2020.g. 23.aprīlī
Kaut kad naktī
“Mana palīdzība nāk no tā Kunga, kas radījis debesis un zemi. Viņš neļaus tavai kājai slīdēt; kas tevi sargā, tas nesnauž!” (Ps 121:2-3)
Šogad uzsākām izkaisīt barību putniņiem, bet vāveres parasti pirmās tai tika klāt. Tad izlēmām iegādāties putnu barotavu. Mans vīrs Ivars izgudroja, kā to iekarināt eglē, lai vāveres netiktu klāt. Vismaz tā mēs abi cerējām, ka tā vāveres apēdīs tikai tās sēklas, kas no barotavas nokristu zemē. Vakar lija lietus, bija tumšs, tomēr varējām redzēt ar barību pilno putnu barotavu. Šorīt Saule tik tikko ausa, kad ieraudzīju iztukšoto barotavu. Vienkārši bija jāsmaida par atjautīgiem nakts ciemiņiem, kas varbūt arī naktī smaidīja, gardi paēdot. Vai tās tiešām bija vāveres? Varbūt stirnas?