Šī numura ievadā kā arvien mūs uzrunā mācītājs Mārtiņš Urdze aktuālā pārdomu rakstā par dienišķo maizi lūgšanā; turpinājumā varam iepazīties ar Liepājas Diakonijas centrā realizētā (sākot ar 01.01.2012.) ESF projekta jaunumiem; vairāk iepazīt Jausmu Pučkari, vienu no aktīvākajām mūsu draudzes kalpotājām, kurai 2012. gada 20. maijā LELB Liepājas bīskaps Pāvils Brūvers pasniedza mūsu Baznīcas augstāko apbalvojumu “Uzticības vairogs” par ilggadēju kalpošanu; atcerēties Diakonijas centra cilvēku ar īpašām vajadzībām aktivitātes aizvadītajā vasarā; kā arī neklātienē būt kopā ar dzejniecēm Lieni Dzintari, Karīnu Krieviņu, Ingu Auderi u.c. dzejas pasākumā “Bet kas ir cilvēks?”, kurš notika mūsu draudzē š.g. 28. septembrī 1. Kurzemes novada kristīgās dzejas dienu ietvaros. Šī numura ievadā kā arvien mūs uzrunā mācītājs Mārtiņš Urdze aktuālā pārdomu rakstā par dienišķo maizi lūgšanā.
” “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.” (Mateja ev. 6, 11) Tāda pieticīga lūgšana. Laiki ir mainījušies. Šodien vairs nevajag tikai dienišķo maizi, šodien vajag mašīnu, jaunāko I-podu, brīnumzāles, kas tevi darīs laimīgu tūlīt pat. Arī Mārtiņam Luteram likās, ka ar šo lūgšanu nepietiek. Savā Mazajā Katehismā viņš atbild uz jautājumu: “Kas tad ir dienišķā maize?” “Viss, kas nepieciešams miesas uzturam un vajadzībām, proti: ēdiens, dzēriens, drēbes, kurpes, māja, sēta, lauki, lopi, nauda, manta, labs laulāts draugs, labi bērni, laba saime, labi un uzticīgi kungi, laba valdība, labs gaiss, miers, veselība, kārtīga dzīve, gods, labi draugi, uzticami kaimiņi un tā joprojām.” Jāpiekrīt Luteram, ka Dievs taču par mums rūpējās un dod visu, kas mums ir nepieciešams. Tomēr kaut kā tas neiet kopā ar Jēzus vārdiem. Kāpēc Jēzus Savā lūgšanā iekļauj tikai to pašu elementārāko, ko mēs ēdam katru dienu, īpaši par to nedomājot? Tie, kas ir piedzīvojuši karu un pēckara laiku, zina, ko nozīmē bads. Es negribu salīdzināt laikus, tomēr arī šodien ir cilvēki, kas nav paēduši, bērni, kas izsalkuši iet uz skolu. Izsalcis cilvēks novērtē dienišķo maizi, pārticis cilvēks tai vairs nepievērš uzmanību. Tā nav nejaušība, ka Tēvreizē tūdaļ aiz lūgšanas par dienišķo maizi, seko lūgšana pēc parādu piedošanas. Vai nevarētu būt tā, ka tie, kuri ir paēduši, kuriem ir vairāk par dienišķo maizi, ir parādā tiem, kas izsalkuši, līdzjūtību un dalīšanos no savas pārticības? Tas, ka šodien Latvijā daudz cilvēku dzīvo lielā nabadzībā, ir skandāls. Tā nav tikai politikas vaina, tā ir garīgas nabadzības izpausme. Tu vari būt fiziski paēdis, un tomēr garīga izsalkuma varā- pēc mīlestības, atzinības, drošības. Baudas un izklaides meklējumi liedz man saskatīt sava tuvākā vajadzības. Pilns vēders, bet tukša sirds. Tikai tad, kad dalāmies, mēs varam iegūt patieso pievienoto vērtību- prieku, pateicību, draugus. Jēzus dalījās ar visu, kas Viņam bija. Viņš zināja dienišķās maizes vērtību. Tāpēc, ka atdeva Sevi, Viņš mums var būt par dzīvības maizi, kas stiprina un dāvina mieru mūsu sirdīm, kas tikai prasa vēl un vēl, un vēl. Tāda pieticīga lūgšana, kas zina, kur atrast galveno. Āmen!”
Izdevumu var iegādāties Krusta draudzē un Liepājas Diakonijā par ziedojumu.
