos. Nepagāja ilgs laiks, līdz šis mazais atbalsta punkts kļuva slavens. Daudzi no tiem, kas tika izglābti, tāpat cilvēki no tuvākās apkārtnes, labprāt ziedoja naudu, lai atbalstītu glābšanas staciju. Atbalstītāju skaits kļuva lielāks un lielāks. Ar saziedoto naudu glābšanas staciju varēja paplašināt, tā kļuva skaistāka un ērtāka. Palēnām tā kļuva par jauku atpūtas vietu, kur vīri sapulcējās tā kā jahtu klubā. Vienmēr vairāk komandas biedri atteicās doties jūrā un glābt nelaimē nokļuvušos. Tie vispār gribēja likvidēt glābšanas dienestu, jo tas bija nepatīkams darbs un traucēja kluba ikdienu.